Visums un iespējas


autors: LAILA PORIETE

Par Visuma dotajām iespējām un izvēles izdarīšanu
Mani mīļi sveicieni, prieks un pateicība Inesei par šī rudens „ražas" ievākšanas laiku, kura augļus, par laimi un kā milzīgu dāvanu ik dienas baudām mēs visi.
Mēs visi esam šajā pasaulē, lai dzīvotu kam vairāk nekā tikai sev. Mums katram ir savs uzdevums, savs aicinājums, kas paredzēts tikai un vienīgi mums. Lai to saprastu, ir jāļauj sev sadzirdēt savu iekšējo balsi, nevis pakļauties citu cilvēku vēlmēm, spiedienam vai ietekmei. Lai cik absurdas un nepiepildāmas mūsu vēlmes varētu šķist pirmajā mirklī, tās ir mūsu un nav būtiski vai citi tajā saskata jēgu. Caur sevis, sava aicinājuma atrašanu, mēs kļūstam noderīgi pasaulei un darām to labāku. Es gribu tev pastāstīt par diviem brīnišķīgiem cilvēkiem, divām sievietēm, kuru pieskārienus (vai augļus) savai dzīvei esmu izjutusi šomēnes. Un viena no viņām ir Tija. Par viņu tu vari lasīt arī šajā mājas lapā (un viņa pat nenojauš, ka par viņu šobrīd rakstu un domāju, jo tik spēcīgs ir šis pieskāriens, ka nevaru to nedarīt). Es ļoti priecājos un pateicos Dievam, ka mūsu ceļiem lemts satikties. Tija ir jogas skolotāja, kas pati gājusi cauri daudzām pieredzēm vai dzīves līkločiem, lai būtu tur, kur ir tagad. Viņā var skatīties, klausīties un bagātināties ne tikai no katra vārda, katras kustības, bet pat no viņas klātbūtnes. Tāpat kā Inese, Tija ir vēl viens lielisks atgādinājums manā dzīvē par to, kā cilvēks izdara savas izvēles un atrod savu aicinājumu, savu misiju. Viņa staro, viņa ir laimīga (neesmu viņai to jautājusi, bet esmu jutusi), viņa ir vieda un viņa ir atradusi ceļu pie sevis. Un man ir tā lieliskā iespēja no viņas to mācīties. Nav noslēpjams, ka jogā viņa ir ar visu savu dvēseli, šķiet, viņa pati iepazīstinot ar sevi teica, ka to, ko viņa dara, neizjūt kā savu darbu. Un tā patiešām ir! Un ziniet ko jūt? Jūt mīlestību, mīlestību darīt to, ko Dievs viņā ir ielicis. Viņa dara kaut ko nenovērtējami vairāk kā tikai sev. Paldies Tijai par to.
Es ticu, ka Dievs nevienu no mums nav „apdalījis" šajā ziņā, tikai vai mēs protam to saskatīt, saklausīt un izdarīt izvēli?
Filmā „Harijs Poters un noslēpumu kambaris", kuru savulaik skatījos kopā ar savu dēlu, ir brīnišķīga epizode, kurā burvis saka Harijam: „Mūsu patieso būtību atklāj nevis mūsu spējas, bet gan izvēles". Es nevaru tam nepiekrist. Nav svarīgi, kas ar tevi noticis, bet ir svarīgi, ko tu ar to iesāc, kā uz to reaģē. Gluži kā kāršu spēlē, tu nevari izvēlēties kārtis, tev tās iedala, taču izvēle kā spēlēt ir tikai un vienīgi tavā ziņā.
Un vienmēr mēs varam salīdzināt sevi ar tiem, kas sasnieguši vairāk un krist izmisumā un varam salīdzināt ar tiem, kas sasnieguši mazāk un piepūsties no lepnības. Bet ieguvums? Un varam koncentrēties uz sevi un ar pateicību pieņemt savu unikālo uzdevumu. Un mūsu likteni nosaka mūsu izvēles, nevis nejaušības. Nevienam citam nav tavu talantu, tavu dāvanu, tāds tu esi vienīgais, faktiski tu esi unikāls, vienīgais tāds un mēs katrs tāds esam. Tu vari būt jebkas - ārsts, advokāts, skolotājs, pārdevējs, sētnieks, prezidents, rakstnieks, ja jūti uz to aicinājumu.
Un te mans stāsts turpinās par otru sastapto sievieti, kuras vārdu es pat nezinu, par ciemata, kurā dzīvoju, sētnieci. Kādā rītā, ar smaidu viņu sveicinot, saku viņai paldies par darbu, ko viņa visu mūsu labā dara. Sajūtos tā kā mazliet neērti, jo viņa slauka manu durvju priekšu (tas gan ir viņas pienākums un tomēr), un dara to ar milzīgu rūpību pret katru rudens vēja pieskāriena skarto  lapu, nokritušo skuju un pat skudru iemīto taku un kur nu vēl draiskās ozolzīles, kuras neesmu paspējusi sabērt kabatās, jo esmu gulējusi ilgāk kā viņa. Un viņa, tāpat man pretī smaidot, atsaka - paldies, ka jūs esat un paldies, ka ir tāda vieta vispār, kur es varu to darīt un es daru cik spēju. Un viņa to saka ar siltuma sajūtu sirdī un ar prieku par dzīves dotajām iespējām un es saku - arī par savu izdarīto izvēli. Ar pilnīgu pārliecību to varu teikt, jo mīlestību pret to, ko tu dari, nevar notēlot. Tik akurāti „apcakotu" dobīti, rūpīgi, centimetru pa centimetram apstrādātas zālāja maliņas, apčubinātu katru mazāko krūmiņu nav iespējams veikt vienkārši tāpat vai vienkārši algas pēc. Es tajā sajūtu mīlestību, mīlestību, ko savā darbā ielicis cilvēks ar izvēli.
Tik bieži dzīvē mēs baidāmies kļūdīties, baidāmies nepatikt, baidāmies būt nesaprasti, nenovērtēti, baidāmies nebūt pietiekami gudri, labi, veiksmīgi, pievilcīgi, utt., baidāmies ko citi par to teiks vai ko padomās. Un gudrākais ko var darīt, ir mesties iekšā šajās bailēs un visas dzīves piespēlētās šūpoles (lasi - situācijas, problēmas, notikumus) izbaudīt kā tādus karuseļus, ar apziņu, ka tas nepieciešams mūsu izvēles izdarīšanai, līdz nonākam līdz kam augstākam. Mums nav jāmēģina kādam līdzināties vai kļūt par kādu citu. Es nevaru būt Māte Terēze (kaut citi bieži to gribētu), es nevaru būt Bils Geits (kaut citiem mūsu mērogā šķiet, ka uz to pusi varētu vilkt), arī par Inesi (ar kuru kāds noteikti mani gribēs salīdzināt), mana stāsta sievietēm - Tiju un sētnieci - arī nē. Pasaulei vajadzīgs, lai es esmu es pati, ar savu izdarīto izvēli. Un tas, uz ko vēlos aicināt tevi - ir nebaidīties no dzīves līkločiem, kas mētā reizēm un rausta uz visām pusēm, bet ar paļāvību izbaudīt šo „braucienu". Atzīstu, nav viegli vienmēr to baudīt ar pateicību un mīlestību, bet skaidri zinu, ka jebkurš modernākā amerikāņu kalniņa cienīgs sižets vai virāža, kurā esmu iekļuvusi, ir man nepieciešams.
Visuma trauks ir bezgalīgs un no tā smelties esam aicināti mēs visi.
Ar vēlējumu ikvienam saskatīt Visuma dotās iespējas un izdarīt izvēli, Laila  
Komentāri (11)  |  2011-09-29 05:44  |  Skatīts: 5055x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Agnese* - 2011-09-29 16:15
Paldies,Lailiņ! Man ļoti patīk šajā brīdī palasīties tieši šādus rakstus, kas mudina nebaidīties, iziet bailēm cauri, izvēlēties un mēģināt. Liels, liels PALDIES, ka rakstat :)

Elīza* - 2011-09-29 16:58
Paldies, Lailiņ, par rakstu, tas liek aizdomāties. Un kā lai es zinu, kas ir mani talanti, dāvanas? Neko tādu baigi talantīgu sevī neesmu novērojusi. Ir cilvēki, kuriem ir izteikti talanti un viņi ar tiem nodarbojas - skaidrs, ka tas tad vismaz ir cieši saistīts ar viņu misiju, ja ne pati misija. Kā lai atrod savu misiju?

Baiba* - 2011-09-29 17:17
Paldies, tā, ir taisnība, ka vislabāk ir darīt par spīti bailēm un ļauties tām, iziet tām cauri un rīkoties. Kaut es vēl nezinu, vai rezultāts būs pareizs, nepareizs, aizvedīs mani pie kaut kā vai nē, es vienkārši dažreiz aizžmiedzu acis (uzticoties sirdij, Dievam un intuīcijai) un daru, tas vienmēr ir bijis labāk nekā vilcināties, izplānot 100 un vienu variantu un beigās neizdarīt neko. Man bieži gribas garantijas- ja es darīšu tā, būs tā. Bet es mācos darīt ļaujoties un uzticoties. (un uzņemoties atbildību par izvēlēm vai tieši otrādi- ne-izvēlēm un nedarīšanu).

Tija* - 2011-09-29 23:51
Lailiņ, mīļo, Tu mani šeit pavisam samulsināji :) Mīļš paldies Tev par labajiem vārdiem! Mīlestība ir TEVĪ :)

Jā, tas patiešām tā ir - mums KATRAM uz šīs zemes ir sava, īpaša vieta, sava misija, vai darbs, kas šajā dzīvē jāveic. Es ticu, ka mums katram ir iespēja pa īstam sastapties ar sevi, ar savu Dvēseli, noticēt viņai un palīdzēt viņai realizēt sevi uz šīs zemes. Joga ir ļoti vieds instruments, kuru praktizējot, mēs palīdzam sev atrast savu patieso būtību.

Un tad notiek tieši tas, par ko Tu raksti - mēs atbrīvojamies un Mīlestībā realizējam sevi, savu Dvēseli. Nevis to, ko no mums (kamēr mēs vēl meklējam) dažkārt pat diezgan vardarbīgi grib sagaidīt kāds, kurš noticējis pieņēmumiem par to "kā dzīvē būtu jābūt" :)

Mēs esam ļoti dažādi, mūsu dzīves var būt ārkārtīgi dažādas un jebkurā no šiem modeļiem mēs varam būt absolūti laimīgi un dalīties Mīlestībā :)



Ilva* - 2011-09-30 01:20
....tik jauki, ka Tu to pacēli gaismā.
Jā....arī es savā laikā skatījos šo filmu ar savu dēlu...un tieši šī epizode...tik spilgti iesēdusies domās...biju to piemirsusi....Paldies par šo....man ir atkal par ko pārdomāt, kur es to biju pazaudējusi.



Karinčiks* - 2011-09-30 03:12
Mīļš paldies par tik skaistu,aizkustinošu stāstu..
Lasot izjutu tādu mīlestību..jo tur tā visa bija...

Dzintra* - 2011-09-30 17:20
Mīļš paldies par rakstiņu.Jau vairākas dienas un šorīt īpaši pamodos ar milzīgu pateicības sajūtu par to kas man ir dots-par ikdienu,par auklīti savai krustmeitiņai uz kādu laiciņu,par saviem talantiem un dotībām,par visu,visu.Pateicības sajūta ir katru brīdi kad vien kaut kur eju,ko daru-un visur klāt ir bezgalīga mīlestība.Man prieks par Tiju,ka viņa atradusi savu misiju,vēl pagaidām nezinu kāda ir manējā....tai jābūt ļoti labai sajūtai,kad zini,ka esi savā vietā.

Inese* - 2011-09-30 17:33
Paldies, Lailiņ, par rakstu. Šī tēma ir tik ļoti vērtīga, jo jautājums par dzīves jēgu un misiju, par mūsu īsteno vietu un sava uzdevuma veikšanu ir bijis aktuāls, kopš cilvēce pastāv.
Un Tu tik vienkārši un smuki esi aprakstījusi to ceļu kā varam tik pie atklāsmes par savu dzīves misiju - jā, tieši tā - sākot jebkuru darbu darīt ar mīlestību un atbildību. Būt pašām un to apzināties. Nemēģināt dzīvot cita dzīvi, bet burtiski baudīt savējo.

Paldies!


santas - 2011-10-07 21:00
Paldies...:) tiešām ļoti jauks raksts..:).Jo tieši šobrīd esmu nonākusi dzīves krustcelē, kad nezinu, kas ir mani talanti, kad nezinu, ko īsti gaidu no savas dzīves,kad esmu nolēmusi kaut ko mainīt savā dzīvē.Jo tā vairs nevar turpināties! Gribu būt mīlēta un mīlēt, gribu būt laimīga un dot citiem no savas laimes.Un tavs rakstiņš man palīdz uzsākt šo ceļu uz pārmaiņām...:)

Laila* - 2011-10-07 23:41
Mīļās, jaukās meitenes, visas, kas esat šeit, kas komentējat un arī tās, kuras to neuzdrošinās, paldies jums!
Ticiet, arī man ir ārkārtīgi patīkami lasīt, ka jums tas noder, ka rosina domāt, darīt, paldies!
Elīzai, Dzintrai - kā zināt par saviem talantiem un dāvanām? Esmu par to domājusi daudzkārt un tādas vienas gatavas receptes jau nav, tas atnāk sajūtu līmenī. Jo noteikti katrai no jums, tāpat kā mums visiem, ir kaut kas tāds, ko gribas darīt vēl un vēl, par ko domā vairāk, kur aicina sirds. Svarīgi ir meklēt un mēģināt, ieklausīties savā sirdī un tās sajūtas atnāk. Un tad Visums noliek tevi īstajā vietā un ļauj satikties ar īstajiem cilvēkiem.
Par jogu runājot - tā atbrīvojusi arī mani, ļāvusi sevi apzināties vairāk un saprast, ka mēs paši esam tie, kas "būvējam, labojam, remontējam, veidojam" sevi un ļāvusi ar mīlestību pieņemt jebkuru citu cilvēku kā dievišķu būtni, ar visām viņa mācībām.
Santām - atceries, tu vari dot tikai to, kas ir tevī un sekojoši, ja tev kā trūkst - sāc to dot! Un tad baudi, kā caur tevi, mainoties tev pašai, mainās cilvēki un notikumi tavā dzīvē. Jā, tieši tik vienkārši, "atveries", ielaid sevī mīlestību un ej savu ceļu un nešķied laiku un enerģiju šaubām vai bažām. Uzticies savai sirdsbalsij!
Mīlestībā,L.

Laura Ločmele - 2011-10-31 06:03
No savas puses ar prieku ieteikšu metodes, ar kurām sajust savu misiju:
Viens veids ir ņemt papīru un rakstāmo un sadalīt visu savu līdzšinējo dzīvi pa piecgadēm, pa vairākiem posmiem un tad atsaukt atmiņā, kas ir bijis tas, kas katrā posmā visvairāk paticis (nodarbošanās, hobiji). Tad, attiecīgi tas, kurš dominējis, varētu būt arī dzīves misija.
Otrs veids: iedomājies, ka tev ir naudas cik vien vajag, kā ieliec roku kabatā, tā ir. Tagad padomā par to, ko tu tādā situācijā dari? Protams, pirmkārt, beidzot atpūties, kādas dienas dzīvo pa māju un dari, ko gribi. Bet tad...atbildi sev uz jautājumu "ar ko es nodarbotos, ja man nebūtu jāstrādā naudas nopelnīšanas dēļ? Tikai savam priekam" Piemēram - fotografētu vai gleznotu, vai dziedātu, vai adītu... Šī lieta tad arī varētu būt tava misija. Sāc to no hobija pārvērst misijā un darbojies! Dievs tevi atbalstīs un aizvedīs arī līdz bankomātam:)
Kā sajust vai tā tiešām ir mana misija? Ja tā ir, tad tu vakaros negribēsi iet gulēt, savukārt no rīta izleksi no gultas kā bulta, lai tikai atkal varētu darboties ar savu mīļoto nodarbi. Tu būsi gatava to darīt arī naktīs (bet to gan nevajadzētu, 8 stundas noteikti jāpaguļ!).
Lai ikvienam izdodas atrast savu misiju! Tas ir viens no būtiskākajiem uzdevumiem šajā dzīvē!


Atpakaļ