Šobrīd ik dienas izjūtu, kā man Visums māca būt sievietei. Vakar biju uz radio raidījumu par sievišķību un tur tieši runājām, ka sievietei jāmāk ļauties, sievietei jāmāk arī pakļauties. Lūk, arī tā ir mana šā brīža mācība.
Ko darīt tad, ja esi visu izplānojusi, bet dzīve ievieš korekcija un nekas nenotiek pēc šī plāna?
Tad vienkārši ļaujies.
Es zinu cik bieži esmu Tev teikusi, ka sievietēm jāiemācās ļauties un pieņemt situācijas. Ka mums jābūt elastīgām un jāpielieto mīlestības aikido. Ka mēs tieši tad, kad ļaujamies, vislabāk un efektīgāk sasniedzam rezultātu. Sievietēm nav jācīnās. Mums ir jāļaujas. Cīņā mēs zaudējam, ļaujoties vinnējam. Un tas tā ir pat tad, ja sākumā tā neliekas.
Acīm redzot esmu to teikusi tik ļoti daudz un bieži, ka dzīve nolēma mani pārbaudīt –cik viegli to spēšu izdarīt.
Un atkal varu izstāstīt Tev savu šā brīža pieredzi.
Tu jau zini, ka pēc mana plāna man tagad būtu jāraksta grāmata (pat divas)un īstenībā es jau esmu to iesākusi un pirmo lielo daļu uzrakstījusi. Es pati, mana personība un mans Ego, protams, ir pārņemts ar to, ko dara, un vienu brīdi es uzskatīju, ka tas ir pats svarīgākais priekš manis, priekš manas ģimenes un priekš visiem, kas ar mani ir saistīti (vai skan pietiekami egoistiski? ). Bet īstenībā ir tā, ka paralēli notiek tūkstošs citu lietu. Rit dzīve. Ir apkārt tuvi cilvēki un viņu mērķi un darbi. Ir jāpalaiž Toms uz viņa darbu un man tai laikā ir jābūt teltī (pludmales kaffe), ir vecāki, kam jāpalīdz nokļūt slimnīcā uz dienas stacionāru un atpakaļ, ir bērns, kam vajadzīgs savs laiks, ir semināri, ir konsultācijas, ir mājas lapa, ir ikdienas sarakste un esmu vēl es pati. Un sākumā es pieķēru sevi pie domas, ka tas viss taču mani atrauj no grāmatas un ka es nevaru to visu savienot. Un man pat bija dusmas par to, ka viss cits ir svarīgāks kā mana grāmata un Visuma sūtītā informācija, ko tajā jāieliek. Un te pēkšņi es sapratu un atcerējos – ka, re, kur ir tas, ko saku par sievišķīgu sievieti un sievietes īsteno būtību. Ka sievietes būtība nav karjera, darbs un pat misija ne. Ka sievietes primārā būtība ir būt sievietei un pavarda turētājai.
Un es jau varētu pieprasīt (vai palūgt) lai Toms atsakās no saviem celtniecības objektiem un kā pagājšgad pats strādā pludmales bārā un es turpat varētu rakstīt. Bet....tas liecinātu tikai to, ka savu darbu vērtēju augstāk kā viņa. Un kur tad būtu tā sievietes loma - stiprināt un iedvesmot savu vīru? Un es jau varētu pieprasīt (vai palūgt) lai bērns dažus mēnešus paciešas, jo tagad mani nevar traucēt – es rakstu grāmatu. Bet viņai ir tikai 10 gadi. Ir viņas vasaras brīvlaiks un vēl ir tas laiks, kad viņa pie manis ļoti raujas. Pēc trīs gadiem vai pieciem tas var tā arī vairs nebūt. Un es jau varētu sarunāt, lai vecākiem slimnīcā nokļūt palīdz kāds cits. Bet....vai tad tieši tā nav mūsu mīlestība un savstarpējais ģimenes atbalsts vienam par otru (kad stāv un krīt un zini, kas ir tava aizmugure), ka tieši mēs paši viens otram palīdzam.
Un tā es izbaudu to, ka varu ļauties. Ka pieņemu situāciju tādu kā tā ir. Ka grāmatas rakstīšana ir jāatliek, jo to nevar izdarīt tādā skrējienā. Ka ir jābauda tas, ka man ir mani mīļie, kurus es tik ļoti Dievam izlūdzos tikai dažus gadus atpakaļ.
Es esmu ļoti pateicīga, par to, kas man tiek dots. Esmu laimīga, ka man ir ģimene, kurai esmu tik ļoti vajadzīga. Un esmu laimīga, ka man esat jūs visi – kam ar esmu ļoti vajadzīga. Tā ir mana laime, kuru esmu savā laimes terapijā ieguvusi. Nu tikai vēl jāiemācās šo lielo laimi paņemt pretim. :)
Īstenībā – tas atkal ir vesels stāsts – ko darīt tad, ja tiešām visas vēlēšanās piepildās un visi saulītes stariņi mirdz. Kā mācēt šai visā nepazaudēt sevi, paspēt to visu baudīt un ļauties.
Lūk – mans suns pienāca un uzlika galvu uz datora. Viņš jau ilgi ir gaidījis. Mums jāiet laukā. Un man atliek vien tam ļauties! :)
