Šodien netīšām esmu spiesta pārliecināties par jau sen zināmo likumsakarību, ka laimes sākas no labas izgulēšanās.

Mums šonakt bija „Jāņu nakts” dēļ mazajiem kaķēniem. Viņi taisīja vienu blēņu pēc otras, un vienu blīkšķi pēc otra un tieši tad, kad katrreiz likās, ka šie ir piekusuši un nu liksies mierā, tad atkal uzradās kāda jauna aktivitāte, kas to gulēšanu izjauca. Un šodien ar visu to, ka tiešām esmu visnotaļ noskaņota uz lielu rakstīšanu un strādāšanu, tik laba sajūta kā vakar man tomēr nav.

Solīju Tev izstāstīt par maniem pasakaini skaistajiem Jāņiem.

Tad, lūk, –šis būs tas stāsts.

Šogad bija pienācis tāds brīdis, kad bija skaidrs, ka paliksim mājās un šī gada līgošana mums būs mierīga, dziļa, rituālu un sajūtu piepildīta.

Būsim tikai mēs. Tikai ģimene.

Šodien kaut kā paskatījos draugos sadaļā ko „dara tavi draugi” un nonācu pie atkal jaunām pārdomām, jo viss saraksts bija par to cik ko kurš iesējis, ko novācis un ko nopircis fermā. Labākais tas, ka es noteikti vispār pat neuzzinātu kas tas ir, ja vien man mājās nebūtu 9 gadīgs bērns, kurš tur arī aktīvi darbojas.

Un tad nu kaut kad paskatījos kas tur notiek un esmu patiesi izbrīnīta par to cik daudzi pieauguši un visnotaļ nopietni cilvēki nodarbojas ar šīs spēles spēlēšanu, punktu uzkrāšanu, vaktēšanu kad kas jānovāc, kad kas jāizravē vai jāaplaista.

Šodien man tiešām ir fantastiski ražīga diena. Bija pāris mēneši, kad nevarēju uzrakstīt nevienu rindiņu. Mani regulārie lasītāji jau bija sabēdājušies un jautāja kas noticis. Un man tiešām jāsaka, ka ir tādi kā informācijas uzkrāšanas periodi un došanas periodi. Lūk, tad man kādi pāris mēneši bija enerģijas uzkrāšanas un jaunas informācijas saņemšanas periods, un tagad ir sācies atkal atdošanas laiks.

Jocīgi, bet fakts.

Vai Tev arī tā ir?

Un tagad divi temati, kas radušies esot kopā ar maniem mīļajiem mājdzīvniekiem suni Džekiju un kaķenīti Zāru. Ir mums arī Lote, bet viņa šajos stāstos nepiedalīsies.

Džekijs mūsu mājās ir nesen. Mēs viņu paņēmām jau pa pusei pieaugušu. Viņam jau bija gads. Līdz ar to es galīgi nezinu kā pagājuši viņa kucēna gadi un sākotnēji nemaz nedomāju, ka tas tik būtiski. Īstenībā arī tagad domāju, ka visi niķi un stiķi ir labojami un maināmi ar mīlestību, bet katrā ziņā vieglāk būtu, ja zinātu kāds viņš bijis maziņš.

Nu, lūk – stāsts būs par vienu netikumu, kas parādījās nesen, bet toties tagad ir reāli traucējošs. Proti, tad, kad mēs neesam klāt, Džekijs labprāt nočieps ēdienu, kas atstāts uz galda. Un tas var notikt visnegaidītākajās situācijās – piemēram, uzklāju galdu un kamēr sagaidu pie durvīm viesus, tikmēr Džekijs jau pa burzmai ir pielavījies un kaut ko paņēmis. Vienreiz vispār visu pa tīro apēdis. Citreiz izēd sviesta trauku. Citreiz izlaiza cukuru. Nu, jau sāku domāt – ar ko gan es šādas viņa īpašības un izturēšanos izsaucu (kā zināms mēs taču ar domām veidojam notikumus ap un ar mums), kad pēkšņi mana mamma man ieteica palasīt, ko saka suņu psihologi. Es pa godīgam ķēros klāt un nu man viss skaidrs, ja kucēns bērnībā ir cietis izsalkumu, tad visu atlikušo mūžu viņš grib ēst pārpārēm, ir alkatīgs un šad tad spējīgs uz pārtikas zagšanu.