Tikko kā pabeidzu saturu savai otrai grāmatai un man ir tik bezgalīgi mīļa un skumja sajūta, ...tāda, ka pilnīgi...drusku jāparaud. Es nezinu kā citi autori ar to tiek galā, bet man katra grāmata ir kā bērns, kurš jāpalaiž no mājām lielā pasaulē. Un es nezinu kā viņam klāsies. Un es nezinu kā viņu sagaidīs. Es varu tikai paļauties uz Dieva svētību un cerēt, ka viss būs labi.

Tagad vēl korektori darīs savu darbu, un mākslinieki un maketētāji savu, tad tipogrāfija ....un tad jau atvēršanas svētki.

Esam ieplānojuši, ka 29.septembrī

Zinu, ka esi pamanījusi, ka pēdējās nedēļās mājas lapa palikusi klusāka un mierīgāka. Un nu varu izstāstīt kā un kāpēc tas notiek. Redz, pagaidām ir tā, ka rakstus vēl arvien rakstu tikai es pati. Mēs esam domājuši par to, ka tiklīdz savu kursu beigs pirmā Laimes terapijas nodarbību vadītāju grupa, tā izveidosim jaunu sadaļu, kurā varēsiet iepazīties un turpmāk lasīt arī viņu sagatavotos rakstus. Bet nu...līdz kursa noslēgumam vēl nedēļa jāgaida un līdz ar to nav ko steidzināt laiku.

Un ja es rakstu tikai viena, tad Tu izjūti katru mana dzīves perioda paisumu un bēgumu. Tieši tāpat kā to izjūtu es. :)

Šodien atkārtoti noklausījos Pētera Kļavas un Andra Buiķa intervijas radioraidījumā Siluets:

(https://www.latvijasradio.lv/program/1/2010/03/20100328.htm),

kurā piedalās arī Rēzija Kalniņa. Fantastiskas intervijas. Fantastisks sarunu raidījums. Bet tas, kas mani reāli nošokēja no stāstītā, ka zinātnieki ir izpētījuši, ka tikai 3 vai 6 % cilvēki interesējas par Visuma uzbūvi, Visuma likumiem un pasaules kārtību un garīgo izaugsmi. Es diendienā tiekos ar ļoti daudziem cilvēkiem, un ļoti daudzus jūtu un redzu te mājas lapā, un man bija radusies sajūta, ka gandrīz visi cilvēki šobrīd ir meklējumos un pēta garīgās augšanas iespējas. Izrādās, ka nemaz ne. Ka tikai 3% vai 6% cilvēku (vienā vietā viņš teica tā, vienā tā). Tas skaits tad taču ir pilnīgi miniatūrs!!!!

Šodien gribu ar Tevi parunāt par zīmēm, ko saņemam ik dienas. Un par to, vai tās redzam, vai ievērojam un cik tiešām tām jābūt, lai saprastu.

Zinu, ka šī ir tēma, par kuru jau esam runājušas un kuru esmu solījusi reiz uztaisīt kā semināru, bet tā kā vēl tas nav noticis, tad turpinām šo sarunu te.

Vai Tev izdodas ik dienas izprast ko Visums Tev grib teikt? Vai ej rokrokā ar kopējo Dabas plūdumu, vai gribi to apsteigt?

Īstenībā – vai esi padomājusi, ka Daba nekad neko nesasteidz. Nakts nedzen dienu – un nebūs tā, ka saule šodien norietēs ātrāk. Diena nedzen nakti – saullēkts nebūs agrāk. Bet  mēs?

Manas šā brīža zīmes man neglaimo. Es tiešām dzenu laiku un sevi un tas galīgi neatbilst manai laimei, laimes terapijai un Dabas kopējam plūdumam. Šī ir mana šā brīža mācība – saprast no kā atteikties, lai atkal spētu ievilkt elpu un atgūties.

7.čakra ir atbildīga par saikni ar Augstākiem spēkiem, par to kā ļaujamies Visuma kārtībai, kā redzam sevi Visuma sistēmā, kā sadarbojamies un ļaujamies Augstāko spēku vadībai. Ja šī čakra ir vaļā un kārtībā, tad cilvēkam nav bail, viņš vienmēr prot atrast izeju un viņa ir iekšēja paļāvība par to, ka viss būs labi.

Šeit nu noder mans stāsts par periodu, kad dzīvoju viena pati. Es dzīvoju mājiņā, kurā nebija ne citu cilvēku, ne suņu, ne signalizācijas, ne dzelzs vai koka durvju, šeit viss bija tik ļoti ....vaļā...., ka bija jābūt tiešām ļoti lielai iekšējai miera sajūtai, ka ar mani nekas nevar notikt. Un man šī iekšējā ticība bija. Gan tad, kad viena pati dzīvojot mājā, otrā stāvā gulēju, bet lejā ir divas stikla durvis, kuras tolaik varēja atvērt ar ciešāku rokas uzspiedienu. Man nebija bail. Es paļāvos uz Dievu, ka viss ar mani būs kārtībā. Vai arī tad, kad tik ļoti gribēju satikt savu vīru – es vienkārši paļāvos, ka tā viss būs. Vai tad, kad sākotnējā periodā, kad izvēlējos šeit dzīvot mani ienākumi bija mazāki kā mājas maksājumi (tātad ēšanai vai degvielai vai citiem pirkumiem naudas vispār nepietika), bet šī milzu paļāvība, ka viss sakārtosies, ka man atnāks īstā doma un es zināšu kā nopelnīt naudu un visu sakārtot – tā, lūk, bija ļaušanās. Un protams, ka bija jābūt arī otrai čakrai kaut cik „darba spējīgai”, bet šoreiz vairāk gribu uzvērt šo spēju ļauties. Tagad atskatoties varu pilnīgi pabrīnīties cik man toreiz izteikta bija šī sajūta.