Grūtums, krīze un laimes terapija


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Esmu ofisā un drīz sāksies mūsu Attiecību skolas pirmais seminārs “Receptes laimīgām attiecībām”, kuru veidojām un vadīsim kopā ar vīru. Tēmas būtība - kā iziet dzīves priekus un bēdas kopā bagātinoties. Man ir milzīgs prieks, ka uz šo semināru pieteikušies seši vai septiņi pāri. Es noteikti vēl pēc semināra uzrakstīšu kādus rakstus, lai iedrošinātu citā reizē varbūt izlemt tiem, kas sašaubījās šoreiz – nākt uz nodarbībām kopā rokrokā.

Es pēdējā laikā vispār visur eju kopā ar vīru. Tas pieder pie manas dziedināšanās, pie mūsu receptēm laimīgām attiecībām. Jo izrādās, ka tad, kad esi drošībā un mīļumā, tu vari atļauties daudz dziļāk iziet savu grūtuma pieredzi. Tev nav strauji jākļūst vīrišķīgi veiksmīgai un stiprai.

Ja es būtu viena, es noteikti sevi daudz vairāk sargātu no savām dziļajām emocijām un daudz vairāk liktu saņemties un fiksāk tikt uz strīpas. Tas, ka man ir vīrs, kurš veido aizvēju, dod iespēju iziet grūtuma visas fāzes daudz rūpīgāk, daudz nopietnāk, un tai pat laikā saudzīgāk un laimīgāk.

Kad es vēl biju pusaudze, lasīju Francuāzas Sagānas grāmatu “Esiet sveicinātas skumjas” un toreiz domāju – ak, cik tas ir skaisti, tā dziļi ciest, vai tā dziļi raudāt, vai tā dziļi ilgoties. Man tomēr šķiet, ka toreiz īsti nezināju, kā tas ir, un mēģināju to radīt mākslīgi. Tagad, kad pagājuši diezgan daudz gadi un dzīvē ir bijis daudz kas, ko tiešām nemaz nevari izdzīvot pavirši, tagad es pa īstam sāku saskatīt, ka skumjas un bēdas var būt ārkārtīgi gaišas un tiešām skaistas. Un tas nav saistīts ar paviršību vai vieglu pieeju nopietnām lietām. Tas ir saistīts ar apzināšanos.

Tikko klausījos fantastisku lekciju par to kā laimes brīžos mūsos pastiprināti izdalās laimes hormons- oksitocīns. Un izrādās, ka dziļās skumjās, bēdās un krīzes situācijās arī izdalās šis pats oksitocīns, kas rada šo jēgpilno un dziļo laimes sajūtu, ka esi dzīvs, dzīvo, spēj just bagātu emociju gammu. Ja būtu tā, ka laimi spējam izjust tikai prieka brīžos, jeb apmierinājuma brīžos, tad mēs pazaudētu to dziļo apjēgu, ka dzīve ir pilnīga.

Es visu laiku pie sevis domāju -nu kā tā var būt, ka man tik ļoti patīk sava dzīve arī tad, kad ir grūti. Nu kā lai sev (vai citiem) pamēģinu šo aprakstīt vai izstāstīt. Tagad šis mazais atklājums, ka dzīves smagākā daļa izrādās dod šīs dziļās un jēgpilnās atbildes, un tas izraisa sevis pilnīgāku apzināšanos, ir kā atbilde man pašai par šī brīža nozīmību.

Faktiski es to izbaudīju jau pirms laimes terapijas. Faktiski es izgāju cauri tieši šīm pašām atziņām laimes terapijas sākumā – ka tad, ja tu pilnībā izbaudi to, kas ar tevi notiek un tiešām esi laimīgs par to, kas ar tevi notiek, tad dzīves grūtums ir kā vērtība. Ka pateicoties tam, ka zini kā ir grūti, proti to iziet viegli. Un turpmākā dzīve ir jau citā pateicības un novērtējuma līmenī.

Šo visu mēs runāsim un mācīsimies kopā 29.aprīļa seminārā “Karmisko mezglu atsiešana”. Šo noteikti runāsim arī attiecību skolā šodien, lai iemācītos grūtās situācijās vairot attiecībās spēku. Galu galā – muskuļi arī aug tikai tad, kad tos trenē. Nu tāpat ir ar mūsu pašu enerģētikas spēku. Mēs varam attīstīties tikai tad, kad ir grūti.

Pēc analoģijas ar muskuļiem – attīstība notiek caur sāpēm.

Vai Tev ir kādreiz bijis tāds reāls prieks un gandarījums, kad fiziskās piepūles treniņā ir grūti? Vai tad, kad skrien. Vai tad, kad ej tālu pārgājienu. Vai, kad esi bijusi fitnesa treniņā. Un ir tāds pārgurums un pat sāpes, ka liekas – viss, vairs nevaru izturēt. Un Tu ej, un vēl maksā par to naudu un dari un vēl dari.

Kāpēc?

Jā, lai muskuļi būtu formā.

Lūk ar mūsu garīgo augšanu ir tieši tāpat. Un interesantākais tas, ka mēs to zinām un tieši tādēļ esam laimīgi un gandarīti, kad tas notiek.

Un tādēļ ir šī absolūti ačgārnā sajūta, ka tu raudi un ir grūti, un liekas, ka grūtums fiziski sāp, bet tai pat laikā ir laime, ka vari to visu izdzīvot.

Un tā nav tīksmināšanās par sāpēm. Tā nav priecāšanās par zaudējumiem. Nē. Galīgi nē. Bet tā ir pilnīga apzināšanās, ka tas, kam ej cauri, ir ļoti vērtīgs.

Un es ticu, ka mēs neviens neesam tik drosmīgi, lai paši sev sagādātu patiesi smagus brīžus (lai gan -notiek arī tā). Tādēļ dzīve ir tik “pretimnākoša”, ka mums palīdz.

Starp citu -es to varēju arī nelikt pēdiņās. Tas patiešām tā ir.

Tādas manas šodienas pārdomas pirms semināra.

Mīļas. Laimīgas un dziļas.

Nu jau gaidu, kad drīz atbrauks Toms un tad sāks nāk arī dalībnieki. Zinu, ka mums izdosies viss.

 

Lai Tev brīnišķīga svētdiena!

Ar mīļumu, Inese

Komentāri (0)  |  2015-04-12 19:24  |  Skatīts: 1128x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ