sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

2. jūlijā Kuldīgā un 9. jūlijā Rīgā būs pirmā tikšanās jaunajām grupām semināru ciklā „Viņš un Viņa”. Man pašai vēl arvien ir tik ļoti īpaša un vārdos neizteikta laimes sajūta, par to, ka esmu sākusi runāt par sievišķību un vīrišķību, par sievišķības pašapziņu, par sievišķības platformu, par to kādām tad mums būt un kādām varbūt, ka nevajadzētu būt.

Es pilnīgi godīgi varu pateikt, ja vien mēs apzinātos, ko nozīmē sievišķība, sievišķās enerģijas vērtība un ko visu ar to savā dzīvē varam izmainīt, mēs patiešām nedarītu pilnīgi neko citu, kā tikai vairotu šo savu spēku.

Pirmajā tikšanās reizē mēs izrunāsim ar ko atšķiras vīrišķība un sievišķība. Ka īstenībā nekad nav pa vidu – ir vai nu vīrišķīgi vai sievišķīgi. Vai nu Iņ vai Jan. Vai melnais vai baltais. Un attiecīgi mums -vai nu graujošais vai atbilstošais un radošais un tieši tāpat puišiem – vai nu spēku vairojošais vai degradējošais. Runāsim par to kā vispār atpazīt, kurā mirklī ieejam vīrišķajā, un kā varam to pamainīt uz sievišķo.

sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Jau kādu laiku vēlos savā dzīvē ieviest vairāk sievišķības un savā ikdienā vairāk sievišķīgos paradumus, un tomēr tas nevedas tik vienkārši un viegli kā gribētos. Kā saka – zināt ir viens, bet darīt un tā dzīvot jau pilnīgi kas cits. Un tā nu domāju – kā sev palīdzēt mainīties. Kā vispār pierast ievērot, atpazīt un apzināties, ka atkal un atkal izvēlējos vai pašlaik izvēlos vīrišķo stilu, darbību vai izturēšanos veidu. Kā piefiksēt un izmainīties, lai nākošreiz uzreiz jau daru savādāk.

 Es ilgu laiku domāju nu, kā var palīdzēt noķert to brīdi, kad atkal un atkal izvēlos nesievišķīgo un šodien sajutu vēlēšanos sākt rakstīt savu SIEVIŠĶĪBAS DIENASGRĀMATU. 90. gadu sākumā esmu rakstījusi pateicības dienasgrāmatu, lai iemācītos dzīvot tagadnē un pateikties par to, kas ir, nevis nepārtraukti sevi dzīt un vēlēties vēl un vēl. Esmu rakstījusi laimes dienasgrāmatu jau Pavasara studijas laikā, lai palīdzētu sevī stiprināt veiksmes un prieka sajūtu. Un nu ir pienākusi kārta manai sievišķības dienasgrāmatai.

sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Ja mēs patiešām apzinātos, cik milzīga vērtība ir sieviete, mēs pilnīgi neko citu nedarītu, kā tikai vairotu savu sievišķību.

Ja mūsu vīri apzinātos cik milzīgas vērtības ir viņu sievas sievišķība, viņi patiešām neko citu nedarītu, kā vien pūlētos, lai sieva ir sievišķīga un laimīga.

Ja sabiedrība apzinātos, cik noteicoša kopējai laimei, labklājībai, sasniegumiem un valsts augšupejai ir laimīgas un sievišķīgas sievietes vērtību sistēma, vīrieši censtos nodrošināt pa priekšu tieši to.

Un šādi es varētu turpināt vēl ilgi līdz mums pašām rastos jautājums – kā varēja tā notikt, ka mēs aizmirsām par savu sievišķīgo vērtību un sākām iekārot vīrišķību. Kurā brīdī (cik gadsimtus atpakaļ) tas sāka mainīties, līdz tagadējā paaudzē mums tiešām rodas sajūta, ka viss jāmaina un jāaudzē no jauna. Kurā brīdī mēs pārtraucām atbildīgi pildīt to, kas mūsos no dabas ir ielikts – nest un turēt savu vērtību sistēmu tik augstu, lai ģimenes un sabiedrības kopējās vērtības varētu tām līdzināties. Kurā mirklī mums sāka likties, ka vīrieši mūs apspiež vai ierobežo, un mums ir jāķeras pie vadības pults pašām? Kurā mirklī šis viss sagriezās?

sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Šoreiz gribu Tev izstāstīt ko tādu, kas man (atkal) neietilpst nekādos vārdos. Es zinu, zinu, ka ir jau daudzas reizes bijušas, kad gribu aprakstīt neaprakstāmo, bet šoreiz es patiešām gribu izstāstīt Tev brīnumu, kuru esmu piedzīvojusi pēdējās nedēļās, un kas vainagojās ar bezgalskaistu, dziļu, vienreizēju notikumu tikko kā. Un zinu, ka tas ir tikai sākums.

Kas notika pirms pāris nedēļām?

Bija „parasta” diena, kad kaut ko klikšķinoties netā, pēkšņi, facebook.com izlasu rakstu, kurš tik ļoti mani ievibrē, ka sāku skatīties tālāk – kas to raksta, kādi ir vēl citi šī autora raksti. Rakstīts bija tik ļoti manā stilā – ar sajūtām, ar problēmām, kuras var atrisināt ar ticību, paļāvību un došanos iekšā situācijā. Es lasīju un baudīju. Es māju līdzi ar galvu, ka jā –es to saprotu, es arī tā daru. Man vispār bija sajūta, ka tā meitene raksta maniem vārdiem. Es gribēju viņai pateikties par tik brīnišķīgu situācijas un sajūtu aprakstu un tā arī ierakstīju komentārā. Un man bija liels pārsteigums un prieks vienlaicīgi, ka viņa man pēc kāda laiciņa tai pašā dienā uzrakstīja vēstulīti. Un tā es iepazinos ar Lauru.

sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Vakar vakarā mums bija socionikas kursa noslēgums internet sarunās un tēma bija mīlēšanās, sekss, saderība, nesaderība. Nu, es varu teikt tā – cik daudz sirdsdēstu un sāpju cilvēki viens otram aiztaupītu, ja zinātu to, ko vakar Evija mums stāstīja un par ko mēs varējām tikai māt ar galvu līdzi, ka tā tiešām ir.

Nu mēs katra tikai pati sev varam atzīties, cik bieži esam domājušies, „diez kāpēc viņš nevarētu darīt tā?” un „kāpēc viņš tik bieži (ne) grib mīlēties, bet es tieši otrādi (ne) gribu?”. Nu kāpēc šai ziņā man vienmēr jābūt iniciatorei?/ jebšu – kāpēc viņš grib tik bieži :)

Un izrādās, tiklīdz papēti savu attieksmi pret dzīvi un līdz ar to uzzini savu tipu, tā atklājas, ka liela daļa no mums vienkārši ir vairāk ķermeniski, un tiešām lielāki iniciatori, un otra liela daļa tieši otrādi ir ļoti lēni iekustināmi faktiski jau visās lietās, bet tai skaitā arī uz mīlēšanos. Un tad – ja nu Tev trāpās pretim tas aktīvais cilvēks, kurš ķermeniski tver lietas un ir ar sensoro attieksmi, tad pilnīgi dabiski, ka mīlēties viņš gribēs bieži, daudz, intensīvi un tas viņam sagādās prieku un apmierinājumu. Un ja tieši otrādi – Tu esi izvēlējusies un dzīvo ar intuitīvo tipu, tad viņam šī ķermeniskā enerģijas iekustināšana nav tik aktuāla un viņš vairākas reizes padomās vai tiešām vērts to darīt un kā tieši. Un tad ir tik vērtīgi, ja tieši Tu esi tā, kas šo enerģiju var iekustināt. Un šo zinot, vairs nerodas jautājums – jā, bet vīrietim taču ir jāmedī, vīrietim ir jābūt iekarotājam. Protams, ka tā tas arī ir. Tikai priekš tā intuitīvā tipa vīrieša tam medījumam jābūt īpaši kārdinošam, aktīvam un apetetlīgam (kādas viennozīmīgi mēs arī esam :) ) Un tad mums tiešām vajag vairāk triku un vairāk joku „vai es neskrienu pa ātru” līmenī. Un tām sievietēm, kurām tas sanāk dabiski, nebūs jautājumu, kāpēc to darīt un kādēļ vienmēr man.