sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Pasaule izmainīsies, ja izmainīsimies katrs mēs. To jau zinām. Tādēļ šoreiz gribu ar Tevi parunāt par pārmaiņām, kas notiek manī, un caur to Tevi uzvedināt uz domām par pārmaiņām Tevī.
Es zināju, ka tik milzīgs satricinājums, kāds notika novembrī, manā dzīvē nepaies nepamanīts. Un, protams, ka tā ir mūsu pašu izvēle, cik dziļi iesaistīties notikumos un cik tiem ļaut mūs sapurināt, bet manī šoreiz viss novembris ir izgājis cauri kā tāds milzīgs vilnis, kas sašūpojis manas pamatvērtības, manus ieradumus, manu izturēšanos, manu raksturu...pilnīgi visu. ... |
 Komentāri (7) | 2013-12-04 22:05 | Skatīts: 2780x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Jau vairākas dienas gribu ar Tevi parunāt, pat iesāku to darīt, bet.....apklustu. Man nav pierasta šī sajūta, ka nevaru līdz galam noformulēt tēmu, nevaru līdz galam atrisināt domu, nevaru ar visu ievadu, iztirzājumu un nobeigumu uzrakstīt rakstu. Jūtos ļoti neierasti priekš sevis un ...tam ļaujos. Ļaujos un ieklausos ...klusumā.
Man ir sajūta, ka saistībā ar šo notikumu viss ir pārāk trokšņains. Ka pāreja no trīs dienu sērām un milzu rosīšanos ir pa strauju. Manī vēl arvien ir dziļa pietāte pret šo traģēdiju un viss, kas to apdraud, liekas nevietā. Man liekas, ka tad tas traucē manī pašā sadzirdēt to milzīgo mācību, ko vajadzētu saprast un prast ieviest dzīvē. Man ir sajūta, ka tā bija milzīgi svarīga zīme man un mums katram un būtu baisi to palaist garām. Un tādēļ ļoti daudz šobrīd pavadu klusumā, lai saklausītu atbildes uz tiem tūkstošs jautājumiem, kuri rodas ik dienas. Lai saklausītu to galveno.
Tāpēc man ir sajūta, ka ļoti daudz kas traucē. Ļoti daudz kas novērš manu uzmanību no paša galvenā. Un es nespēju to galveno atziņu sadzirdēt, noformulēt, jo ir pa daudz trokšņa. Tas ir kā radio, kas nav īsti uz viļņa. Tu zini, ka kaut kur tepat, tepat jau ir jābūt, bet...ir ļoti daudz kā traucējoša. Atceros, ka manā bērnībā tētis tā klausījās „Amerikas balss no Vašingtonas” – tur viss burkšķēja un skanēja daudz kas pa vidu, bet viņš sēdēja klusumā un klausījās. Un tā es tagad – caur trokšņiem un ļoti daudz informācijas, notikumiem un kaislībām gribu saklausīt to atziņu vai atziņas, dēļ kā šis notikums mūsu dzīvē ir noticis. ... |
| Komentāri (10) | 2013-11-29 00:03 | Skatīts: 2787x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Daba ir tik fantastiska. Kopš ceturtdienas vakara sākās tik drūma migla, ka likās bēdas un sēras ir fiziskas un taustāmas. Tagad, kad pagājušas trīs dienas un lai nu kā, bet cilvēkiem ir jāatgriežas dzīves ritmā, izskatās, ka laika apstākļi ir nolēmuši mums palīdzēt. Tik mierinoši snieg sniegs. Tik tīrs. Tik ...visu pārklājošs. Un es skatos un saprotu, ka arī šīm sāpēm ir jāpārklājas.
Skatos uz sniegu un domāju par notikušo. Es zinu, ka katra lieta mūsu dzīvē ir kā zīme, kā mācība un arī no šī milzīgā notikumā gribētos priekš sevis pārdomāt vairākas mācības.
Protams, ka pa galvu maisās domas – nu kāpēc tā vajadzēja būt? Kas bija par iemeslu, kāpēc tā notika? Mums nav ne stihijas, ne vētras, ne cunami, ne zemestrīces.....bet mums ir ..... cilvēku nolaidība, bezatbildība, paviršība, alkatība, korumpētība. Mēs vēl arvien dzīvojam ļoti tumšā enerģijā.
Viss apkārtējais atspoguļo iekšējo. Viss, kas notiek mūsu dzīvēs, ir mūsu iekšējās pasaules spogulis.
Ja tas notiek mūsu sabiedrībā, tātad tas ir mūsos. Un veltīgi tagad būtu sākt stāstīt, cik katrs esam tālu no celtniecības, veikalu jumtiem vai būvnormatīviem. Sēžu un domāju, ko diez mums katram mūsu pašu dzīvē simbolizē šis iegruvušais jums. Kura joma mūsu katra dzīvē ir tā, kas tūlīt, tūlīt var sabrukt un nodarīt ļoti daudz sāpes līdzcilvēkiem dēļ mūsu pašu bezatbildības un paviršības, savtīguma vai slinkuma. Domāju par paviršību attiecībās. Domāju par neieinteresētību rezultātā darbam, ko darām. Domāju par atbildību un bezatbildību. Par drosmi, par bailēm, par mantisko, par bezizejām pretstatā spējai saskatīt izeju. ... |
| Komentāri (4) | 2013-11-26 03:44 | Skatīts: 2537x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Tieši ar tādu nosaukumu bija mūsu pirmā tikšanās, kuru vadīja Aleksandrs Mantess. Īstenībā ir pagājušas jau 5 dienas un tikai tagad es beidzot varu noformulēt savas sajūtas un domas par seminārā runāto. Izrādās, ka vīrieša vadītas nodarbības pat ļoti atšķiras no mūsu līdz šim sievišķīgi plūstošajām, dažreiz čalojošajām sarunām. Tas bija kaut kas tik ļoti savādāks. Tas bija pilnīgi kas cits, nekā es biju gaidījusi. Un kad nākošā dienā meitenēm pajautāju „nu – kā patika?, tad pirmais, ko dzirdēju: „patika” nav īstais vārds - tas bija spēcīgi”.
Aleksandrs nodarbības laikā pateica vienu tādu domu, kas man tagad stāv prātā. Tas skanēja apmēram tā, ka, kamēr mēs klausāmies kādā lektorā, kas runā to, ko mēs plus mīnuss zinām, un, kurš lielāko daļu apstiprina mūsu domas, tikmēr mūsos nenotiek nekāda izaugsme. Mēs, protams, esam pavadījuši ļoti labi laiku, pabijuši brīnišķīgā pasākumā un labā enerģētikā, bet tāda reāla pārveidošanās nenotiek. Vērtīgākās pārmaiņas mūsos sākas tad, kad gribas iekšēji protestēt un no sākuma teikt, ka tā nav. Ja šo spēj sevī pārvarēt un pieņemt jauno informāciju sevī un pieslēdz apziņu, lai to pārdomātu un sajustu, saskaņā ar savu vērtību sistēmu, tad, lūk, notiek izaugsme un apziņas paplašināšanās.
... |
| Komentāri (10) | 2013-11-20 19:35 | Skatīts: 3628x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Gribu Tev izstāstīt savu sestdienas pieredzi. Mums bija pirmā nodarbība pie Kristīnes, kurā bijām nolēmušas praktiski, caur krāsām, sajust un papētīt, kas mūsos katrā notiek. Un izrādās, ka krāsas kā instruments ir ļoti spēcīgas un iedarbīgas.
Noteikumu nebija nekādu. Redz, kur lapa (kanva), re kur otas, re kur krāsas – dari ko gribi.
Iepriekš noskaņojāmies. Kristīne mūs ieveda meditācijā, lai tiekam pie sevis dziļāk. Šai reizē mēs meditācijas laikā satikāmies ar savu iekšējo bērnu un līdz ar to tā zīmēšana (kā jau bērnam) bija ļoti vienkārša un patīkama. Un tomēr, tomēr – tikai pēc tam varējām atklāt, cik katrs dažādi esam.
Un lai arī nodarbība nekas nav priekš salīdzināšanas un faktiski tā darbošanās notiek pilnīgi individuāli, bet pilnīgi nevilšus tu vari pamanīt, ka kāds zīmē smalki ar pašu otas galiņu, tā sīki sīciņi. Cits plašiem triepieniem, lietojot daudz krāsas un klājot to vairākās kārtās. Kādam darbs ir fantastiski gaišs, kādam ļoti spilgts, kādam ārkārtīgi daudzkrāsains. Un pareizu vai nepareizu rezultātu nav. Ir tavs šī brīža noskaņojums un tava šī brīža enerģētika.
... |
| Komentāri (5) | 2013-11-18 20:13 | Skatīts: 2179x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Man kaut kā visu laiku pietrūka kaut kas tāds Milzīgs. Nu kaut kas tāds, kas mani sapilda līdz matu galiņiem. Es jutos tā, ka kaut ko gribās piedzīvot, tikai nezinu ko.
Bija tik interesanti. Mēs ar meitenēm Pavasara studijā gribējām uztaisīt sev kādu brīnišķīgu kopīgu pasākumu un secinājām, ka nemaz nav tik viegli izdomāt, ko tad nu vēl mums tā pašām gribētos. Mums viss jau ir ikdienā ir. Mēs esam tik laimīgas, ka ikdienā baudām pilnu spektru laimes sajūtu darot savu darbu. Ka mēs tiekamies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, ka klausāmies fantastiskas lietas, ka izdzīvojam tik daudz kā interesanta un jauna. Un lai tagad pateiktu – ko vēl gribētos tieši pašām sev uzorganizēt – uzreiz nemaz tik viegli tas neienāca prātā.
Un tad es tā sāku domāt pati par sevi – nu ko es gribētu. Man uzreiz bija skaidrs, ka gribu ko lielu. Kaut ko tik milzīgu kā...maizes mīcīšana, kur smaržas, sajūtas, simboliskais notikums, siltums, mīļums, sievišķība – nu viss būtu kopā. Teicu meitenēm, ka mēs varētu taisīt kopēju piparkūku cepšanas pasākumu, pēc tam pirtī iešanu un zvaigznēs skatīšanos. ... |
| Komentāri (3) | 2013-11-14 23:17 | Skatīts: 2264x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: SARUNASautors: INESE PRISJOLKOVA  Vakar seminārā ar meitenēm aizrunājāmies, cik grūti dažreiz noformulēt to, ko tiešām gribi. Un cik viegli ir pateikt to, ko negribi, jebšu palikt starpstāvoklī, ko varētu nosaukt kā „nezinu, ko gribu, vai gribu”.
Nu noteikti, ka Tev arī ir tā bijis, kad varētu darīt to, vai varbūt to, bet īstenībā nezini kā būt labāk un beigās neizdari neko. Man šai mirklī ir līdzīgi. Es sāku brīnišķīgu dienu, jau uztaisīju vienu rakstu, atbildēju vēstules, nomaksāju rēķinus, nu vārdu sakot –esmu padarbojusies, bet tagad ir tā, ka varētu it kā kaut ko vēl lielāku padarīt (nu piemēram, rakstīt grāmatu), bet ja man tā tagad sev jāatbild vai to gribu – nezinu. Un– ko gribu? Atkal īsti nemaz nezinu. Nu...varbūt iziet laukā ar suni, bet...varbūt vēl nē. Varbūt kaut ko apēst, bet varbūt nē. Varbūt iet pagulēt, bet varbūt nē. Un īstenībā var jau saņemties un darīt pilnīgi jebko, un gan jau, ka pēc tam būtu gandarījums, bet...kāpēc vispār saņemties. utt. Vai Tev šitas ir pazīstams?
... |
| Komentāri (8) | 2013-11-14 18:56 | Skatīts: 3289x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Šobrīd lasu Lornas Bērnes grāmatu „Eņģeļi manos matos” un tā smalkā pasaule liekas tik tuva un klātesoša. Mani ārkārtīgi uzrunāja viens citāts no šīs grāmatas: „Eņģeļu skaits sniedzas miljonos – tos nevar saskaitīt tāpat kā sniegpārslas, taču ne visi ir nodarbināti. Kā varēdami eņģeļi cenšas mums palīdzēt, bet ne jau vienmēr izdodas piekļūt cilvēkiem. Iedomājieties – miljoniem eņģeļu lidinās bez darba! Tāpēc vien, ka lielākā daļa cilvēku laužas pa dzīvi, pat nenojauzdami, ka viņiem var palīdzēt eņģeļi, kas ir visapkārt”.
Par šo tiešām var tikai pabrīnīties, kāpēc mēs tik maz atceramies par Dievu, par Augstāko spēku klātbūtni, par eņģeļiem ikdienā. Kad grūti, kad jāraud, kad šķiet, ka ir vientulīgi, kad liekas, ka neviena vairs nav, kas var palīdzēt.
Mēs Kristīnes Mucinieces nodarbībās ļoti daudz un bieži runājam par smalkā plāna tēmām. Tai skaitā par eņģeļiem. Tādēļ nupat jau man pašai ir sajūta, ka ļoti jūtu palīdzību, ikdienas atbalstu, klātesamību, padomus. Un mani ļoti interesē cilvēki, kuri dzird eņģeļus, kuri ar viņiem sarunājas un viņus pazīst.
... |
| Komentāri (3) | 2013-11-11 03:24 | Skatīts: 2975x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Šodien pusdienlaikā sākās Jauns Mēness. Es to tiešām gaidīju kā atpestīšanu. Nezinu, kas man bija uznācis pēdējās dienās, bet nu izdzīvoju īstu „nekā negribēšanas” periodu. Un ja citreiz ir tā, ka es vienkārši nekam tādam neļaujos un jau pie pirmajām pazīmēm izpurinos no tā ārā, tad šoreiz kaut kā palaidu garām to brīdi, kad bija jau pa dziļu.
Zinu arī iemeslu. Nu pirmkārt jau veļu laiks un cilvēkam vispār ir tendence palikt domīgākam, dziļdomīgākam, „smagākam”. Vairāk būt pie sevis. Ir gada noslēgums. Jau decembrī kļūs vieglāk, jo līdz ar Ziemassvētkiem ir jauna atnākšana. Bet šoreiz vēl bija tā, ka ļoti dziļi pieslēdzos skumjām, bēdām, aiziešanai, svecītēm, pavadīšanai. Un lai arī patiešām nepazīstu ne Elitu, ne Aivaru, bet viņu stāsts, sāpes un atvadīšanās bija kaut kas tik simbolisks un milzīgs, ka ļāvos tam visam, līdz zaudēju sajūtu par šā brīža ikdienas lietu aktualitāti un attapos, ka vairs negribu neko. Negribu sākt nākošo nodaļu grāmatai, ko šobrīd rakstu. Negribu ķerties kam jaunam klāt. Negribu darīt to, kas iesākts. Nu....bija iestājies pilnīgs nekā negribēšanas periods.
... |
| Komentāri (12) | 2013-11-04 01:35 | Skatīts: 2967x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Viņu sauc Aleksandrs Mantess un pirmo reizi par viņu dzirdēju tad, kad mūsu Pavasara studijas mājas lapā sadaļā „lasītāji runā” parādījās fantastisks raksts, ko bija uzrakstījis vīrietis. Tas bija pirms diviem gadiem. Lasīju un baudīju. Skatījos bildē un biju patīkami pārsteigta, ka tik vīrišķīgs, jauns, gudrs vīrietis, pēkšņi ir ienācis Pavasara studijas lasītāju lokā un vēl piedevām tik dziļi, ar savām domām, stāstu, skatījumu, viedokli, kas bija tik ļoti lielā harmonijā ar to, ko runāju pati savos semināros, rakstu grāmatās un rakstos: https://pavasarastudija.lv/3270-pardomas-par-sievieti/
Ir gājuši gadi. Ir radusies Sievišķības skola, ir notikusi pirmā Sievišķības skolas nometne. Mēs tik ļoti daudz par sievišķības tēmu esam runājušas, darbojušās, to visu audzējušas, vairojušas un tas viss ir fantastiski. Bet vienā mirklī es sajutu, ka ļoti gribētos sadzirdēt to pašu no vīrieša viedokļa. Cik jauki, ka nometnē bija Varis Vētra, kurš tiešām ļoti daudz ko apstiprināja, cik jauki, ka esam sadraudzējušies ar Andžeju Reiteru, kurš būs pie mums tagad vebinārā un ziemas nometnē. Bet visu laiku manā atmiņā bija šis Aleksandra raksts. Es zināju, ka gribu viņu satikt un vismaz mēģināt uzrunāt – varbūt viņš būtu ar mieru rakstīt mums mājas lapai vēl, vai varbūt atnākt uz Viesistabu, vai varbūt uz nometni. Jā – es ļoti gribēju viņu redzēt mūsu ziemas nometnē. Īstenībā teikšu godīgi, ka savās domās biju jau viņu iekļāvusi programmā, izdomājusi tēmu un savā vīzijā es skaidri redzēju par ko un kā viņš runā. Tikai....līdz pat vakardienai es nebiju viņu satikusi dzīvē.
... |
| Komentāri (0) | 2013-10-24 19:51 | Skatīts: 1634x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
| |
