sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Jau vairākas dienas gribu ar Tevi parunāt, pat iesāku to darīt, bet.....apklustu. Man nav pierasta šī sajūta, ka nevaru līdz galam noformulēt tēmu, nevaru līdz galam atrisināt domu, nevaru ar visu ievadu, iztirzājumu un nobeigumu uzrakstīt rakstu. Jūtos ļoti neierasti priekš sevis un ...tam ļaujos. Ļaujos un ieklausos ...klusumā.

Man ir sajūta, ka saistībā ar šo notikumu viss ir pārāk trokšņains. Ka pāreja no trīs dienu sērām un milzu rosīšanos ir pa strauju. Manī vēl arvien ir dziļa pietāte pret šo traģēdiju un viss, kas to apdraud, liekas nevietā. Man liekas, ka tad tas traucē manī pašā sadzirdēt to milzīgo mācību, ko vajadzētu saprast un prast ieviest dzīvē. Man ir sajūta, ka tā bija milzīgi svarīga zīme man un mums katram un būtu baisi to palaist garām. Un tādēļ ļoti daudz šobrīd pavadu klusumā, lai saklausītu atbildes uz tiem tūkstošs jautājumiem, kuri rodas ik dienas. Lai saklausītu to galveno.

Tāpēc man ir sajūta, ka ļoti daudz kas traucē. Ļoti daudz kas novērš manu uzmanību no paša galvenā. Un es nespēju to galveno atziņu sadzirdēt, noformulēt, jo ir pa daudz trokšņa. Tas ir kā radio, kas nav īsti uz viļņa. Tu zini, ka kaut kur tepat, tepat jau ir jābūt, bet...ir ļoti daudz kā traucējoša. Atceros, ka manā bērnībā tētis tā klausījās „Amerikas balss no Vašingtonas” – tur viss burkšķēja un skanēja daudz kas pa vidu, bet viņš sēdēja klusumā un klausījās. Un tā es tagad – caur trokšņiem un ļoti daudz informācijas, notikumiem un kaislībām gribu saklausīt to atziņu vai atziņas, dēļ kā šis notikums mūsu dzīvē ir noticis.

Biju iesākusi vairākus rakstus, kurus nepabeidzu. Tas ir ļoti netipiski man. Parasti es vienam rakstam veltu 15 nu varbūt 20 minūtes un, pat īsti to nepārlasot, lieku mājas lapā. Šoreiz rakstīju katru pa pāris stundām, laboju, putrojos, nepabeidzu un sajutos kaut kādā nelīdzsvarā jeb nestabilitātē.

Izlasīju Twitter vietnē Valda Meldera ierakstu „Šis laiks māca klausīties un domāt. Nekad neesmu izdzēsis tik daudz nepabeigtu ierakstu sociālajos tīklos. Un nevienu reizi neesmu nožēlojis” un sajutu, ka neesmu vienīgā, kas šādi te noņemas.

Es arī nenožēloju. Es tikai lēnām un klusu analizēju sevi. Nu kas man tas ir. Kur palikusi mana stabilitāte, pašpārliecinātība, drosme un drošība?

Jā – atslēgvārds ir drošība. Secināju, ka man visu laiku kaut kas pietrūkst, saistībā ar drošību. Un ne jau, ka man tagad bail ieiet veikalā. Un ne jau man bail, ka var kaut kas uzkrist uz galvas. Nē – man šai notikumā pietrūka kaut kas vairāk par materiālo un fizisko drošību. Šai visā Zolitūdes notikumā man pietrūka kāds simbols, kāds žests, kāds vārds, kas man ļautu sajusties aizvējā. Man kā sievietei ļoti pietrūka kāds vīrišķīgs vīrietis valsts vadībā, kurš paprasa tautai piedošanu, ka kaut kas tik šausmīgs ar mums varēja notikt. Kāds, kurš pasaka, ka es centos kā mācēju, bet man nesanāca un nu jūs esat miruši, ciešat vai baidāties.

Varbūt, ka tas klusībā notika tai brīdī, kad prezidents uz viena ceļa pieliecoties, nolika ziedus pie Maximas gruvešiem. Varbūt. Man tas likās svarīgi, ka tas notiek tieši tā.

Bet vēl arvien iekšēji kaut kas ļoti trūka. Trūka, ka kāds iznāk priekšā un parunā. Pasaka, ka šī diena izmainīs valsts likteni un ka kaut kas tāds neatkārtosies, jo mēs to sakārtosim.

Un tad notika ministru prezidenta atkāpšanās, kur faktiski viņš tieši to arī pateica – ka netieku galā, lai nāk  kāds cits un dara. Man tajā brīdī bija jāraud viņam līdzi.

Tas bija cilvēcīgi. Tas bija spēcīgi. Es negribēju, lai viņš atkāpjas un arī nezinu kāpēc viņš tā izlēma. Man tas nav tik svarīgi, jo tik dziļi politikai nesekoju. Es uz to visu skatos tikai un vienīgi simboliski. Kas tā ir par ziņu man (un līdz ar to mums visiem).

Kas ir tas, kas pietrūkst. Es mēģinu ieklausīties sevī un sajust ... kas ir tas, kas man un manai tautai pietrūkst. Šķiet, jāpiekrīt Vitai Jaunzemei, kas vakar Sastrēgumstundā teica, ka pietrūkst garīga un ideoloģiska līdera. Pietrūkst kāda, kurš var gan paprasīt piedošanu, gan arī pateikt ko un kā darīt tālāk. Pat nevis meklēt vainīgos. Tas man šķiet vismazsvarīgākais šai visā. Bet svarīgi būtu redzēt cilvēku, kas patiešām spēj saskatīt kā mainīt sistēmu, kā sakārtot lielas struktūras un galu galā – kā palīdzēt Latvijas cilvēkiem katram pašam sevī mainīties.  

Šobrīd Latvijai ļoti trūkst vīrišķīga un spēcīga simbola vadībā.

Ko šis atziņas dod man pašai? Kā jāmainās man pašai?

Jāaudzē un jāvairo sievišķība. Jo sievietes būs sievišķīgākas, jo vīrieši vīrišķīgāki.

Kaut kādā līmenī tas jau ir sakārtojies, jo atkal jau skatoties simboliski uz notikušo, manī bija milzīgs lepnums un iekšējs prieks par glābējiem, par viņu komandieriem. Tieši šie praktiskā darba veicēji, kas darbojās tur uz vietas – cepuri nost viņu priekšā. Man ir par viņiem tiešām lepnums. Otrs lepnums man ir par Latvijas Televīziju. Tātad – drosme glābt un drosme runāt ir.

Tagad tik mums katrā pašā ir jāsakārto lēmuma pieņemšanas un atbildības uzņemšanās joma. Sievietēm jāiemācās saviem vīriešiem palīdzēt uzņemties atbildību. Valsts simbolizē mūsu ģimeni. Tas vienkārši mums ar pirkstu iebaksta acī, kas savā dzīvē jāsakārto.

Es turpinu domāt, apzināties, sajust un būt klusumā. Man ir sajūta, ka šobrīd apkārt ir pārāk daudz trokšņa.

Ar mīļumu, Inese