Mūžu dzīvo, mūžu mācies!


autors: DZINTRA ČEVERE

 Jo vairāk uzzinu, jo vairāk vēlos vēl uzzināt!
Bet kur ir tā robeža, kad Tu esi iemācījies?
Kādā grāmata izlasīju, reiz kāda sieviete braucot pa ceļu redzēja ceļazīmi ar uzrakstu „Remonta beigas. Paldies par pacietību!" Un izvēlējās, lai šis uzraksts būtu uz viņas kapakmens.

Visa dzīve ir viena liela skola. Un mācāmies ne jau tikai lasot grāmatiņas, bet dzīvojot, mēs mācāmies „dzīvošanas likumus", kā saprast zīmes, kā pieņemt un ļauties mācību stundām un mūsu remontam, izejot visas situācijas ar mīlestību.

Uzsākot garīgās prakses vai sākot nodarboties ar savu pašizaugsmi un garīgo attīstību cilvēki lasa daudz literatūru, apmeklē seminārus, kursus, mācās un mācās ... Taču dzīvē visam jābūt līdzsvarā, tikko kāda joma tiek atstāta novērtā, līdzsvars tiek izjaukts un cilvēka dzīvē vairs nav harmonija. Piemēram ir gadījumi, kad ļoti garīgi, svēti cilvēki, fiziski ir ļoti vāji, jo ir pilnībā norobežojušies no pārējām nepieciešamībām, tai skaitā rūpēm par savu fizisko veselību, ķermeni un ģimeniskām attiecībām. Līdz ar ko tie var saslimt ar dažādām smagām slimībām. Nekādas galējības nesniedz harmoniju.

Iespējams kāds panikā par to, ka jāgatavo vakariņas, vai atkal jāmazgā netīrie trauki, ātri ātri to izdara, gatavošanas laikā domājot, ka sen jau bija jāizlasa puse grāmatas. Rezultātā cilvēks nebija ne šeit ne tur. Vai tā ir harmonija? Domāju, piekritīsi, ka nav gan.  Arī ikdienas darbiņi lieli un mazi - visi ir tavas dzīves sastāvdaļa, visi šķietamie sīkumi palīdz augt un vairo mūsu mīlestību. Tu varbūt domā, kā tāda lieta kā mājas uzkopšana, trauku mazgāšana var ietekmēt garīgo attīstību vai dievišķo mīlestību? Pasaulē viss sastāv no sīkumiem, piemēram, vissīkākā daļiņa ir atoms, taču visspēcīgākā enerģija ir atomenerģija! Viss sākas no mazumiņa. Kā teica māte Terēze "Nav lielu darbu, ir tikai mazi darbi, veikti ar lielu mīlestību."

Kāpēc es iedomājos, ka spēšu mīlēt pasauli un visus cilvēkus, ja nevaru iemīlēt savus mazos darbiņus, savu ikdienu, savu māju, savus pašus tuvākos, kuri ir tie, kas ir blakus neskatoties uz to kāds tev noskaņojums, kā tu izskaties un jūties, un kuri ir tie kuriem „visvairāk tiek" kad neesi omā? Uz šīm pārdomām mani uzvedināja sajūtas - kas pārņēma mani darot mājas darbus. Cik gan patīkami ir gatavot ēst, izdarīt ko tādu, kas sen bija jāizdara, bet kaut kā nesanāca. Sākot rosīties un darot to ar mīlestību, pat tādas lietas, ko ne visai patīk darīt, sāk likties visnotaļ patīkamas, jo tu apzinies, ka kādam (vīram, bērnam, draugam) būs liels prieks par to un, ka Tu vari ielikt visu sevi tajā ko dari. Tev nepatīk gludināt vīra kreklus, Tev ir izvēle, izdarīt to ar dusmām un pa roku galam, vai samīļot katru krekla vīli un auduma gabaliņu, gludinot to ar mīlestību, lai šo mīlestību viņš var sajust kad vien to valkās.  Tu vari izvēlēties dusmoties, ka vīrs (vai jebkurš cits ģimenes loceklis) neēd to, ko Tu pagatavoji, kas Tev garšo, piemēram,  bez gaļas, jo Tu to neēd, vai arī vari izvēlēties, cienot otra garšas un ēšanas vēlmes, pagatavot ēdienu ar mīlestību, lai cilvēks, kas to ēd burtiski uzņem Tavu mīlestību. Tava izvēle ir dot mīlestību vai nē, bet tici, ka dodot Tu saņemsi to pretī vārāk kārtīgi, taču ja glabāsi ...krājumi var izsīkt.

Izdarīt kaut ko otram, ziedot sevi, izpaust beznosacījumu mīlestību tā ir svētlaime. Tādos brīžos vairs nav domu par to, ka vajadzētu palasīt, paskatīties kādu gudru pārraidi, jo Tu dzīvo, Tu jau kalpo, Tu nes mīlestību...un tā jau ir visu grāmatu gudrību izpausme. Caur šiem darbiem arī atnāk daudz atziņu. Mīlēt nevis par to KĀDS ir, bet gan par to KA ir. Esmu pateicīga, ka man ir iespēja pagatavot ēdienu un kalpot, šī vārda skaistajā nozīmē, savai ģimenei, ieliekot visu sirds siltumu un mīlestību tajā.

Kam gan vēl labāk kā mums sievietēm saprast, cik būtiski ir sīkumi, cik mīlestības pilni ir rīti, kad vīrs (draugs) iedod, buču un pasaka, ka mīl, liekas, ka visa pasaule smaida. Kad no sirds uzdāvinātas pļavas puķes ir skaistākās puķes pasaulē. Tas ir tas ko nevar nopirkt par naudu, un nekādas dārgākās dāvanas nevar aizstāt patiesu sirds mīlestību un uzmanības apliecinājumus.

Padomā, kas ir tas ko Tev tavā ikdienā tik ļoti nealkst, lai neteiktu nu ļoti nepatīk darīt, un dažkārt pārņem dusmas, kad tas atkal jādara. Paņem šo darbu savā sirdī, uztver to kā mācību, beznosacījumu mīlestības un iecietības mācību, ļaujies „remontam",  dari to kādam, dari to Dievam par godu un Tu redzēsi, kā mīlestība sāks plūst un nekas vairs neliksies par grūtu vai nenozīmīgu!

Lai viss kļūst mīlestība ko vien Tu uzlūko...

Ar gaišām domām,
Dzintra
Komentāri (10)  |  2011-09-23 22:56  |  Skatīts: 4594x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Kristīne* - 2011-09-24 00:40
Paldies, Dzintra, par brīnišķīgo rakstu. Lasīju un smaidīju, cik ļoti šis raksts laikā, cik ļoti tas sasaucās arī ar manām šī dzīves brīža pārdomām, kā atbilde no Dieva manam šorīt uzdotajam jautājumam. Paldies, paldies, paldies!!! Daudz mīlestības Tev!!!

Baiba* - 2011-09-24 17:05
Paldies, Dzintra, ka atgādini par līdzsvaru! Savādāk manā dzīvē bieži ir bijis viss tā pa periodiem- garīgais periods, kad neko citu apkārt neredzu, tad naudas pelnīšanas periods, kad pāris gadu garumā neizlasu nevienu grāmatu, tad bērnu audzināšanas periods, kad viss cits paliek novārtā. Un pēc tam ar steigu nākas atgūt iekavēto.

Dzintra Č.* - 2011-09-27 00:38
Paldies meitenes,
samīļoju jūs :)

Ilva* - 2011-09-27 06:36
Tiktiešām..."Mūžu dzīvo, mūžu mācies"...jo ik reiz....kad tikai nošauju greizi....un aizdomājos...redz...kā atkal neesmu ievērojusi ...Dabas likumus.
Paldies Dzintriņ......par brīnišķīgo vēlējumu...tas patiesi ir tik brīnišķīgi.
Samīļojiens.

Mairita* - 2011-09-29 23:22

Mani šis raksts uzvedināja uz šo...
"Katrs no jums ir piedzimis tieši tajā vietā, tajā zemē un tajos apstākļos, kurus jums ir jāizmanto saviem sasniegumiem, un jums apkārt ir tieši tie cilvēki un tie apstākļi, kuriem vajadzīga jūsu palīdzība" /Vairočana/
Zināmu laiku man šķita, ka es nedaru neko lietderīgu un ka nozīmīgi ir tikai tādi darbi, kā piemēram tie, ko veic mediķi, glābēji, zinātnieki utt. Bija pat doma pieteikties kādam brīvprātīgam darbam Āfrikā vai Indijā, lai tikai darītu ko patiešām noderīgu un "lielu" . Un tad nāca apgaismība! :)
Nu.. var jau sapņot par pasaules glābšanu, bet tajā pat laikā nepalaist kādu pavecāku tantuku vai opi apsēsties autobusā. Var spriest par to, cik labi būtu pabarot visus pasaules nepaēdušos, bet tajā pat laikā nepalīdzēt kādam kaimiņam, kam šobrīd lieti noderētu kāds lieks kartupeļu maiss. Kaut kā tā..

joliite - 2011-10-05 17:18
Vakar man arī bija pārdomas par šo tēmu, jo apzināti jutu, ka "es velku uz kašķi" un tad domāju - kā tas nākas - es taču labi zinu, ka ar kašķēšanos es daru pāri sev, ka tādā veidā samazinu savas iespējas justies laimīgai, un, ka es taču ļoti labi zinu, kā vajag rīkoties, bet reizēm tas nāk ar tik lielu piespiešanos (kā, piemēram, neēst neveselīgus ēdienus, atrast laiku meditācijai, aiziet laikus gulēt utml.). Lasot komentārus šajā lapā arī ir sajūta, ka mēs ļoti labi zinām šos dzīves likumus, bet rezultāti ir dažādi... Domāju, ka visi grib būt laimīgi un speciāli negrib sev veselības, finašu, attiecību u.c. problēmas. Laikam jau tāds ir Dieva plāns - mēs visi esam kā skolnieki un mācamies (lasīt un rēķināt arī mācījāmies, zināma piepūle ir nepieciešama it visā).
Inese, saki lūdzu vai Tev arī sevi ir jākontrolē un reizēm jāpiespiež, vai sev jāatsaka? Vai tas sevi attīrot un attīstot gan fiziski, gan garīgi kļūst vieglāk, vai arī saniedzot rezultātu kādā jomā rodas jauni izaicinājumi?

Inese* - 2011-10-05 17:47
Jā, man arī ir visu laiku jāpiedomā, lai esmu saskaņā ar Veselumu.
Lai nepārtērēju enerģiju.
(jo dot varam tikai to, kas ir. Ja nav - tad gribam paņemt no citiem un to darām caur kašķi un agresiju).

Tiklīdz man nav spēka, tiklīdz esmu pa daudz strādājusi vai gribējusi izdarīt pa daudz, tiklīdz smadzenes nav atpūtušās - tā būt mierīgai un harmoniskai ir grūtāk.
Tiklīdz izguļos un atpūšos - tā viss ir viegli.

Visbiežāk mēs sevi iedzenam stresā, jo gribam vienkārši pa daudz.
Gribam, lai citi dara pēc mūsu prāta, gribam , lai viss notiek ātrāk, gribam sasniegt vairāk.
Tajos brīžos ir jāpārnes uzsvars atkal uz sevi (iekšā dvēselē) un viss sakārtojas.

Piemēram, man šobrīd ir "paniski" daudz darba. Bet es tūlīt pagriezīšos un iešu uz jūru peldēt. Baudīšu sauli un jūru kopā ar savu suni, un par darbiem vispār nedomāšu.
Un kad atnākšu - visu pēc kārtas izdarīšu ar mīlestību.

Savukārt, ja darītu tagad, tad manī sāktu briest neapmierinātība, ka neko nepaspēju un pat vēl uz jūru nevaru aiziet, un vispār "kāda es nabadzīte", ka man vienai viss jādara utt. Un tad tik vēl vajadzētu būt kādam ārējam impulsam, lai rastos kašķis, dusmas un .......visa laimes terapija būtu vējā :)

Lai no tā izvairītos - es sākumā vienmēr sakārtoju sevi un tad sāku dienas darbus.

joliite - 2011-10-05 19:57
Paldies, Inese, par atbildi. Uh, iztēlojos par peldi jūrā - cik tas ir vareni un apbrīnojami! Šobrīd es sevi pat iztēloties tā peldam nespētu kur nu vēl to izdarīt. Lai gan pozitīvs piemērs ir - mani vecāki katru dienu iet peldēt uz Daugavu un ir enerģijas pārpilni:), par ko man ir liels prieks!
Sanāk, ka viss par ko šeit lasām ir pastāvīgs darbs ar sevi. Tāpat kā mēs katru dienu tīram zobus un kā cenšamies, piemēram, uz ielas nenosmērēt drēbes tāpat arī cenšamies uzturēt tīru savu iekšējo būtību. Atkārtošos, bet man patīk kā D.Mendziņa to sauc par psihohigiēnu grāmatā "Vārds. Doma. Runa". Mēs rūpējamies par ķermeņa higiēnu, gan iekšējās būtības higiēnu.

Inese* - 2011-10-05 22:58
Jā. Ir tieši tā.
Un ar laiku tas sagādā prieku un baudu :)

joliite - 2011-10-06 00:30
Paldies, Inese, un lai mums visām izdodas!


Atpakaļ