Kāpēc ir tā, ka viens cilvēks spēlē mūziku un viņam tā skan, bet citam – lai cik cītīgi viņš to spēlētu, neskan?! Kāpēc viens ik rītu birojā ierodas priecīgs, bet cits ne? Kas ir tad, kad mēs sakām: viņam ir „dzirkstelīte acīs”, to darbu darot?

Es ilgu laiku savu dzīvi salīdzināju ar vāveres riteni un zinu, ka tā dara daudzi! Tu skrien un skrien, bet liekas, neskaitot to, ka tu pats un cilvēki tev apkārt noveco nekādas citas lielas jēgas tai dzīvošanai arī nav?  Mēs esam iekārtojušies savās dzīvēs un, liekas, jau samierinājušies – ka tas darbs, ir tāds, kāds ir, jo kaut kā jau tā nauda jānopelna…. Bet darbā mēs pavadām vidēji 9 stundas – vai nav par daudz 1/3 savas dzīves vienkārši nomest zemē? Vai - vēl ļaunāk – ļaut tai bojāt arī atlikušās stundas?

Un tad tu centies īsās pauzēs uzdot sev jautājumu: kādu tad es savu dzīvi gribētu, ko tad es gribētu darīt? – bet vai tu vari sev atbildēt šos jautājumus godīgi, neņemot vērā pastāvošos uzskatus un sabiedrības viedokli? - Es nevarēju! Mēs esam pieraduši atbildes uz saviem jautājumiem meklēt ārpusē, un mēs tā darām aiz pāris ļoti vienkāršiem iemesliem: pirmkārt, ārpusē ir viegli atrast–informācija itin par visu ir  pieejama, otrkārt, sabiedrības viedoklis parasti ir pārsteidzoši vienāds – nav daudz tādu kas grib un spēj nostāties pretī vairākumam, jo tad indivīdam, šajā sistēmā ir jāpārvar milzum daudz grūtības – viņu nepiedalīs, viņu necienīs un noraidīs.., viņa bērnus neuzņems „labās” skolās.. un kurš tad to grib? Tāpēc mēs bieži izvēlamies būt paklausīgi, un, tam nepievēršot īpašu uzmanību, ar laiku kļūstam pārliecināti, ka tās ir arī mūsu domas… Šajā brīdī man gribas kliegt – jo tā nav jābūt! Katrreiz, kad vecāki labu gribēdami, stāsta saviem bērniem, cik prestiža un labi apmaksāta ir advokāta vai ārsta profesija – man gribas kliegt! Mīļie, uzdodiet cilvēkam pašam jautājumu un dodiet laiku pašam saprast – ko viņš savā dzīvē grib darīt! Ko viņš iemīlēs un kam viņš nežēlos ne laiku, ne enerģiju, jo, tikai tādu darbu darot, rezultāti būs izcili un viņš jutīsies laimīgs!

Jebkurš cilvēks savā dzīvē vēlas satikt savu otru pusīti un dzīvot mūžu laimīgi. Un ļoti bieži cilvēki arī satiek savu īsto cilvēku, un dzīvo mūžu laimīgi.

Bet ir arī pāri, kuri ir kā radīti viens priekš otra, bet attiecībās ir sliktāk nekā sunim ar kaķi.

Lai būtu tā, ka īstais pāris dzīvo mūžu laimīgi, pašiem arī kārtīgi ir jāpiestrādā pie attiecību kopšanas.

Kamēr notiek tā, ka viens otru jūt no pusvārda, elpo vienā ritmā, domā vienās frekvencēs, ir nepieciešams kārtīgs darbs ar sevi. Tas nenozīmē, ka jāsastāda grafiks turpmākai rīcībai, bet ir jācenšas izprast otra cilvēka vajadzības, iemīlēt visus plusus un mīnusus. Necensties otru pārveidot.

Vakar biju brīnišķīgā pasākumā – “Pavasara studijas” Ziemassvētku ievibrēšanā. Sirsnīgas atkalredzēšanās, interesantas iepazīšanās, noslēpumainā rūnu pasaule... Pāri visam bezgalīgs mīļums, siltums, mājīgums, sirsnība, prieks, smiekli un joki, vienvārdsakot, īsti kuplas ģimenes svētki!

Šorīt, izlasot Kristīnes dāvinātās “Sajūtas” (Kristīnīt, paldies Tev par šo fantastisko dāvanu!), sirdī ielīst bezgalīga pateicība par gadu garumā “Pavasara studijā” piedzīvoto. Ir tā sajūta, ka mīļumā gribas apskaut visu pasauli un sūtīt svētību ikvienam. Un gribas savās sajūtās padalīties ar tevi, mīļo lasītāj! Sāku domāt, kas ir tas spēks, kas to rada, un kāpēc vispār joprojām laiku pa laikam uz “Pavasara studiju” braucu (te varu piebilst, ka mēs abas ar Inesi mēdzam atcerēties mūsu pirmo tikšanos viņas Jūrmalas mājiņas viesistabā pašos, pašos studijas pirmsākumos. Viņa vēl nebija pazīstama, nebija uzrakstījusi nevienu grāmatu, taču mana dvēsele jau no pirmā smaida zināja, ka esmu satikusi savu skolotāju).

Protams, es vairs neatceros, kad un kādos apstākļos pirmo reizi uzzināju par zemapziņas eksistenci. Varbūt tas bija universitātē kādā filozofijas vai psiholoģijas lekcijā; varbūt, jau no bērnības būdama grāmatu tārps, pati kur izlasīju. Un tam jau arī nav nozīmes. Nozīme ir tam, ka turpmākos divdesmit gadus tā īsti nopietni par šo lietu neaizdomājos. Nē, meloju. Domāju gan, un lasīju ar, tikai – nesapratu...

Pirmkārt, jau pati iespēja vien, ka 90 procentus no visa, kas norisinās manā dzīvē, varētu regulēt KAUT KAS, ko nevaru ietekmēt, šķita biedējoša un absolūti nepieņemama. Kad pirmo reizi kādā publikācijā ieraudzīju slaveno aisberga (simboliski – cilvēka apziņas) attēlu, kurā tikai viena desmitā daļa atvēlēta prātam un deviņas desmitdaļas – zemapziņai, tiešām biju šokā. Kā tad tā? Visam taču ir jābūt loģiskam, konkrētam, ar prātu formulējamam skaidrojumam! Jo tikai tad, ja aizrokamies līdz problēmas saknei, varam izstrādāt rīcības programmu un rīkoties!

sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: SANTA ARĀJA

Es jau no marta sākuma, staigājot pa mežiem un pļavām, kā tāds runcis uz pelītēm pētīju, kad parādīsies pirmie zaļumiņi. Esmu nobaudījusi visādas lietas – sākot ar zaķskābenēm un beidzot ar dažādiem pumpuriem. Lielākoties pat nezinu, kas tas par koku, jo vēl kailus daudzus nepazīstu! Protams, daru to pa drusciņai, bet vēlme pēc kaut kā svaiga un spēcinoša ir milzīga. Laikam tik ļoti mana dvēsele vēlas stiprināt ķermeni, kurā dzīvo!

Galīgi neesmu zāļu sieva un daudzus gadus, dzīvojot kā pilsētniece, biju aizmirsusi šo savu vilkmi. Tagad atceros, ka bērnībā ēdām gan balto nātrīšu medu, gan jocīgas saknes, kuru nosaukumu joprojām nezinu. Laikam tā rīkojos arī pastaigās ar savu mazmeitiņu, jo jau pagājušo pavasari vedekliņa teica, ka pastaigājoties mazā plūc visas lapas pēc kārtas un bāž mutītē, jo Mimī tā darot. Toreiz vēl divgadīgajai mazmeitiņai neskaidroju, kas ir kas, tik noplūcu kādu lapiņu vai ziediņu un teicu – pagaršo šo! Šogad abas kopā mācīsimies, kas dabā vērtīgs.