autors: AGNESE PODNIECE
Sveika, Mīļā!!
Šodien tā pa īstam sāku iekārtoties savā jaunajā Laimes Dienasgrāmatā. Jau kuro reizi pārslidinu plaukstu pār skaisto vāku, reljefiem burtiņiem, punktiņiem.. noņemu gumiju, lappuses paveras. Jaunas, baltas, pagaidām vēl tikai Ineses piepildītas. Tukšās gaida mani, manus šīsdienas laimes mirkļus.
Manā īpašumā šobrīd ir pusotra Pateicības dienasgrāmata un šī pāris dienas atpakaļ, ļoti siltā un Ineses mīlestības piepildītā, grāmatas svētku vakarā, iegūtā Laimes dienasgrāmata.
Savu pirmo Pateicības dienasgrāmatu sāku rakstīt šī gada februāra beigās. 2010.gada decembra sākumā pirmo reizi satiku Inesi. Inesi, kura ar savu apņemšanos, milzīgu ticību, mīlestību un paļaušanos, bija ļoti spilgts piemērs man un mums visām, ka dzīvē viss ir iespējams, ja vien tu lūdz, tici un rīkojies.
Nu, lūk, un arī es nolēmu sākt rīkoties. Jo cik bieži ir tā, ka mēs zinām tik daudz, esam lasījušas, mācījušas, iegaumējušas un atcerējušās.. un aizmirsušas, jo neesam pielietojušas praksē.
Es nolēmu sākt ar Pateicības dienasgrāmatu.
Jo kādā no grāmatām biju lasījusi, ka pateicība ir viens no sešiem pārpilnīgas un laimīgas dzīves pavedieniem. Un es taču pilnīgi noteikti vēlējos, lai mana dzīve ir tāda. :)
„Pateicība atklāj dzīves pilnību. Tā pārvērš to, kas mums pieder, par pietiekamu un par vēl ko vairāk. Tā pārvērš noliegumu piekrišanā, haosu kārtībā, apjukumu skaidrībā. Tā var pārvērst maltīti dzīrēs, ēku par mīļām mājām, svešinieku par draugu. Pateicība piešķir jēgu mūsu pagātnei, sniedz mieru šodienā un rada priekšstatu par rītdienu” M. Bītija
Man nepatīk instrukcijas un norādījumi, tādēļ ieteikto piecu labo lietu pierakstīšanas vietā ik vakaru, nolēmu – rakstīšu trīs, jo piecas likās tik daudz. Likās, nu nevar šodienas apstākļos ar cilvēku atgadīties piecas patiešām jaukas lietas, kuras tad nu vakarā pierakstīt.
Tagad atšķirot savas pirmās Pateicības dienasgrāmatas lapu, redzu trīs biklus ierakstus:
Paldies, tev Dievs, ka :
1.Mēs šodienu nodzīvojām mierā un saskaņā.
2. Mums bija iespēja tikt pie tīra un garšīga avota ūdens.
3. Mēs apciemojām mammu un tēti, un paēdām kopā svētdienas pusdienas.
It kā nekas īpašs, parasta svētdiena. Pamostamies, pabrokastojam, ar kannām aizbraucam uz Tukuma avotiņu pēc ūdens, un atpakaļceļā apciemojam vīra vecākus. Parasta diena. Parasta svētdiena.
Bet patiesībā ļoti bagāta svētdiena, ja vien tu saskati un novērtē to.
Es novērtēju. Ļoti. Varbūt tādēļ, ka jau vairāk kā desmit gadus man nav iespēja apciemot savu mammu un tēti.
Vīra vecāki patiesi un no sirds ir kļuvuši arī par maniem vecākiem. Ar vīru dažkārt smejamies – mēs esam gandrīz kā dvīņi – ar vienu mammu un tēti, un kopā ilgāk nekā atsevišķi – no saviem 38 dzīves gadiem, kopā esam 22. :)
Es novērtēju abu mīlestību, rūpes, un kā jau vecākiem pienākas, dažkārt arī raizes par sen jau pieaugušiem bērniem. No sirds un ar mīlestību.
Es novērtēju un atgādinu savam mīļajam, ka šis ir laiks, kad mēs varam mīlēt savus vecākus. Mīlēt, kamēr viņi ir kopā ar mums. Un priecāties.
Pašķirot tālāk savu Pateicības dienasgrāmatiņu, jau sestajā ieraksta dienā redzu, ka trīs ierakstu vietā ir četri.
14. dienā (rakstu katru dienu) – jau divu lapaspušu garumā. Un ieraksti vairs nav bikli, nedroši un īsi, bet tie ir emociju, laimes un prieka pilni.
Es iekšēji gavilēju, kad rakstu Tev, mīļā, šīs rindiņas, jo zinu, - ja vien Tu pamēģināsi, un sāksi rakstīt savu Laimes Dienasgrāmatu, Tu piedzīvosi brīnumu. Pavisam vienkāršu, bet patiesu brīnumu.
Tu vienkārši būsi pavisam cits cilvēks pēc tam, kad apzināti ik dienas pateiksies par savām vienkāršajām, it kā pašsaprotamām dzīves bagātībām.
Tu būsi iekustinājusi kādu senu garīgu likumu, kas sasaucas arī ar Bībelē rakstīto: jo vairāk tev pieder un jo vairāk tu par to pateicies, jo vairāk tev tiks dots.
Manā gadījumā es atguvu spēju saskatīt un novērtēt savas bagātības pirms es esmu tās zaudējusi (jo cik gan bieži esam lasījušas, ka vienmēr kaut kas atgadās, līdz cilvēki sāk novērtēt to, kas tiem ir dots)
Es izvēlos pārlūkot un novērtēt visu savu bagātību: veselību, mīlestību, brīnišķīgas attiecības, veselu un laimīgu bērnu, mājīgu, siltu un mīļu māju, divus dzīvespriecīgus, veselus un smaidīgus prieka kamoliņus – franču buldodziņus, kuri sagādā visai ģimenei milzīgu prieku ik dienas. Par draugiem, par darbu uz kuru, ikdienas dodos ar prieku, kolēģiem, ar kuriem jūtos kopā harmoniski un labi, par iespēju pelnīt naudu, būt paēdušai, un dažkārt arī palutinātai.
Es atguvu laiku, lai gan pirms tam likās, ka tas skrien. Es sapratu, ka ne jau laiks skrien , bet patiesībā skrienam mēs.
Brīdī, kad tu pamosties laicīgi, un tev atliek laika, vēl guļot gultā pateikties par saldi izgulēto nakti, un brīnišķīgo rītu, tev pietiek laika ieskatīties spogulī sev acīs, un pateikt – Labrīt, smukiņā!! Tev šodien būs laba diena!! Tu atceries sabučot visus savus mīļos pirms iziešanas no mājas, un novēlēt – Jauku dienu! Tu atceries pacelt acis uz debesīm pa ceļam uz sabiedrisko transportu, lai papļāpātu ar Dievu un VisumuJ un ieraudzītu rīta netveramo tīro un svaigo skaistumu. Šis mirklis ir mirklis, kad tev ir iespēja ar pilnu krūti ieelpot laimi un mīlestību.. ja vien tu to vēlies..
Un tu vēlies.. jo kā gan tu vari cerēt saņemt ko vairāk, neprazdama novērtēt to, kas tev jau ir..
Un tieši tādēļ es šovakar atveru savu jauno, Ineses radīto, izloloto un dāvāto Laimes Dienasgrāmatu, un sāku iekārtoties tajā.. ar savām pirmajām ielīmētajām puķītēm, taurenīšiem un sirsniņām, ar saviem pirmajiem, patiesajiem un vienkāršajiem laimes mirkļiem.. ar visu, visu, visu savu bagātību, laimi un mīlestību...
Un esmu ārkārtīgi pateicīga par šo iespēju! Un no sirds novēlu piedzīvot šo vienkāršo mīlestības pilno brīnumu arī Tev, man mīļā! Pamēģini! :)