„Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām” – „tu nevari vienkārši tā aiziet un pazust”.
Šie vārdi man skan ausīs katru dienu, kad iedomājos, ka neesmu Tev neko pateikusi un jau tik ilgi kā šeit mājas lapā neko nerakstu. Nu nav jau tā, ka mokos ar vainas apziņu. Vainas apziņa nav laba. Bet tik un tā ar atbildību piedomāju, ka man vai nu ir jāatrod laiks, lai Tev uzrakstītu kādu jaunu rakstu, vai arī, lai vismaz izstāstītu kas notiek.
Un man šķiet, ka es Tev vienkārši izstāstīšu kas notiek.
Lai stāsts būtu pilnīgs, man jāatkāpjas notikumos līdz Jāņiem. Šogad bija tā, ka es ļoti ilgi sevī nevarēju sajust to brīnumu, ko vienmēr gaidām no Līgo nakts. Bijām Cinevillā. Piedalījāmies gan ugunskura parka aizdedzināšanā, gan pēc tam klausījāmies koncertu, un pat vēl pēc tam aizbraucām uz draugu mājām un svinējām tur, bet.....nu manī kaut kā nebija un nebija tā īpašā sajūta. Līdz nākošās dienas vakarā gājām ar vīru gar jūru un es viņam stāstu, ka man nav šīs enerģētiskās sapildījuma sajūtas un ka gribas ko īpaši skaistu.
Kopā atcerējāmies pagājušos Jāņus, un viņš pēkšņi saka, ka mums taču palika viena neizdarīta lieta – mēs neiegājām Jāņu naktī jūrā peldēties.
Un pēkšņi es saprotu, ka jā – ka darām – paskatāmies apkārt, cilvēku nav un mēs drēbes nost un .... brienam jūrā.
Cik tas bija skaisti! Cik īpaši! Ir Jāņu nakts gaišās debesis. Ir pusnakts. Ir pilnuma enerģētika. Un mēs peldamies. Fantastika.
Un manī pēkšņi viss notika. Es sapratu, ka sākas atkal viens jauns posms manā dzīvē. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas ar prieku saka, ka dienas paliks īsākas un naktis garākas, jo tas nozīmē, ka tuvojas ražas laiks. Un vēl jau nē. Vēl tikai pa bišķim. Dabā ir zemeņu laiks, un pēc tam būs avenes un mellenes, un āboli un bumbieri. Un man jau ļoti patīk sajusties vienā ritmā ar dabu. Un man pašai šobrīd ir tieši tāpat – tiek pabeigt darbs pie manas pirmās grāmatas tulkojuma krievu valodā. Sākas izdošana un klajā laišana. Paralēli top vēl divi projekti. Un par to man Tev jāizstāsta. Tas ir tas, kas paņem visu manu laiku.
Šogad biju domājusi, ka rakstīšu vienai jaunai grāmatai ievadu un varbūt ziemā kaut kad turpināšu sarunas, ko iesākām „Ieelpo laimi un mīlestību”. Es sāku rakstīt to ievadu un pēkšņi jūtu, ka tieku vadīta. Ka esmu instruments Liela Spēka rokās. Un rakstu un rakstu un esmu uzrakstījusi pirmo nodaļu un saprotu, ka tās ir mūsu sarunas, ko iesākām pirmajā grāmatā. Ka tas nav ievads. Ka tā nav sākuma daļa kaut kam jaunam. Tā ir pirmā nodaļa manai otrajai grāmatai, kura nu jau ir saveidojusies ar visām tēmām un es to visu tikai pierakstu.
Bet ir jau vēl tā, ka strādāju kafejnīcā, ka diendienā esmu pludmalē, ka tur nāk cilvēki un es viņus mīļi sagaidu. Bet grāmatas informācija nāk un nāk. Un tā negaida. Tā vienkārši ir jāpieraksta. Un ir bērns, kurš grib, lai es aizveru datoru un spēlējos vai parunājos ar viņu. Un ir māja, kurai vajag savu daļu laika. Un ir ikdienas darbi. Bet informācija nāk un nāk. Un tā ir jāpieraksta. Un ir semināri, kuri ir ieplānoti un kurus es braukšu vadīt ar prieku. Bet informācija nāk un nāk.
Lūk, tā tas notiek grāmatas rakstīšanas laikā. Kad pēkšņi saproti, ka gribētu, lai diennaktī būtu 50 stundas. Lai tik ļoti nenāktu vakaros miegs (šajā periodā vēl jo svarīgāk ir labi izgulēties) un lai varētu turpināt rakstīt. Šonakt nejauši pamostos un saprotu, ka pirmajā nodaļā (kura jau ir pabeigta) vēl varēju ierakstīt to un vēl to. Varbūt tā nemaz nav vēl pabeigta? Varbūt tikai es tā domāju, ka ir.
Starp citu – vai zini kā es rakstu?
Es rakstu pilnīgi visas sarunas pēc kārtas. Man nav tā, ka tagad uzrakstīšu 3. nodaļu, bet pēc tam 2. Atceros, ka pirmajai grāmatai ļoti ātri uzrakstīju daļu par Laimes terapiju, bet par veselību nu burtiski nevarēju iesākt. Un man bija pilnīgi skaidrs ko un kā rakstīt par mīlestību un par sievišķību un vīrišķību, bet tā kā es nebiju uzrakstījusi par veselību, tad rakstīšana iepauzējās. Un toreiz ar meklēju to īpašo enerģijas lādiņu, kas mani izkustinās. Toreiz uzzināju par prakšalanu. Toreiz viss ļoti labi aizgāja.
Un šoreiz aizgāja pēc Jāņu nakts peldes.
Lūk, un tagad man ir tā, ka ar Tevi runāju katru dienu. Un varētu teikt, ka pat visu dienu. Vienīgi Tu vēl to nevari izlasīt, jo mājas lapā nekas jauns nerodas savukārt grāmata tikai top.
Tad varbūt sarunājam, tā, ka pa šo laiku es, protams, ik pa laikam ko jaunu te ierakstīšu, bet tas nebūs tik bieži kā līdz šim. Ka šobrīd vairāk nodošos grāmatai, ja?
Un arī Tev jau droši vien šobrīd ir atvaļinājumu un vasaras baudīšanas laiks un laimes terapija notiek pati pa sevi, vai ne?
Sūtu Tev daudz radošas mīlestības enerģijas!!! Man tagad tās ir daudz, daudz. :) Ir sācies ražas laiks.