sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Jau rīt ir atkal viens jauns sākums. Un brīžiem es tiešām jūtos kā Makss un Morics stāstos – ka viens (ne)darbs vēl nav beigts, ka jau nākošais tiek steigts :)

Burtiski vēl tikko kā bijām nometnē un līdzsvarojām čakru enerģiju, sākot no sazemējuma līdz pat lidojumam Debesīs caur septīto čakru.

Vēl šobrīd turpinās nometnes pēcsajūtas un katrs rīts sākas ar saraksti epastos, kurs dalībnieces apmainās sajūtām, atziņām un vairo katra savu un kopējo mīlestības lauku.

Un tomēr, tomēr – nometne ir beigusies un kādam jaunam turpinājuma ir jāseko gan priekš tiem, kas nometnē bijuši, gan tiem, kas šoreiz nē.

Un tieši tādēļ – rīt sākam jaunu nodarbību ciklu klātienē. Šis būs “Čakru enerģijas līdzsvarošanas” kurss, kur rīt notiks katra dalībnieka individuāla un tai pat laikā kopēja čakru diagnosticēšana. Un tad pēc divām nedēļām sāksim dziedināšanu un līdzsvarošanu, kad sēdēsim uz skuju zariem, staigāsim pa čiekuriem, bērsim graudus klēpī, vairosim sievišķību ar rožu lapiņām utt., utjpr.

sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Nu jau esam vairākas grupas, kas kopā izgājušas čakru enerģijas līdzsvarošanu. Un katrreiz, un katrreiz no jauna apzinos, cik tā ir svētīga lieta un cik svarīga šī atklāsme – ka pietiek sevi sakārtot un mainās visa (mana) pasaule.

Ir divas dienas pirms nometnes un mājās valda īpaša gaisotne. Mēs ar vīru pārrunājam praktiskās tehnikas, ko kurš vadīs, sazvanāmies ar vieslektoriem, saņemam dalībnieču aprakstus un bildes. Viss notiek ap Pavasara studijas lielo notikumu.

Ir tā, ka uz nometni Tevi aicināt vairs nevaru, jo absolūtā laimē varam secināt, ka visas vietas aizņemtas un Jumurdas muižas divas mājas esam aizņēmuši pilnībā. Ir pat tā, ka nesatilpstam konferenču zālē un dosimies uz pirts augšas lielo zāli, lai tad nu ir ērti un omulīgi.

Par visu šo runājot, man patīkamais satraukums ir tik taustāms, ka enerģija kāpj uz augšu un patiešām ir nepieciešams sazemējums, lai viss izdotos.

Es jau ilgāku laiku domāju, kas ir tas, ka mūs, cilvēkus, kuri ir brīvas dvēseles ar ļoti spēcīgu lielu energolauku, kuriem ir dota brīva griba un kuriem ir zināms, ka šis ir brīvas gribas Visums un nekas, pilnīgi nekas ar katru no mums nevar notikt, ja mēs to neesam gribējuši – kāpēc rodas atkarības un pakārtoti līdzatkarības.

No vienas puses pilnīgs absurds, jo gribas taču pilnīgi balsī kliegt, ka neviens neizvēlas būt atkarīgais. Ka, ja vien varētu izvēlēties, tad neviens atkarību neizvēlētos. Izrādās, ka izvēlas gan. Un faktiski pilnīgi visi, kas sevi pieķeram pie kādas no atkarībām, esam paši to izvēlējušies.

Kas tam pamatā? Kāpēc mēs tā darām?

Tādēļ, ka cilvēks nesastāv tikai no dvēseles vien. Mums ir ķermenis, kas ir bioloģiska sistēma, kura nevar pastāvēt bez ļoti daudz noteiktiem kritērijiem. Piemēram – mēs esam pilnībā atkarīgi no gaisa, no ūdens, no siltuma, no ēdiena utt. Un mums ir personība jeb ego, kas ir psiholoģiski atkarīga no komforta un laimes, kā arī no avotiem, kas šo laimi dod.

Ja katru dienu darām plus mīnus ierastas darbības un piedevām vienā un tai pašā veidā, tad veidojas pieradums un mūsu apziņa iegūs komforta zonu, kurai ar laiku izveidojas ļoti stingras robežas. Cilvēka dabā ir šīs robežas nostiprināt un arvien omulīgāk iekārtoties tieši šai ērtajā formātā. Un viss jau būtu labi (lai gan garlaicīgi), ja vien mēs varētu šai komforta zonā atrasties tik, cik gribam. Bet izrādās, ka tas ir pilnīgi pretēji pasaules kārtībai un mūsu attīstībai. Ka tieši esot komforta zonā mēs vismazāk augam.

Tad, kad mums ir dikti labi un ērti, tai brīdī mēs nostiprinām savu spēkus, lai dotos jaunos izaicinājumos – proti diskomforta zonā.

Starp citu – ar patiku ieiet diskomfortā mēs varam tikai tad, ja šo darbību praktizējam apzināti. Faktiski ir tā, ja dzīve mūs diskomfortā iemet bez sagatavošanās, tad īpaši labi pirmajā brīdī nejūtamies.

Protams, ka esam dažādi un mūsu elastība arī dažāda. Bet tas, kas visiem ir vienāds – ir moments, kad izkāp aiz robežas, ko mūsu pašu prāts ir izveidojis.

sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Vai esi domājusi, kāpēc tā, - viss tik labi, tik labi, un pēkšņi sagriežas kājām gaisā un izjūk tik labi iesāktas lietas un tik brīnišķīgi veidotas attiecības.

Esmu to novērojusi vairākkārt gan pati savā pieredzē, gan citu cilvēku dzīvēs.

Un tad man bija interesanti – diez kurā mirklī tas izmainījās. Vai tiešām viss pirms tam bija tik kārtībā un no tīra gaisa viss tā izjuka.

Un izrādās, ka tik balti un pūkaini nemaz nav.

Pētīju dziļāk un sapratu, ka visa vaina ir mūsu pašu enerģētikā, kad nepamanījām, ka nīgrums, īgņošanās vai pat laiku pa laikam dusmas, dara savu tumšo darbiņu mūsu iekšpusē, kamēr ārēji vēl viss izskatās tīri ok.