Mūžu dzīvo, mūžu mācies!
autors: DZINTRA ČEVERE
 Jo vairāk uzzinu, jo vairāk vēlos vēl uzzināt!
Bet kur ir tā robeža, kad Tu esi iemācījies?
Kādā grāmata izlasīju, reiz kāda sieviete braucot pa ceļu redzēja ceļazīmi ar uzrakstu „Remonta beigas. Paldies par pacietību!" Un izvēlējās, lai šis uzraksts būtu uz viņas kapakmens.
Visa dzīve ir viena liela skola. Un mācāmies ne jau tikai lasot grāmatiņas, bet dzīvojot, mēs mācāmies „dzīvošanas likumus", kā saprast zīmes, kā pieņemt un ļauties mācību stundām un mūsu remontam, izejot visas situācijas ar mīlestību.
Uzsākot garīgās prakses vai sākot nodarboties ar savu pašizaugsmi un garīgo attīstību cilvēki lasa daudz literatūru, apmeklē seminārus, kursus, mācās un mācās ... Taču dzīvē visam jābūt līdzsvarā, tikko kāda joma tiek atstāta novērtā, līdzsvars tiek izjaukts un cilvēka dzīvē vairs nav harmonija. Piemēram ir gadījumi, kad ļoti garīgi, svēti cilvēki, fiziski ir ļoti vāji, jo ir pilnībā norobežojušies no pārējām nepieciešamībām, tai skaitā rūpēm par savu fizisko veselību, ķermeni un ģimeniskām attiecībām. Līdz ar ko tie var saslimt ar dažādām smagām slimībām. Nekādas galējības nesniedz harmoniju.
Iespējams kāds panikā par to, ka jāgatavo vakariņas, vai atkal jāmazgā netīrie trauki, ātri ātri to izdara, gatavošanas laikā domājot, ka sen jau bija jāizlasa puse grāmatas. Rezultātā cilvēks nebija ne šeit ne tur. Vai tā ir harmonija? Domāju, piekritīsi, ka nav gan. Arī ikdienas darbiņi lieli un mazi - visi ir tavas dzīves sastāvdaļa, visi šķietamie sīkumi palīdz augt un vairo mūsu mīlestību. Tu varbūt domā, kā tāda lieta kā mājas uzkopšana, trauku mazgāšana var ietekmēt garīgo attīstību vai dievišķo mīlestību? Pasaulē viss sastāv no sīkumiem, piemēram, vissīkākā daļiņa ir atoms, taču visspēcīgākā enerģija ir atomenerģija! Viss sākas no mazumiņa. Kā teica māte Terēze "Nav lielu darbu, ir tikai mazi darbi, veikti ar lielu mīlestību."
Kāpēc es iedomājos, ka spēšu mīlēt pasauli un visus cilvēkus, ja nevaru iemīlēt savus mazos darbiņus, savu ikdienu, savu māju, savus pašus tuvākos, kuri ir tie, kas ir blakus neskatoties uz to kāds tev noskaņojums, kā tu izskaties un jūties, un kuri ir tie kuriem „visvairāk tiek" kad neesi omā? Uz šīm pārdomām mani uzvedināja sajūtas - kas pārņēma mani darot mājas darbus. Cik gan patīkami ir gatavot ēst, izdarīt ko tādu, kas sen bija jāizdara, bet kaut kā nesanāca. Sākot rosīties un darot to ar mīlestību, pat tādas lietas, ko ne visai patīk darīt, sāk likties visnotaļ patīkamas, jo tu apzinies, ka kādam (vīram, bērnam, draugam) būs liels prieks par to un, ka Tu vari ielikt visu sevi tajā ko dari. Tev nepatīk gludināt vīra kreklus, Tev ir izvēle, izdarīt to ar dusmām un pa roku galam, vai samīļot katru krekla vīli un auduma gabaliņu, gludinot to ar mīlestību, lai šo mīlestību viņš var sajust kad vien to valkās. Tu vari izvēlēties dusmoties, ka vīrs (vai jebkurš cits ģimenes loceklis) neēd to, ko Tu pagatavoji, kas Tev garšo, piemēram, bez gaļas, jo Tu to neēd, vai arī vari izvēlēties, cienot otra garšas un ēšanas vēlmes, pagatavot ēdienu ar mīlestību, lai cilvēks, kas to ēd burtiski uzņem Tavu mīlestību. Tava izvēle ir dot mīlestību vai nē, bet tici, ka dodot Tu saņemsi to pretī vārāk kārtīgi, taču ja glabāsi ...krājumi var izsīkt.
Izdarīt kaut ko otram, ziedot sevi, izpaust beznosacījumu mīlestību tā ir svētlaime. Tādos brīžos vairs nav domu par to, ka vajadzētu palasīt, paskatīties kādu gudru pārraidi, jo Tu dzīvo, Tu jau kalpo, Tu nes mīlestību...un tā jau ir visu grāmatu gudrību izpausme. Caur šiem darbiem arī atnāk daudz atziņu. Mīlēt nevis par to KĀDS ir, bet gan par to KA ir. Esmu pateicīga, ka man ir iespēja pagatavot ēdienu un kalpot, šī vārda skaistajā nozīmē, savai ģimenei, ieliekot visu sirds siltumu un mīlestību tajā.
Kam gan vēl labāk kā mums sievietēm saprast, cik būtiski ir sīkumi, cik mīlestības pilni ir rīti, kad vīrs (draugs) iedod, buču un pasaka, ka mīl, liekas, ka visa pasaule smaida. Kad no sirds uzdāvinātas pļavas puķes ir skaistākās puķes pasaulē. Tas ir tas ko nevar nopirkt par naudu, un nekādas dārgākās dāvanas nevar aizstāt patiesu sirds mīlestību un uzmanības apliecinājumus.
Padomā, kas ir tas ko Tev tavā ikdienā tik ļoti nealkst, lai neteiktu nu ļoti nepatīk darīt, un dažkārt pārņem dusmas, kad tas atkal jādara. Paņem šo darbu savā sirdī, uztver to kā mācību, beznosacījumu mīlestības un iecietības mācību, ļaujies „remontam", dari to kādam, dari to Dievam par godu un Tu redzēsi, kā mīlestība sāks plūst un nekas vairs neliksies par grūtu vai nenozīmīgu!
Lai viss kļūst mīlestība ko vien Tu uzlūko...
Ar gaišām domām,
Dzintra
|
