sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Es nezinu kā nosaukt šo rakstu. Un es pat nezinu ko gribu Tev izstāstīt. Varbūt par laimi. Varbūt par sievišķo enerģiju. Varbūt par to, kā es pati mainos un kā jūtu sevī mostamies kaut ko lielu.

Vai esi lasījusi grāmatu „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” par sievišķo pirmatnīgo spēku? Lūk, esmu kaut kādā ziņā pieskārusies šim dziļajam savam sievišķajam spēkam, kuru nevar ne aprakstīt, ne nodot kādam citam, ne palīdzēt sajust citai sievietei. Tas vienkārši mūsos ir – kā snaudošs dzīvnieks, kuru vari nepamanīt un neapzināties, līdz tas nav sakustējies un atmodies.

Savu iepazīšanos ar sievišķo dziļo spēku es sāku tikai tagad. Apbrīnojami, ka pēc daudziem gadiem meditācijās, pēc daudziem gadiem brīnišķīgās pāra attiecībās, pēc daudziem gadiem laimes terapijā, es tikai šobrīd nonāku līdz savam sievišķajam pirmatnīgumam. Un vai nonāku? Nezinu. Drīzāk jau tam vienkārši pieskaros. Drīzāk esmu atmodinājusi interesi par to. Un es to atpazīstu. Uzreiz. Interesanti, ka tas nav Ego spēks vai dvēseles spēks (tos pazīstu ļoti labi). Tas ir sievišķās enerģijas radīšanas spēks. Tas ir spēks, kad gribās mīcīt mīklu un  cept rupjmaizi. Tas ir spēks, kad gribās radīt ligzdu, ģimeni, stipru dzimtu. Tas ir spēks, kad gribās apvienot daudz sieviešu, kuras var piepildīt pasauli ar mīlestību.

sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Meitenes! (Jūs jau ziniet, ka es šādi uzrunāju pilnīgi visas sievietes). Man laikam, ka jāuzraksta vēl viens rakstiņš par to pašu tēmu, ko jau izrunājām rakstā „Vasaras nometne”. Saņēmām vairākas ziņas no iepriekšējo nometņu dalībniecēm ar tekstu apmēram šādu: „palasīju nedaudz programmu un samulsu. Vai tā vairāk nav domāta jaunākām meitenēm, nevis pāri 50, kā man?” Tad nu man jākliedē jūsu bažas un uztraukums, jo šai nometnei nav pilnīgi nekāda vecuma ierobežojuma un fokusa uz kādu konkrētu vecumposmu. Mums katrai ir visbrīnišķīgākais sievietes vecums. Jeb citiem vārdiem sakot – visbrīnišķīgākais gadu skaits. Meitenes, goda vārds, jo tālāk dzīvoju, jo skaidrāk apzinos, ka gadiem nu patiešām nav nekāda nozīme un mēs esam sievišķīgas un skaistas gan 20, gan 30, gan 40 gan 50, gan 60 utt. gados. Un veselība, tāpat kā skaistums, vingrums, tvirtums, lokanība vai elastība ir vajadzīgi un aktuāli mums pilnīgi jebkurā vecumā.

Lai jūs nemulsina nodarbības, kurās runāsim par intīmo muskulatūras trenēšanu un mandalu dejām. Sievišķo orgānu elastība, apasiņošana, funkcionalitāte, hormonu līdzsvarošana u.c. ar šo saistītās tēmas ir pilnīgi vienādi aktuālas gan meitenēm 20 gados, kas varbūt gatavojas savai pirmajai grūtniecībai, gan 40 gados, kas varbūt domā par bērniņa iznēsāšanu un pilnīgi savādāku dzemdēšanu (kā tad, kad pašām bija 20), gan tām sievietēm, kurām tuvojās vai jau iestājusies menopauze (un diemžēl jāsaka, ka tas arvien biežāk notiek arvien agrāk un agrāk), gan tām, kuras saskārušās ar dzemdes noslīdējumu vai urīna nesaturēšanu, gan tām, kuras vienkārši grib vēl vairāk un labāk iegriezt seksuālo enerģiju. Un atkal jau nav tagad jāiedala cik mums kurai gadu un ar kādu mērķi mēs katra sākam trenēt savu intīmo muskulatūru. Seksuālā enerģija ir ļoti būtiska mūsu pašu enerģija jebkurā vecumā. Tā atbild un ir saistīta ar pirmo trīs apakšējo čakru darbību un šie enerģijas centri, kā zināms savukārt, atbild par mūsu sievišķību visglobālākajā nozīmē, kā arī par naudu un finansiālo drošības sajūtu, par attiecībām pārī un ģimenē.

sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Jau atkal kaut kas pie mums notiek ar tik konkrētu Debesu atbalstu, ka vienkārši smaidu un baudu.  Bija tā, ka Sajūtu nometnes laikā kaut kā jau sākām runāt par to, ko gribētos kopā baudīt un izdzīvot vasaras nometnē, un es pieminēju, ka man interesē uzzināt, kas ir biodejas un uzreiz bija meitenes, kas par to jau zināja un teica, ka tas ir kaut kas fantastisks un mums to noteikti vajag.

Un vēl pēkšņi viena meitene man jautā vai es ko zinu par mandalu dejām. Sāku domāt un atceros, ka jā – reiz pie mums vienā seminārā aizrunājāmies par Siņeļņikova kursiem pie viņa Krimā un tur kādā no grupām esot dejojuši šīs mandalu dejas. Man jau divreiz nav jāsaka un prasu tai dalībniecei (kura nav deju pasniedzēja, vienkārši ar to reiz paprovējusi), lai mums visiem to parāda. Un mēs ceļamies augšā un semināra laikā mēģinām. Izrādās tā ir fantastiska metode kā zīmējot ar gurniem astotnieku jeb bezgalības zīmi, vari izkustināt iekšējos muskuļus un sievišķos orgānus tā, lai vairojas sievišķība enerģija un harmonizējas 1., 2., 3. čakras un visticamāk jau, ka visas pārējās arī. Toreiz tā meitene stāstīja, ka nomierināt bērnu ir visvieglāk tieši šādi kustoties. Un tiklīdz tagad nometnē par to atcerējāmies, tā uzreiz man bija skaidrs, ka jā – tas taču tik lieliski iet kopā ar visu, ko savas sievišķības labā darām gan veselības, gan enerģijas iegriešanas ziņā. Saku tai meitene, ka jā – mēs noteikti gribam uzzināt, kas ir mandalu dejas, satikt pasniedzēju un varbūt pat noorganizēt Pavasara studijā regulārās nodarbības.

sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Man tik ļoti Tev gribas uzrakstīt tādu mīļuma pilnu sajūtu rakstu, bet tā stāstāmā ir tik daudz, ka nevaru izvēlēties tēmu, par ko rakstīt. („stundu stāvu domādama...” un tas ir ļoti sievišķīgi).

Ir sācies patiešām kaut kāds ārkārtīgi piepildīts laiks. Nu pilnīgi tā, ka jūtu, ka fiziski piekūstu dēļ tā, ka tas viss ar mani notiek. Tā enerģija un informācija ir tik milzīga, ka arvien grūtāk tā maigi un mierīgi to vērot, nepatērējot spēkus.

Vēl arvien skatos olimpiādi un secinu, ka arī tas uztur spriedzi manā dzīvē. Olimpiāde ir ļoti vīrišķīga. Tā ir absolūtā vīrišķības enerģija, kuru šajās trijās nedēļās izvēlos savā dzīvē ielaist ļoti daudz. Un pilnīgi noteikti pati no tā ciešu, bet .... nevar jau atturēties :) Pati esmu bijusī sportiste un tādu „grēku darbu” kā nodarboties ar ko citu, kamēr notiek olimpiāde, un to neskatīties, es uz sevi uzņemties nevaru. (Joks, protams).

Otra lieta, kas manī tiešām rada piekusumu – ir vēlme piedalīties visā interesantajā, kas ap mums Pavasara studijā notiek. Šodien pa ilgiem laikiem paliku mājā un neaizbraucu pie Kristīnes uz gleznošanas nodarbību, bet pirms tam man tiešām bija „pārrunas pašai ar sevi”. Jo zinu, cik tas vērtīgi un interesanti. Tomēr ... visu paspēt nevar. Un nevajag.

sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Vai esi bijusi teātrī, koncertā vai kādā lielā uzvedumā, kur pēc izrādes iestājas tāds pilnīgs klusums, ka baidies pakustēties un to izjaukt. Neviens neaplaudē. Neviens nekustās. Visi vēl ir tajā īpašajā sajūtā, ko deva šis notikums. Lūk, man šobrīd tā ir pēc mūsu Sajūtu nometnes. Man ir sajūta, ka es nevaru pakustēties. Ka negribu to darīt, jo piepildījums ir tik milzīgs, ka prasīs vēl vairākus mēnešus, lai to izstrādātu.

Ja pēc pirmās nometnes bija sajūta, ka čalojam, burbuļojam, dalāmies, rakstām un ārēji izdzīvojam visu, kas dzirdēts, tad tagad ir otrādi. Tagad katra esam dziļi sevī. Ka esam ieskatījušās katra savā TĀDĀ DZIĻUMĀ, kuru ir lēnām jāapzinās. Ka esam uzzinājušas cik esam lielas vērtības un nu jāsāk pret sevi tā izturēties.

Mēs jau ar dalībniecēm smējāmies – cik labi, ka nometnes ir ik pa pusgadam, jo tad pa šo laiku varam iedzīvināt dzīvē to, ar ko trīs dienas nometnes laikā uzpildāmies.

Visu kopumu aprakstīt vēl nevaru. Es varu ieskicēt tādus mirkļus, kur man bija skaidra sajūta, ka ir laime to piedzīvot.