autors: LAILA PORIETE

Esmu pilna emocijām un gribu tajās padalīties ar tevi. Un vēl tā varētu būt otrā daļa Ineses rakstam par profesionalitāti. Šodien no rīta, braucot uz darbu (dzīvoju ārpilsētā), kādā vietā pēkšņi jābremzē, jo manā priekšā no sānu ielas izbraukusi līdz pusceļam stāv cita automašīna. Apstājos un puisis, kas jau pirms tam piegājis pie šī auto, māj ar roku, lai nāku palīgā. Izrādās vadītājam pēkšņi pie stūres ir kļuvis slikti pašā ceļa vidū. Izsaucām ātro palīdzību, nostūmām malā mašīnu, jo ceļš tajā vietā šaurs un mašīnu no rīta daudz. Tas viss tā kā būtu saprotams. Bet tās emocijas, par kurām gribu ar tevi runāt ir citas un tās mani ā r k ā r t ī g i pārsteidza un pārsteidza pozitīvā nozīmē. Proti, tas puisis, kas bija pie tā cietušā vadītāja pirms manis, kā izrādās, nebija vis viņa blakussēdētājs, kā es sākumā domāju, bet vienkāršs auto braucējs, kas tāpat kā es no rīta devās savās gaitās. Viņš bija pabraucis tam auto garām un pamanījis, ka ar to vadītāju nav kaut kas labi. Viņš apstājās. Un kad mēs ar māsu apstājāmies un piegājām klāt, viņš šo cilvēku jau elpināja. Puisis bija ļoti jauns, nu varēja būt nedaudz pāri 20mit. Un es viņam pateicos par to, ka viņš bija apstājies un patiesībā varbūt pat izglābis šim cilvēkam dzīvību un arī varbūt paglābis no nelaimes vēl daudzus citus, ko varētu sadarīt bez kontroles braucošs auto. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu šī jaunā cilvēka rīcību. Teikt malacis, būtu tikpat kā nepateikt neko, drosmīgs, arī par maz. Un te nu manā skatījumā izpaužas tā profesionalitāte, ko es gribētu saukt par sirds profesionalitāti vai sirds gudrību un atbildību. Un to nevar iedot neviena skola, tā vai nu ir vai nav. Iespējams, ka dzīves laikā to var attīstīt, varbūt. Un tā ir tā mūsu pievienotā vērtība, ko varam dot citiem cilvēkiem un pasaulei, tas ir kas augstāks. Jo jaunais puisis apstājoties taču nedomāja, kur viņam ātrāk jānokļūst, viņš drosmīgi metās palīdzēt, viņš nepabrauca vienaldzīgi garām. Un te jautājums mums katram - vai mēs būtu gatavi līdzīgā situācijā rīkoties tāpat? Vai arī - cik atbildīgi mēs pieņemam savus personīgos lēmumus un tos lēmumus, kas saistīti ar mūsu profesiju. Jo kāds ārsts taču tam cilvēkam parakstīja atļauju vadīt auto. Mana māsa ir ārste un pēc visa notiekošā varēja secināt, ka vadītājam pie stūres ir epilepsijas lēkme. Mans mērķis te nav vainot kādu ārstu, bet aizdomāties gan - par atbildību, par sirds gudrību, par drosmi, par profesionalitāti.

autors: LAILA PORIETE

Mēs daudz domājam un runājam par misiju, kā to atrast un saprast, ka tieši tas ir tas,  ko mums paredzējis Dievs. Manuprāt, galvenā misija ir mīlēt un doties pasaulē ar mīlestības misijas apziņu un ietvert to savā ikdienas dzīvē. Tas ir lielākais dvēseles darbs. Un biju ārkārtīgi gandarīta, ka apstiprinājumu tam guvu kādā svētdienas dievkalpojumā, kad priesteris teica - mēs varam doties pasaulē kā mīlestības apustuļi. Vai nav skaisti un patiesi pateikts? Ar mīlestības misijas apziņu - darīt ko labu. Mīlēt, piedot, palīdzēt. Sev, citiem, pasaulei. Ne jau valdība veido valsti, bet tauta - ar savu domāšanu vai nedomāšanu. Un to varam attiecināt uz jebkuru savas dzīves jomu. Iet uz skolu, uz darbu vai jebkādās citās savās ikdienas gaitās -

autors: DZINTRA ČEVERE

Vai Tu sen esi uzdevusi sev jautājumu, kas īsti ir Tavs labākais draugs? Es izmantoju vārdu draugs, ja Tev patīk labāk draudzene vari lasīt tā, taču šoreiz dzimumam nebūs nozīmes. Kad man nesen kādos kursos uzdeva šādu jautājumu es sākumā apjuku...prātā uzreiz: vīrs, vecāki, māsa, draudzene(s), suns -  taču sajutu, ka tā nebūs šāda atbilde... apdomājot savu patieso atbildi, domāju, ko gan man īsti nozīmē draugs - ar draugu nekad nav garlaicīgi, tas vienmēr uzklausa, nerunā pretī, jautā ja vēlies runāt, paklusē, ja redz, ka to nevēlies, priecājas, raud, lasa grāmatas, atpūšas kopā ar Tevi, palīdz, kad vien nepieciešams, atbalsta, lai kāda būtu Tava izvēle, viņš vienkārši ir ...