sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Esmu ofisā un drīz sāksies mūsu Attiecību skolas pirmais seminārs “Receptes laimīgām attiecībām”, kuru veidojām un vadīsim kopā ar vīru. Tēmas būtība - kā iziet dzīves priekus un bēdas kopā bagātinoties. Man ir milzīgs prieks, ka uz šo semināru pieteikušies seši vai septiņi pāri. Es noteikti vēl pēc semināra uzrakstīšu kādus rakstus, lai iedrošinātu citā reizē varbūt izlemt tiem, kas sašaubījās šoreiz – nākt uz nodarbībām kopā rokrokā.

Es pēdējā laikā vispār visur eju kopā ar vīru. Tas pieder pie manas dziedināšanās, pie mūsu receptēm laimīgām attiecībām. Jo izrādās, ka tad, kad esi drošībā un mīļumā, tu vari atļauties daudz dziļāk iziet savu grūtuma pieredzi. Tev nav strauji jākļūst vīrišķīgi veiksmīgai un stiprai.

Ja es būtu viena, es noteikti sevi daudz vairāk sargātu no savām dziļajām emocijām un daudz vairāk liktu saņemties un fiksāk tikt uz strīpas. Tas, ka man ir vīrs, kurš veido aizvēju, dod iespēju iziet grūtuma visas fāzes daudz rūpīgāk, daudz nopietnāk, un tai pat laikā saudzīgāk un laimīgāk.

Pirmo reizi publicēts 2012. gada 27. janvārī

Šodien gribu parunāt par to cik smagai vai vieglai būtu jābūt laimes terapijai un kāpēc gadās tā, ka kādu kaitina citu vieglums, un savukārt kādam citam neizpratni raisa – kāpēc tik grūti ir jāmokās pa dzīvi. Kāpēc kādam laimes terapija sanāk uzreiz, kādam citam jāmokās gadiem?

„Viss... No šīs dienas būšu bagāta sava vīrieša rokām!” Joprojām atceros šo apņēmības pilno solījumu pašai sev, ko dzirdēju no kādas dalībnieces pagājušā gada Sievišķības skolas nometnes noslēguma aplī. Un bija skaidrs, ka trīs nometnē pavadītās dienas viņai nav bijusi veltīga laika un naudas izšķiešana :) Katra no mums toreiz paņēma līdzi kaut ko tieši sev būtisku un svarīgu, bet vairumam šķiet tieši šī bija Lielā Atklāsme – es pati esmu tā, kas ar savu apzināto un neapzināto rīcību, apzināto un neapzināto attieksmi, apzinātajām un neapzinātajām domām grauju sava vīrieša vīrišķību... Ar ko? Ar ļoti daudz ko – ar neticību viņam un viņa spējai pieņemt gudrāko un ilgtspējīgāko lēmumu („Ai, nu ko ta viņš jēdz, tikai es taču zinu kā ģimenei un viņam pašam labāk!”), kas iet roku rokā ar nepacietību un nemitīgu bikstīšanu, tā vietā, lai caur prieku un izdarītā novērtēšanu iedvesmotu viņu uz maziem un lieliem darbiem (nu un, ka tas reizēm aizņem vairāk laika, nekā savās TO DO listēs esi to iecerējusi), un - šis nu vismaz man bija visliekākais šoks – PATI AR SAVU PIETICĪBU...

sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Mums piektdien ir vebinārs par 2. čakras līdzsvarošanu un dziedināšanu. Un šodien domāju, cik apbrīnojami ietilpīga ir tieši šīs čakras enerģētika un cik ļoti daudz ārēju apstākļu var šo enerģiju ietekmēt.

Nu, piemēram, sievietei bērniņa gaidīšana, dzemdības, pēcdzemdību periods, lai cik harmonisks process tas mūsu dzīvēs ir, tik un tā pēc tam ļoti ilgu laiku notiek enerģijas un veselības harmonizēšanās.

Tieši tāpat, ja notiek kaut kas liels un aizkustinošs (gan pozitīvā, gan ne tik) pāra attiecību jomā. Kā arī tieši seksuālās attiecībās.

Gan viss, kas saistīts ar finanšu jomu – it īpaši traumatiskas pieredzes saistībā ar naudas zaudēšanu, vai uztraukumu par kredītiem, īpašumiem, iespējamiem riskiem.

Un, protams, jebkura traumatiska pieredze kādā no šīm tēmām pilnībā mūs izsist no sliedēm un pēc tam jautājumu ir vairāk kā atbilžu – ko darīt, kā atkopties, kā dziedināties, ko tagad darīt.

Es zinu, ka daudzas no mums, ieslēdzot datoru, savu dienu sāk tieši ar Pavasara studijas mājas lapu. Es pati tā diezgan ilgi darīju (daru to joprojām, bet nu jau citā – Pavasara studijas darbinieces statusā :)) un neskaitāmas meitenes man ir teikušas, ka tā ir burvīga tradīcija, teju vai rituāls – atvērt Pavasara studijas mājas lapu un cerēt, ka vai nu Inese pati, vai kāds no lektoriem būs radījis kādu jaunu, iedvesmojošu, domas un sajūtas rosinošu rakstu. Kad pati sāku savu Laimes terapijas ceļu un tikai tikko biju iepazinusi Inesi, viņas grāmatas un šo mājas lapu, man šie raksti bija brokastu, pusdienu un vakariņu vietā. Un ne tikai raksti, bet arī neskaitāmie komentāri, kuri virknējās zem rakstiem. Tajos tik aizkustinoši varēja izsekot līdzi arī citu sieviešu meklējumiem, šaubām, atklāsmes priekam, brīžiem arī izmisumam un bezcerībai... Tik daudzos komentāros atpazinu sevi... Un vēl jo lielāks prieks jau pēc laika bija apjaust, ka esmu progresējusi :), ka esmu tik daudz jauna atklājusi un sapratusi un galvenais – sākusi ieviest savā ikdienas dzīvē, un ka nu jau varu sevi atrast nevis tajos – skumjajos un skeptiskajos komentāros, bet tajos pirmajos – „Jā, es arī varu!” „Man arī izdevās!” „Un ar katru dienu izdosies arvien labāk un labāk!”