autore: Mandalu deju pasniedzēja EVITA RUŽA

Brīnišķīgās Sievietes! Jau sen Jums vēlos pastāstīt par dievīgu brīnumu, kas mani jau vairāku gadu garumā turpina stiprināt, valdzināt, iedvesmot, ārstēt, līdzsvarot...

Par kaut ko ļoti sievišķīgu...

...ko savā klēpī izauklējusi Māte Daba.

Tā radījusi augus un puķes kā visu dzīvo būtņu palīgus – kā padomniekus un dziedniekus. Cilvēks to novērtējis un apjautis, kā tās ēterisko esenci ienest ikdienā.

Jā! Tie ir dabas radītie aromāti, vai pazīstamāk – augu ēteriskās eļļas.

Vai esat pamanījušas, ka dažādi aromāti uz mums iedarbojas atšķirīgi? Ļoti izteikti tas parasti notiek grūtniecības laikā, kad šķiet dažādo smaržu uztvere saasinājusies par 100%. Es savas 1. grūtniecības laikā draudzenei atdevu savu dārgo smaržu kolekciju - pēkšņi šie aromāti bija kļuvuši ļoti uzmācīgi, sintētiski un nelabu dūšu raisoši. Un tā nav tikai grūtnieces īpatnība. Ir pagājuši 7 gadi, un manas sajūtas joprojām ir tuvu tādas. Kad meitiņai apritēja 4 mēneši, svinējām manu dzimšanas dienu. Vīrs uzdāvināja milzīgu rožu klēpi. Tās smaržoja tik valdzinoši... Ierausu degunu starp leknajiem ziediem un gribēju šai aromātā palikt mūžīgi. Tas plūda caur katru manu šūnu un ieaijāja vieglā eiforijā. Es šo aromātu burtiski ēdu. Sēžot pie milzu puķuvāzes domāju, kā šo smaržu padarīt pieejamu vienmēr un jebkur... tā aizsākās mana mīlestība uz dabīgo aromātu esencēm.

sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI

Sveika, mīļā Inese!

Vēlos dalīties ar savām pārdomām un izjūtām, uzsākot Tevis pieminēto laimes terapiju.

Patiesībā savu laimes terapiju - apņemšanos kļūt mīlestības pilna un laimīga sieviete - es uzsāku tieši pirms vienas nedēļas.

Sākot celties vienu stundu agrāk no rītiem, un apņemoties dzīvot, justies savādāk, lai es kļūtu sev mīļa, skaista, vesela un laimīga, un savam vīram iedvesmojoša sieviete.

Jāatzīst, ka uzsākot savu laimes terapiju, tas ir pat vieglāk nekā justies nelaimīgai un bēdīgai ar savu dzīvi. Es tik tiešām domāju, ka laimes terapija man būs ilgs un sarežģīts posms, kurā man būs jāpārvar nedrošība pašai pret sevi un savām izjūtām par to, ka es vēlos justies labi, tomēr tas tā nav.

sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: LAILA PORIETE

Ir gluži vienalga – tu esi zvirbulis vai ērglis, svarīgi ir, ka tavi spārni notur tevi līdzsvarā. Līdzsvarā, ar centru sevī.

Šie vārdi mani uzrunāja svētdienas dievkalpojumā un ļoti sasaucās ar tēmu, kas man tuva – sevis pieņemšanu un mīlēšanu tādus, kādi esam.

Pasaule ir duāla. Un nav patiesība kaut kas viens. Dievs ir taisnprātīgs un Dievs ir žēlsirdīgs. Ja pieņemsim, ka tikai taisnprātīgs, tad varbūt bēgsim un noliegsim to, negribēdami piedzīvot “taisnīgu tiesu”. Un tā būs vienpusēja izpratne. Ja pieņemsim – Dievs ir žēlsirdīgs un raudzīsimies – ak, gan jau man šito piedos vai arī – šo jau es drīkstu, tas tur tāds nieks vai vienu reizīti jau var un tml., - tā atkal būs galējība un vienkāršota izpratne. Dievs ir nevis viens vai otrs, Dievs ir abi. Tāpat kā mūsu miesa un dvēsele nav atdalāmi viens no otra. Mēs varam būt garīgas būtnes, bet nedrīkstam atstāt novārtā arī savu miesu, par kuru pienācīgi ir jārūpējas. Un tieši tāpat arī pretēji – pat, ja katrs žurnāls un skaistumkopšanas salons burtiski “brēc” par to, cik perfektai tev jābūt. Tu nevari dzīvot tikai miesai, aizraujoties ar mākslīgo skaistumu, bet tu nevari arī dzīvot par to aizmirstot un nedodot tai ēst. Ja ļaujamies tikai kaut kam vienam, tas spārns izaug milzīgs (ērgļa spārns), savukārt otrs spārns paliek zvirbuļa. Un šādi mēs nevaram lidot, jo neesam līdzsvarā, mēs neesam iecentrēti. Varbūt kādam izdodas lidot arī šādi, bet šādā lidojumā visa pasaule kratās un svārstās. Bet dažkārt mums pat patīk šāds lidojums, jo tā ir ērti, tā ir pierasts.

„Viss... No šīs dienas būšu bagāta sava vīrieša rokām!” Joprojām atceros šo apņēmības pilno solījumu pašai sev, ko dzirdēju no kādas dalībnieces pagājušā gada Sievišķības skolas nometnes noslēguma aplī. Un bija skaidrs, ka trīs nometnē pavadītās dienas viņai nav bijusi veltīga laika un naudas izšķiešana :) Katra no mums toreiz paņēma līdzi kaut ko tieši sev būtisku un svarīgu, bet vairumam šķiet tieši šī bija Lielā Atklāsme – es pati esmu tā, kas ar savu apzināto un neapzināto rīcību, apzināto un neapzināto attieksmi, apzinātajām un neapzinātajām domām grauju sava vīrieša vīrišķību... Ar ko? Ar ļoti daudz ko – ar neticību viņam un viņa spējai pieņemt gudrāko un ilgtspējīgāko lēmumu („Ai, nu ko ta viņš jēdz, tikai es taču zinu kā ģimenei un viņam pašam labāk!”), kas iet roku rokā ar nepacietību un nemitīgu bikstīšanu, tā vietā, lai caur prieku un izdarītā novērtēšanu iedvesmotu viņu uz maziem un lieliem darbiem (nu un, ka tas reizēm aizņem vairāk laika, nekā savās TO DO listēs esi to iecerējusi), un - šis nu vismaz man bija visliekākais šoks – PATI AR SAVU PIETICĪBU...