autors: LAILA PORIETE
Šīs pārdomas manī radās pēc filmas „Samainīti vietām" noskatīšanās. Sižets īsumā tāds - divi draugi, no kuriem viens ir veiksmīgs jurists un ģimenes cilvēks, bet otrs - savas dienas vada bezrūpībā, bez darba, bez ģimenes, bez raizēm. Un viņaprāt, draugam ir viss, ko vien var vēlēties - skaista sieva, laimīga ģimenes dzīve, brīnišķīgi bērni un apskaužama karjera. Savukārt otram šķiet, ka visu viņa sapņu piepildījums būtu drauga bezrūpīgā dzīve, kurā nav saistību, pienākumu un katru nakti var pavadīt ar citu skaistuli. Un tad, pēc kādas kopīgas pasēdēšanas krodziņā, pēkšņi notiek brīnums, maģiskie vārdi maģiskajā vietā ir izteikti un viņu dzīves apgriežas kājām gaisā, proti, viņi pamostas samainīti vietām. Un izrādās, šī izsapņotā un otra apskaužamā dzīve nebūt nav tik skaista un gluda, kā iecerēts. Jā, zinu, varbūt teiksi, tā tikai filma, pie kam - amerikāņu un vēl komēdija, joku pilna. Taču tajā visā ir dziļa morāle, kas vedina domāt un paskatīties uz sevi pilnīgi citām acīm.
Un kā tad ir dzīvē, manā, tavā, mūsu? Vai neesi sevi kādreiz pieķērusi pie domas, ka tai vai citai draudzenei vai slavenībai nu gan ir labi, viņa tik skaista, tik veiksmīga, tik gudra, tik, tik, vēl neskaitāmi tik... Un kas notiktu, ja tevi samainītu vietām ar draudzeni, kuras dzīve tev šķiet pilnīga idille?!
Es zinu, ka nevēlos nonākt līdz tam, lai tā notiktu. Tēlaini runājot - mēs nevaram iekāpt otra kurpēs, lai cik skaistas un spožas mums tās liktos un cik ērtas. Kaut vai tāpēc, ka kājas forma mums katram ir sava, unikāla, tāpat kā mēs katra esam unikālas tieši ar to, kas ir mūsu. Ja mēs esam noraidošas pret sevi vai pārāk nosodām sevi savu trūkumu, vājību un kļūdu dēļ, tad arī bez aizspriedumiem un ar atvērtu sirdi nevarēsim izturēties pret citiem cilvēkiem. Ir ļoti, ļoti svarīgi pašiem sev atzīt, ka esam mīlami, ka esam pelnījuši laimīgu un piepildītu dzīvi.
Mēs taču esam visu pasaules rožu vērtas!!!! (tas no kāda apsveikuma no portāla draugiem.lv)
Un dažkārt ilgs ceļš ejams, lai šī apskaidrība pie mums atnāk. Jā, no dabas mums tas ielikts šūpulī, bet es nesaku, ka jau kopš pirmās klases to esmu varējusi veiksmīgi īstenot savā dzīvē. Man bija jānodzīvo pāri 30, lai es par to padziļināti sāktu domāt. Nabags nezina kādas bagātības ir apraktas zem viņa būdiņas. Un tā kā viņš nezina, cik bagāts viņš ir, viņš paliek nabags. Jo nav apzinājies savu patieso dabu. Bet ja mēs ļaujam sev to apzināties, tad tas ļauj mums pieņemt pašiem sevi tieši tādus, kādi esam. Pieņemt sevi bez nosacījumiem. Bet tas nenozīmē, ka mēs neatzīstam savas kļūdas vai neļaujam sev kļūdīties. Tieši otrādi, mēs ļaujam sev kļūdīties, paklupt, mūs ik pa laikam piemeklē negatīvas domas un mēs rīkojamies aplam, bet vienlaicīgi apzināmies savas vājās puses un trūkumus un aizstājam tās ar pozitīvām domām, emocijām un pozitīvu rīcību. Jo ja mēs spējam atzīt, saskatīt, pieņemt un izprast savas kļūdas, tad mēs esam pieņēmuši un izgājuši katrs savu konkrēto mācību stundu. Un tas mums ļauj neatkārtot atkal tās pašas kļūdas. Un mēs neizvirzām sev pārmērīgas prasības nekad nekļūdīties, bet reizēs, kad tas noticis, kad esam ar sevi neapmierināti, mēs spējam to apjaust, burtiski „noķert" sajūtu līmenī un bez nožēlas un sevis nosodīšanas no tā atvadīties un pieņemt pozitīvu lēmumu savas kļūdas labot. Ir fantastiska sajūta, kad izdodas to nofiksēt un sajust, ka mainot savu attieksmi, tu vari mainīt apstākļus. Šāda attieksme arī ļauj viegli veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, ļauj mums pašiem apzināties, ka esam izturējušies vai rīkojušies netaisnīgi. Mēs spējam viņiem atvainoties. Un spējam citus cilvēkus pieņemt tādus, kādi viņi ir un ļaut savas mācību stundas izdzīvot viņiem pašiem, spēt cienīt viņu izvēli. Un te nu izpaužas viena no Visuma mācībām - mēs varam dot tikai to, kas mums pašiem piemīt.
Dažkārt jāpiedzīvo pat ārkārtīgi sāpīgi brīži, lai apjaustu un saprastu kā Visuma likumi darbojas mūsu dzīvē. Tā notika arī ar mani. Tas notika vasarā. Burtiski dažu mēnešu laikā, pēkšņi, ļoti, ļoti saslima mana mammiņa, kā es viņu mīļi saucu. Jā, ar to briesmīgo, nedziedināmo slimību. Un viņa pēkšņi palika uz gultas, barojama un kopjama un mīļojama, kā tikko dzimis bērns. Bija ārprātīgi grūti apzināties, ka tu esi ar viņu, bet neko nevari palīdzēt, tu esi bezspēcīgs šīs slimības priekšā. Tu vienīgi vari būt līdzās, tu vari dot savu mīlestību un savu klātbūtni. Īsi pirms Jāņiem, mammiņa klusi, klusi aizgāja. Abas ar māsu sapratām, ka mammiņas slimība, patiesībā, bija mācību stunda mums, jā, skarba, bet mācību stunda. Tikai mammiņai saslimstot, es pieņēmu viņu par visiem 100%, ar visām viņas pašas mācībām un kļūdām tādu, kāda viņa ir, nevis tādu, kādu es gribēju, lai viņa ir. Es viņu iemīlēju un mīļoju tā, kā nekad agrāk nebiju darījusi, ar milzīgu dievišķu mīlestību. Es pacietīgi un rūpīgi viņu baroju, mazgāju, taisīju manikīru, iekrēmoju rociņas un mainīju pamperus. Un biju pārsteigta, ka varu to visu darīt. Šī situācija manī atvēra bezgalīgu mīlestības lādīti, kuru visu laiku papildinu un no kuras dodu citiem. Es daudz varētu sev pārmest, kāpēc jau agrāk nedarīju to un to, kāpēc tik maz biju kopā ar mammīti, kāpēc jau agrāk neizturējos ar lielāku rūpību, mīlestību, utt., utjp., bet to, kas bija vakar, nevar vairs mainīt. Es pieņemu sevi, pieņemu šo mācību un izeju to ar mīlestību sirdī un pateicību Dievam, kas ļauj man to apjaust.
Dalailama ir teicis - „Ja neieredz pats sevi, nav iespējams mīlēt citus cilvēkus. Ja neko nepasāk, lai šo attieksmi mainītu, pastāv ļoti ierobežotas iespējas rast mieru un iekšējo prieku. Tad tiek izšķiesta paša dzīve, un tas ir muļķīgi. Man varbūt to nevajadzētu teikt, bet tā ir patiesība."
Mīlestībā pret sevi un pasauli aiz loga,
Laila
