autors: LAILA PORIETE
Par Visuma dotajām iespējām un izvēles izdarīšanu
Mani mīļi sveicieni, prieks un pateicība Inesei par šī rudens „ražas" ievākšanas laiku, kura augļus, par laimi un kā milzīgu dāvanu ik dienas baudām mēs visi.
Mēs visi esam šajā pasaulē, lai dzīvotu kam vairāk nekā tikai sev. Mums katram ir savs uzdevums, savs aicinājums, kas paredzēts tikai un vienīgi mums. Lai to saprastu, ir jāļauj sev sadzirdēt savu iekšējo balsi, nevis pakļauties citu cilvēku vēlmēm, spiedienam vai ietekmei. Lai cik absurdas un nepiepildāmas mūsu vēlmes varētu šķist pirmajā mirklī, tās ir mūsu un nav būtiski vai citi tajā saskata jēgu. Caur sevis, sava aicinājuma atrašanu, mēs kļūstam noderīgi pasaulei un darām to labāku. Es gribu tev pastāstīt par diviem brīnišķīgiem cilvēkiem, divām sievietēm, kuru pieskārienus (vai augļus) savai dzīvei esmu izjutusi šomēnes. Un viena no viņām ir Tija. Par viņu tu vari lasīt arī šajā mājas lapā (un viņa pat nenojauš, ka par viņu šobrīd rakstu un domāju, jo tik spēcīgs ir šis pieskāriens, ka nevaru to nedarīt). Es ļoti priecājos un pateicos Dievam, ka mūsu ceļiem lemts satikties. Tija ir jogas skolotāja, kas pati gājusi cauri daudzām pieredzēm vai dzīves līkločiem, lai būtu tur, kur ir tagad. Viņā var skatīties, klausīties un bagātināties ne tikai no katra vārda, katras kustības, bet pat no viņas klātbūtnes. Tāpat kā Inese, Tija ir vēl viens lielisks atgādinājums manā dzīvē par to, kā cilvēks izdara savas izvēles un atrod savu aicinājumu, savu misiju. Viņa staro, viņa ir laimīga (neesmu viņai to jautājusi, bet esmu jutusi), viņa ir vieda un viņa ir atradusi ceļu pie sevis. Un man ir tā lieliskā iespēja no viņas to mācīties. Nav noslēpjams, ka jogā viņa ir ar visu savu dvēseli, šķiet, viņa pati iepazīstinot ar sevi teica, ka to, ko viņa dara, neizjūt kā savu darbu. Un tā patiešām ir! Un ziniet ko jūt? Jūt mīlestību, mīlestību darīt to, ko Dievs viņā ir ielicis. Viņa dara kaut ko nenovērtējami vairāk kā tikai sev. Paldies Tijai par to.
Es ticu, ka Dievs nevienu no mums nav „apdalījis" šajā ziņā, tikai vai mēs protam to saskatīt, saklausīt un izdarīt izvēli?
Filmā „Harijs Poters un noslēpumu kambaris", kuru savulaik skatījos kopā ar savu dēlu, ir brīnišķīga epizode, kurā burvis saka Harijam: „Mūsu patieso būtību atklāj nevis mūsu spējas, bet gan izvēles". Es nevaru tam nepiekrist. Nav svarīgi, kas ar tevi noticis, bet ir svarīgi, ko tu ar to iesāc, kā uz to reaģē. Gluži kā kāršu spēlē, tu nevari izvēlēties kārtis, tev tās iedala, taču izvēle kā spēlēt ir tikai un vienīgi tavā ziņā.
Un vienmēr mēs varam salīdzināt sevi ar tiem, kas sasnieguši vairāk un krist izmisumā un varam salīdzināt ar tiem, kas sasnieguši mazāk un piepūsties no lepnības. Bet ieguvums? Un varam koncentrēties uz sevi un ar pateicību pieņemt savu unikālo uzdevumu. Un mūsu likteni nosaka mūsu izvēles, nevis nejaušības. Nevienam citam nav tavu talantu, tavu dāvanu, tāds tu esi vienīgais, faktiski tu esi unikāls, vienīgais tāds un mēs katrs tāds esam. Tu vari būt jebkas - ārsts, advokāts, skolotājs, pārdevējs, sētnieks, prezidents, rakstnieks, ja jūti uz to aicinājumu.
Un te mans stāsts turpinās par otru sastapto sievieti, kuras vārdu es pat nezinu, par ciemata, kurā dzīvoju, sētnieci. Kādā rītā, ar smaidu viņu sveicinot, saku viņai paldies par darbu, ko viņa visu mūsu labā dara. Sajūtos tā kā mazliet neērti, jo viņa slauka manu durvju priekšu (tas gan ir viņas pienākums un tomēr), un dara to ar milzīgu rūpību pret katru rudens vēja pieskāriena skarto lapu, nokritušo skuju un pat skudru iemīto taku un kur nu vēl draiskās ozolzīles, kuras neesmu paspējusi sabērt kabatās, jo esmu gulējusi ilgāk kā viņa. Un viņa, tāpat man pretī smaidot, atsaka - paldies, ka jūs esat un paldies, ka ir tāda vieta vispār, kur es varu to darīt un es daru cik spēju. Un viņa to saka ar siltuma sajūtu sirdī un ar prieku par dzīves dotajām iespējām un es saku - arī par savu izdarīto izvēli. Ar pilnīgu pārliecību to varu teikt, jo mīlestību pret to, ko tu dari, nevar notēlot. Tik akurāti „apcakotu" dobīti, rūpīgi, centimetru pa centimetram apstrādātas zālāja maliņas, apčubinātu katru mazāko krūmiņu nav iespējams veikt vienkārši tāpat vai vienkārši algas pēc. Es tajā sajūtu mīlestību, mīlestību, ko savā darbā ielicis cilvēks ar izvēli.
Tik bieži dzīvē mēs baidāmies kļūdīties, baidāmies nepatikt, baidāmies būt nesaprasti, nenovērtēti, baidāmies nebūt pietiekami gudri, labi, veiksmīgi, pievilcīgi, utt., baidāmies ko citi par to teiks vai ko padomās. Un gudrākais ko var darīt, ir mesties iekšā šajās bailēs un visas dzīves piespēlētās šūpoles (lasi - situācijas, problēmas, notikumus) izbaudīt kā tādus karuseļus, ar apziņu, ka tas nepieciešams mūsu izvēles izdarīšanai, līdz nonākam līdz kam augstākam. Mums nav jāmēģina kādam līdzināties vai kļūt par kādu citu. Es nevaru būt Māte Terēze (kaut citi bieži to gribētu), es nevaru būt Bils Geits (kaut citiem mūsu mērogā šķiet, ka uz to pusi varētu vilkt), arī par Inesi (ar kuru kāds noteikti mani gribēs salīdzināt), mana stāsta sievietēm - Tiju un sētnieci - arī nē. Pasaulei vajadzīgs, lai es esmu es pati, ar savu izdarīto izvēli. Un tas, uz ko vēlos aicināt tevi - ir nebaidīties no dzīves līkločiem, kas mētā reizēm un rausta uz visām pusēm, bet ar paļāvību izbaudīt šo „braucienu". Atzīstu, nav viegli vienmēr to baudīt ar pateicību un mīlestību, bet skaidri zinu, ka jebkurš modernākā amerikāņu kalniņa cienīgs sižets vai virāža, kurā esmu iekļuvusi, ir man nepieciešams.
Visuma trauks ir bezgalīgs un no tā smelties esam aicināti mēs visi.
Ar vēlējumu ikvienam saskatīt Visuma dotās iespējas un izdarīt izvēli, Laila
