Novembra izraisītās pārmaiņas


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Pasaule izmainīsies, ja izmainīsimies katrs mēs. To jau zinām. Tādēļ šoreiz gribu ar Tevi parunāt par pārmaiņām, kas notiek manī, un caur to Tevi uzvedināt uz domām par pārmaiņām Tevī.

Es zināju, ka tik milzīgs satricinājums, kāds notika novembrī, manā dzīvē nepaies nepamanīts. Un, protams, ka tā ir mūsu pašu izvēle, cik dziļi iesaistīties notikumos un cik tiem ļaut mūs sapurināt, bet manī šoreiz viss novembris ir izgājis cauri kā tāds milzīgs vilnis, kas sašūpojis manas pamatvērtības, manus ieradumus, manu izturēšanos, manu raksturu...pilnīgi visu.

Un es tam ļaujos. Es apzināti tam ļaujos, jo ja jau manā dzīvē notiek tik traģiski notikumi, tātad es tos radu ar savu attieksmi un rīcību, tātad tā ir zīme, ka ir jāmainās. Ir jāizdara secinājumi un šīm pārmaiņām jāļaujas. Piedevām, viss, kas notiek ir dziļāk par prātu. Es pilnīgu neko iepriekš neesmu izanalizējusi ar prātu un saprātu. Es pilnīgi neko neesmu pieņēmusi kā lēmumu. Es vienkārši vēroju, kā tas pats no sevis ar mani dabiski notiek. Tas ir neierasti. Tas ir jocīgi. Tas ir brīžiem absolūti nekomfortabli, jo neprotu uzvesties jaunos apstākļos un savā jaunajā versijā.

Es visu mūžu esmu bijusi ļoti atvērta, ļoti ekstraverta, pārsvarā, kas manī ir iekšā to ļoti viegli varēju izvērst uz āru un izstrādāt ikdienas notikumos. Man viegli ir uzstāties. Ļoti viegli komunicēt. Ļoti viegli stāstīt par savām sajūtām. Un pēkšņi pēdējo trīs nedēļu laikā tas viss ir izmainījies. Es pēkšņi atrodos tādā dziļumā, kuru nevaru ne aprakstīt, ne izstāstīt, ne izvērst, ne kādam tālāk padot.

Man pēkšņi nav svarīgi izstāstīt savu viedokli. Man nav svarīgi pateikt, ko par to domāju. Man nav svarīgi dot un dot, un dot. Man drīzāk ir svarīgi vienkārši būt. Būt šai „es esmu” stāvoklī un skatīties kā apkārt plūst enerģijas un notiek notikumi. Bet es esmu un ...radu gaismu. Un man pat tā nav nevienam speciāli jādod. Tā vienkārši veidojās pati no sevis dēļ katras transformētas domas. Dēļ katras situācijas, kuru piepildu ar dievišķu mīlestību un apzināšanos.

Starp citu, tieši šī atziņa par to došanu manī pēkšņi ir ļoti dziļa. Ka tikmēr, kamēr nepārtraukti dodam, mums nav iespēju pievērst uzmanību tam, ko dod mums. Un tikai tagad, kad es pati šobrīd šo nepārtraukto došanas plūsmu esmu izslēgusi vai pieklusinājusi – pēkšņi ar milzīgu interesi sajūtu cik patīkami ir saņemt. Cik daudz vērtīga ir, ko varu saņemt tieši no notikumiem un cilvēkiem. Cik patīkami ir būt ņemējam un tas nebūt nav mazsvarīgāk.

„Dod Dieviņi’ otram doti ne no otra mīļi ņemti”. Kaut kas tur nav riktīgi. Kāpēc nevajag mīļi ņemti? Kur tad paliks tas, ko viņš dod? Ja neviens neņems pretim to, ko dodam, mēs paliksim nevienam nevajadzīgi. Došana un neņemšana ir ļoti egoistiska. Katram patīk būt devējam. Bet ja nebūs, kas ņem pretim, tad došanai nav jēgas.

Un es šobrīd mācos ņemt, pieņemt, paņemt, saņemt. Man tas patīk. Es ar pateicību vēroju kā tas notiek. Kad piedalos kādā sarunā un tiešām klausos otrā, jo viņš vai viņa man tajā brīdī dod savu informāciju, savas sajūtas, savu attieksmi, savu mīlestību – un es saņemu.

Starp citu, man šķiet, ka mūsu sabiedrībā tā došana ir tik pārprasta, ka ļoti bieži gribās dot- vai to kādam vajag vai nevajag. Kāds stāsta un grib dot savas sajūtas un atziņas, bet tas, kurš it kā klausās nemaz īstenībā neklausās, jo viņam nav pacietības sagaidīt, kad tad viņš varēs dot. Viņš negrib saņemt, viņš grib dot. Viņš tik ļoti grib dot, ka viņam nav pa kurieni saņemt. Visa plūsma ir došanā vai uzmanības pieprasīšanā „es taču tik daudz dodu – klausies un saņem”.

Man patīk tagad to enerģijas plūsmas mijiedarbošanās apli izbaudīt lēnām, mierīgi un pacietīgi. Es saņemu enerģiju, pieņemu to, izbaudu, un dodu pretim mīļumu, mieru un atkal esmu gatava saņemt......un pabaudīt to....un tikai tad atkal dot. Un pats svarīgākais ir necensties pa katru cenu tikai dot vēl un dot vēl.

Var taču mierīgi paturēt pie sevis un transformēt to gaismā un mīlestībā, transformēt to kopējā labumā, lai visiem pēc tam kļūst vieglāk elpot.

Es vēroju pārmaiņas, ko manī ienesis novembris. Un kā ir Tev?

Ar mīlestību, Inese

Komentāri (7)  |  2013-12-04 22:05  |  Skatīts: 2751x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
estere - 2013-12-04 22:22
paldies par rakstiņu! laikam tās pārmaiņas visiem ir līdzīgas. esmu novērojusi kā pēdējās nedēļas man arī ir iestājies periods,kad vairs neliekas svarīgi visiem stāstīt,ko esmu sapratusi, neliekas svarīgi arī daudz lasīt, daudz saprast. vienkārši gribas mieru. kam jāatnāk, tas atnāks. kādai informācijai mani jāsasniedz, tā sasniegs. ne tā agresīvi, bet ļoti lielā mierā.

baibam - 2013-12-04 22:46
Man šķiet, ka tur ir "Dod dieviņi, otram doti, ne no otra mīļi lūgti".
Bet, jā, gan došanai, gan ņemšanai jābūt līdzsvarā.

inese - 2013-12-04 22:57
jā, Baibiņ, bij "lūgti". Bet ar to jau mums vēl grūtāk. Mēs aiz sava lepnuma esam gatavi izbaudīt pilnu spektru mākslīgās pašapziņas un graujošās enerģijas, lai tik ne no viena nekas nebūtu jālūdz.

Bet palūgt otram palīdzību, padomu vai maizes riecienu - arī tā ir svētīta pieredze.

moodra - 2013-12-05 01:26
Paldies, Inese, par svētīgām pārdomām!
Ir dažādi dvēseles izvēlētie ceļi; cits tikai tagad sāk apzināties vairāk, kādu "trenē" jau ilgi.
Ir cilvēki, kuri ļoti jūt apkārtējos un to pasauli ap mums, kuru parasti nejūtam.
Ir arī reizēm, ka cilvēkam šeit "izliek ceļazīmes'' kā pieminēts M. Ņūtona grāmatās un viņš pēc tām iet... gan neapzināti...gan apzināti... kad ir jau ilgi "trenēts"
Viss ir vietā un līdzvarā...ar visām dažādajām izpausmēm apkārt.



ince - 2013-12-05 03:20
Paldies, Inesit!
Ilgi domaju, rakstit vai paturet sevi- tomer izlemu uzrakstit.
Es jau daudzus gadus vairs nedzivoju Latvija. Vairs isti nesekoju Latvijas politikai. Bet zina par Zolitudes tragediju mani vienkarsi "parnema". Es pilnigi sev neraksturigi ,divas dienas pavadiju interneta sekojot katrai rindinai, ko zinoja. Sajutas bij tik saasinatas- gribejas skriet un kaut ko palidzet, kliegt, raudat.....
Svetdien jau biju nedaudz nomierinajusies, bet tik un ta, pa galvu jaucas visas domas tikai ap to, kas notiek Latvija.
Pirmdien ap pusdienlaiku sanemu zinu no savas meitas skolas- vinai pekshni palicis slikti- man vina jaiznem un javed majas. Aizgaju uz skolu. Meitai jau bij labak, Bet uz majam tik un ta panemu.
Otradien no rita man pienak iszina, kad meitai noticis nelaimes gadijums un man steidzigi jaierodas skola. Un skrienot uz skolu es pekshni saprotu, kad sajutu limeni esmu tieshi tur, kur biju visas dienas lasot par glabjamajiem cilvekiem.Mana galvena doma bij- es gribu tur but un kadam palidzet. Bet pec paris dienam man jaskrien paliga savam bernam.
Un te man rodas jautajums- vai tiesham manas emocijas var matearilizeties tik tieshi?

illva - 2013-12-05 06:46
Ak.....Inesīt.....man bija ko domāt....par šo tēmu!!!
Tik...interesanti....par to došanu un ņemšanu....mēs katrs nākam uz zemes...izdzīvot zemes dzīvi...katrs pats!!!.. ar savu uzdevumu....mūsu dvēseles...jau pirms tam sarunājot ar citām dvēselēm...ko....un kā dzīvos. Es...aizdomājos,ka dabā....viss...ir līdzsvarā...,jo mēs taču redzam...sabiedrībā, ka ir cilvēki,kas mīļu prāt ņems...un tik...grūti ir dot.....un ir cilvēki, kas mīļu prāt dos....un grūtāks būs ņemt.....Gan devēji...gan ņēmēji jūtās labi.
Bet...domājot...par to...ka...ir cilvēki...kas neklausās...kuriem...mēs..cenšamies...it kā dot....bet viņi....ir it kā nedzirdējuši....tādi...mēs esam daudz...mēs tik ļoti spējam...iet...skriet....un nedzirdēt, jo šādi ir vieglāk...un ir.. ..cilvēki, kas nepazīst...to brīnumaino sajūtu, kad ir jāsacentrējās sevi....uz ""šeit un tagad""...stāvokli.....jo!!!...tikai tagadnē ir taisnība.
Jāāā....mums visiem...novembris bija kā pārbaudījums...tik traumatizējošs....kurš atstās smagas...dubļainas pēdas...mūsos katrā...un tas nav svarīgi...kurš...cik fiziski tuvu vai tālu atradās. Dzīvē...tas izpaužās, ka cilvēks, kas steidzās...ar pīrāgiem....un sulu....viņš nebija spējīgs nosēdēt mierā...un sarunājoties ar zemapziņu...tā ir bezspēcības izjūta....,ka vieglāk ir darīt.....palīdzēt citiem...un tas bija tik vajadzīgs...tik atbalstošs...un siltinošs...precīzi tas, kas tajā laikā un brīdī bija tik!!!...nepieciešāms....Jo!!!...tas...,kas notikās Zolitūdē....tas ir!!!...prātam netveram!!. Un...būs cilvēki, kas...dzīvos ļoti sajūtās...gaidot...un dzīvē...tas būs...ļoti pieskatīšana....savus mīļos....kontrolēšana....un tas var atstāt spiedogus mūsu ķermenī.
Mums...vienmēr ir jācenšās...palikties savā dzīvē....un...tas!!!.. nozīmē... rāpties laukā...paliekoties sevī...ar savām domām....ar pārvērtēšanu....ar saskatīšanu sevī...un milzīgu pietāti....par pieredzi.
Inesīt...tik jauki...,ka Tu padalijies ar sevām sajūtām. Arī...es visu laiku...kulčājos...uz priekšu....uz atpakaļu...par to...kas notikās...kā tas notikās...kā sakārtot pašai sevi...tik ļoti ...man ir jāseko līdzi...savām!!!...patiesajām sajūtām...un tās miksējās...tik grūti...tik!!!...traumatizējošos gadijumos...to visu saķert...izprast....līdzsvarot.
Esmu pārdomās...par šo....un...ļoti siltās sajūtās....par šo domājot.Mīlestībā Ilva

inese - 2013-12-06 03:30
o, paldies, meitenes, par dalīšanos.

Ince -jā tieši tik precīzi un burtiski īstenojas mūsu domas un dažreiz tas var pilnīgi nesakrist ar to, ko bijām domājušas pēc būtības. Zemapziņa uztver burtiski. Tai nav humora izjūtas. Tā nesaprot zemtekstus.Tā burtiski (gandrīz vai gribas teikt mehāniski) sariktē to, ko esam pateikušas jeb padomājušas.


Atpakaļ