sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Šovakar mums būs vebinārs par atkarības un līdzatkarības tēmu un secināju, ka tā ir tā pati pieķeršanās tēma, no kuras tik ļoti ikdienā ciešam.

Ja cilvēks iemācītos būt pašpietiekams un baudīt to, kas dzīvē notiek – mums nebūtu ne problēmu, ne sāpju. Bet tā kā mēs visu laiku kaut kam pieķeramies – savai komforta zonai, attiecībām, cilvēkiem, vielām, paradumiem.... - kļūstam nelaimīgi tad, kad mums no tā jāšķiras, vai arī ja tas mums tiek mazākās devās vai netiek nemaz.

Es pati esmu jeb biju no tiem, kas pieķērās kā dadzītis. Bet tā kā jau krietnu laiku šo savu izturēšanos esmu piefiksējusi kā traucējošu, tad kādus pēdējos 10 gadus ar to sevī pastrādājot, jeb precīzāk – apzināti izmainot savu attieksmi un uzvedību, redzu, ka ar to var tikt galā.

Interesanti, ka turpinu satikt šo tēmu apkārtējos cilvēkos un redzu, cik cilvēks pats sevi var padarīt nelaimīgu, ja niķojas un turpina pieprasīt devu.

Un šai gadījumā es nemaz nerunāju par galējām atkarībām, ko esam pieraduši saistīt ar dzeršanu, kādu vielu lietošanu vai rīcību (nu piemēram, azartspēles, zagšana, krāpšana).

Tā var būt ar draudzību un pieķeršanos cilvēkiem, kad neesi gatavs pieņemt, ka attiecības ir beigušās un tev vienkārši ir tās jāpalaiž.

Tā var būt ar pieķeršanos kādai vietai – gan ģeogrāfiskai vietai (mājai, dzīvoklim), gan apstākļiem (darba vietai).

Tā var būt pieķeršanās kādiem paradumiem – šopings vai seriālu skatīšanās, kas noved pie graujošām sekām, kad sava paša dzīve vispār neinteresē.

Man ir pilnīgi saprotamas šīs sajūtas un es redzu, cik pati labprāt ļautos šādām atkarībām. Tikai nu jau esmu “rūdīta” un vienkārši sev to neatļauju. Piedevām, kā jau Sievišķības skolā runājam – ne jau caur disciplinēšanu, bet gan ar iekārdināšanu darīt kaut ko citu, piedevām tikpat interesantu un aizraujošu.

Šovakar vebinārā stāstīšu gan par savām iespējamām atkarībām, kurām ja vien ļautos, tās kļūtu nevadāmas.

Gan par savu līdzatkarīgā pieredzi, kad esmu blakus cilvēkiem, kam tiešām ar atkarību ir nopietnākas attiecības kā man.

Un tad varbūt, ka pirmo reizi pamēģināsim kādu laiciņu vebināru vadīt divatā ar vīru, jo dalībnieces tik ļoti lūdz vīrieša attieksmi un pieredzi šai jautājumā, ka tas nu reiz ir tas, ko viena nespēju nodrošināt :)

Man pašai šobrīd gribētos izveidot pozitīvu atkarību no meditācijām un esmu ceļā uz to. Gribu drusku pārdozēt, lai pēc tam nolīdzsvarotu. Varbūt, ka šis ir mans šā brīža ceļš, lai izkustinātu ko lielāku un izdarītu lielāku kāpienu.

Un dēļ tā es ļoti sekoju, lai man būtu pēc iespējas mazāka pieķeršanās visam, kas notiek.

Kā es šķīdinu šo pieķeršanos?

Es izmantoju metodi, kad it kā vēroju visu no malas. Šobrīd esmu ar to aizrāvusies. Man mājās šodien ir mazs jubilārs, un tad nu es griežu svētku rasolu un gatavoju garšīgas lietiņas – un tai pat laikā it kā vēroju to visu no malas. Jā es redzu, kā griežu. Jā, Inese gatavo. Un tas ir kaifīgi un es to vēroju.

Es esmu ar centru sevī un it kā tai visā piedalos no malas. Es esmu ar stabilu sazemējumu, es redzu, kas notiek, un tai pat laikā es esmu milzīgā mīlestībā, kas plūst caur mani.

Arī tagad, kad sarunājos ar Tevi, es esmu it kā no malas. Es vienkārši vēroju, kā top šis raksts, kā pār taustiņiem skrien mani pirksti. Un tai pat laikā esmu šai dziļajā meditatīvajā stāvoklī, kurā faktiski varam atrasties visu laiku.

Vai tā nezūd realitātes sajūta?

Nē.

Tā zūd pieķeršanās. Tu it kā apzināti izveido distanci starp sevi un notiekošo.

Un šādi vislabāk ir šo praktizēt tad, kad notiek kaut kas sāpīgs vai nepatīkams. Vai kad uznāk tā milzu gribēšana (kas liek būt mums atkarīgiem).

Tu it kā vēro sevi no malas un neiesaisties tai gribēšanā.

Tu vēro dzīvi un visu, kas notiek, ar prieku un mīļumu. Pat ar tādu kā izbrīnu – o, cik interesanti.

Šī ir tikai viena metode. To aprakstu tikai tādēļ, ka tieši šobrīd to pati eju cauri. Bet tajā atkarīgo un līdzatkarīgo pieredzē jau noder ļoti daudz kas.

Par to visu tad šovakar vebinārā runāsim.

Vairāk info: https://pavasarastudija.lv/11509-ineses-vebinaru-kalendars/

ar mīļumu, Inese