sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Man kaut kā visu laiku pietrūka kaut kas tāds Milzīgs. Nu kaut kas tāds, kas mani sapilda līdz matu galiņiem. Es jutos tā, ka kaut ko gribās piedzīvot, tikai nezinu ko.

Bija tik interesanti. Mēs ar meitenēm Pavasara studijā gribējām uztaisīt sev kādu brīnišķīgu kopīgu pasākumu un secinājām, ka nemaz nav tik viegli izdomāt, ko tad nu vēl mums tā pašām gribētos. Mums viss jau ir ikdienā ir. Mēs esam tik laimīgas, ka ikdienā baudām pilnu spektru laimes sajūtu darot savu darbu. Ka mēs tiekamies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, ka klausāmies fantastiskas lietas, ka izdzīvojam tik daudz kā interesanta un jauna. Un lai tagad pateiktu – ko vēl gribētos tieši pašām sev uzorganizēt – uzreiz nemaz tik viegli tas neienāca prātā.

Un tad es tā sāku domāt pati par sevi – nu ko es gribētu. Man uzreiz bija skaidrs, ka gribu ko lielu. Kaut ko tik milzīgu kā...maizes mīcīšana, kur smaržas, sajūtas, simboliskais notikums, siltums, mīļums, sievišķība – nu viss būtu kopā. Teicu meitenēm, ka mēs varētu taisīt kopēju piparkūku cepšanas pasākumu, pēc tam pirtī iešanu un zvaigznēs skatīšanos.

Domāju tālāk – ko ļoti lielu gribu piedzīvot. Daudz lielāku kā ceļojums, opera, laba filma vai pasākums. Gribēju piedzīvot ko tādu, kas mani izkustinātu, kas būtu pāri laikam un tai pat laikā pilnīgi reāls. Nu kas tas ir?

Lūdzu Debesīm, lai pasaka priekšā.

Vīrs saka, ka mēs pirksim jaunu mašīnu un varbūt pat brauksim tai pakaļ uz Lietuvu. Nodomāju – cik jocīgi, vai tiešām Debesis mani ar materiālām vērtībām grib iepriecināt. Bet, protams, priecājos. Mašīna tiešām mums vajadzīga. Šī, kas ir, dikti bieži lūzt un dažreiz, lai aizbrauktu uz kādu semināru, mēs aizņemamies braucamo no draugiem.

Lūdzu vēl.

Un pēkšņi kādā no sociālām vietnēm man datorā parādās kaut kāds ieraksts, ka pa radio ir atskaņota Imanta Ziedoņa un Ojāra Vācieša sarakste, ko lasa Kaspars Znotiņš un Vilis Daudziņš. Zinu, ka tagad radio ir tik jauki izveidots arhīvs, ka daudz nedomājot uzklikšķinu vajadzīgo raidījumu un gaidu. Un izrādās, ka Debesis man bija sarūpējušas to – kaut ko Milzīgo caur šo saraksti.

Es veselu stundu jau sēžu pie radio un nedaru neko citu, kā klausos Ziedonī (Kaspars Znotiņš) un Vācietī (Vilis Daudziņš). Un paliek tik mierīgi. Paliek tik ļoti, ļoti labi – tik pamatīgi, tik milzīgi un harmoniski. Runā dižgari. Viņi visi ir milzīgi gari. Varētu teikt – milzīgas personības, bet tas ir daudz par maz. Viņi ir lieli, viedi, milzīgi gari. Es klausos un pildos. Un tagad mēģinot aprakstīt tās savas sajūtas, atkal uzradās tā situācija, ka nevaru to izdarīt. Kā es pietuvinos Ziedonim, tā nevaru to milzīgumu aprakstīt. Jau otro reizi tieši par šo tēmu.

Es gribu ieklikšķināt Tev linku: https://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/ojara-vaciesha-un-imanta-ziedonja-sarakste.a30605/ Varbūt arī Tu neesi dzirdējusi. Man tas likās brīnums un varenība. Kā Ojārs Vācietis saka: „....kā klusa forte, kādu iztaisīt var tikai bērni, kas aplaudē cimdiņos.....”

Paldies Debesīm. Paldies par to, ka nekur neejot un neko īpaši neorganizējot, es varēju izdzīvot kaut ko tik milzīgu, kā pabūt stundu kopā ar Ziedoni, Vācieti, Znotiņu un Daudziņu. Tas bija mans Milzīgums.

Un nu gribu to „padot tālāk” Tev.

Ar mīļumu, Inese