Es jau ilgāku laiku domāju, kas ir tas, ka mūs, cilvēkus, kuri ir brīvas dvēseles ar ļoti spēcīgu lielu energolauku, kuriem ir dota brīva griba un kuriem ir zināms, ka šis ir brīvas gribas Visums un nekas, pilnīgi nekas ar katru no mums nevar notikt, ja mēs to neesam gribējuši – kāpēc rodas atkarības un pakārtoti līdzatkarības.

No vienas puses pilnīgs absurds, jo gribas taču pilnīgi balsī kliegt, ka neviens neizvēlas būt atkarīgais. Ka, ja vien varētu izvēlēties, tad neviens atkarību neizvēlētos. Izrādās, ka izvēlas gan. Un faktiski pilnīgi visi, kas sevi pieķeram pie kādas no atkarībām, esam paši to izvēlējušies.

Kas tam pamatā? Kāpēc mēs tā darām?

Tādēļ, ka cilvēks nesastāv tikai no dvēseles vien. Mums ir ķermenis, kas ir bioloģiska sistēma, kura nevar pastāvēt bez ļoti daudz noteiktiem kritērijiem. Piemēram – mēs esam pilnībā atkarīgi no gaisa, no ūdens, no siltuma, no ēdiena utt. Un mums ir personība jeb ego, kas ir psiholoģiski atkarīga no komforta un laimes, kā arī no avotiem, kas šo laimi dod.

Cilvēks vienkārši grib būt laimīgs. Viņš grib būt mīlestības piepildīts, veiksmīgs un brīvs. Mums katram tas ir ielikts dvēselē un pilnīgi neapzināti (un ar laiku apzināti) mēs tiecamies to piepildīt. Un atkarībā no tā, cik daudz esam paspējuši šai dzīvē saprast, sajust un apzināties, mēs mēģinām dažādiem veidiem izdarīt sev ko patīkamu kā rezultātā būt laimīgiem.

Piemēram, garšīgi paēst un izbaudīt, cik paliek labi, kad puncītis pilns. Šī labsajūta mums nāk līdzi kopš pašām pirmajām dzīves dienām. Un tas mīļums, ko dod mammas klātbūtne, siltums, garšīgais ēdiens (mammas pieniņš), tas paliek atmiņā. Un var gadīties, ka pieaugušā vecumā, kad kļūst grūti, ir stress vai milzīgs piekusums no dzīves, cilvēkam zemapziņā uzaust šī brīnišķīgā labsajūtas aina un viņš grib tajā atgriezties. Ne jau apziņā, bet zemapziņā. Un tad viņš dara ko tādu, kas šo labsajūtu, vismaz sākotnēji dod.

Ir cilvēki, kas stresa situācijās mēģina burtiskā nozīmē paēst. Un tad vēl paēst, un vēl paēst. Un beigās jau vairs nemaz nav labi, bet atmiņā ir palicis šis paņēmiens, ka tad, kad ko garšīgu apēd, tad uz brīdi iestājas laimes sajūta. Vai Tev ir pazīstams šis „laimes nodrošinājuma paņēmiens”. Man ir. Es esmu atkarīga no saldumiem. Un varu Tev izstāstīt kā to atklāju. Reiz biju nolēmusi kādas veselības uzlabošanas programmas ietvaros pāris nedēļas nelietot nekāda veida cukuru, saldumus, apzināti izvairīties no produktiem, kas to satur. Un ko domā, jau otrās dienas pēcpusdienā man palika tik slikts garastāvoklis un uz vakarpusi pat sāka sāpēt galva, un uzstājīgi parādījās tikai viena doma – tiklīdz es padzertu tēju ar medu, tā man kļūtu labi. Es nepadzēru. Trešajā dienā staigāju apkārt īgna un dusmīga. Un pēcpusdienā šo savu eksperimentu pārtraucu, ar skaidru apziņu, ka mans ķermenis uz šo brīdi ir atkarīgs no salda ēdiena.

Manā gadījumā tā, protams, nav graujoša atkarība un man nekas slikts ne fiziski, ne psiholoģiski no tā nerodas, bet tas princips man kļuva tik ļoti skaidrs tieši praksē, ka skatoties uz tiešām reālām atkarībām, kur cilvēks ar to netiek galā, es vienmēr sev atgādinu šo sajūtu –ja nedabū devu, pazūd laime un dzīves jēga. Un tiklīdz esi dabūjis, tā ir sajūta, ka ir fantastiska dzīve, saulaini notikumi, veiksme un visi ceļi vaļā.

Pati esmu gājusi cauri dažādām psiholoģiskām atkarībām, no kurām daļa man ir klātesošas arī tagad un man ir ļoti jāuzmanās, lai tajās neiekļūtu dziļi – piemēram, atkarība no mīļotā cilvēka. Šī man ir vēl izteiktāka atkarība kā par tiem saldumiem, jo kopš bērnības man ir uztraukums un psiholoģisks diskomforts absolūti dabiskās situācijās, kad man tuvi cilvēki pagriežas un aiziet. Esmu jau grāmatās aprakstījusi cik man grūti gāja, kad mamma veda mani uz bērnudārzu un tur atstāja, lai dotos uz darbu. Jeb cits gadījums, kad man bija jāpaliek sanatorijā un vecāki brauca prom. Jeb cits gadījums, kad jau biju liela un pati braucu komandējumos, bet vīrs palika, jeb cits gadījums, kad bija jāšķiras vai jāpavada mūžībā. Manas dzīves lielākā atkarība ir vēlēšanās pieķerties attiecībām. Un labi, ka to zinu, un cik protu un spēju - to līdzsvaroju.

Ar to Tev gribu teikt, ka šī tēma par „atkarību un līdzatkarību” nav gluži par dzērājiem vai narkomāniem un viņu ģimenēm. Šī tēma ir par mums arī tad, ja savā ģimenē nevienu par atkarīgo neuzskatām. Un pat ja mēs brīžiem tiešām runāsim par alkohola vai narkotiku izraisīto atkarību, pamēģini domās pārnest to uz situāciju, ka savukārt aktuāla ir Tavā dzīvē un padomāt kā Tu to risini.

Jebkuras atkarības pamatā ir cilvēka atrastais veids, kā viņam paliek labi, un tas, ka viņš šo savu labsajūtu grib paturēt. Tad vēl grib un vēl grib. Pašos pamatos viņš kļūst atkarīgs no savas gribēšanas. Šai gadījumā nevis cilvēks vada savu brīvu gribu, bet gan gribēšana un instinkti vada cilvēku.

Tā secība ir tāda- cilvēks atrod risinājumu, kas rada sajūtu, ka viss nokārtojas un atrisinās. Ar laiku viņš grib šo savu „laimi un veiksmi” vēl lielāku un paliek tramīgs, ja to nevar dabūt. Šai mirklī cilvēka apziņa pāriet ar centru „devā” un vairs nav sevī. No šī brīža cilvēks ar savu enerģiju audzē „devas” energolauku. Deva kļūst ar katru mirkli jo svarīgāka, lielāka, nozīmīgāka, jau aizņem visu cilvēka prātu un dzīvi. Viņš pats kļūst mazs un nenozīmīgs savās acīs un vienīgais ko dara, visu saņemto enerģiju sūta „devai”.

Šai sarunā es gribu mudināt Tevi sajust un uzvedināt Tevi uz domu par pamatojumu kāpēc un kā mūsos rodas atkarība un cik konkrēti mēs pašas un paši to izaudzējam, dodot spēku savām sākotnējām iegribām, tad domājot par to arvien vairāk, tad vēl vairāk, un tad jau ir brīdis, kad domas mums ir uzkundzējušās un pārņēmušas visu mūsu prātu, iesaistījušas tajā ķermeni, kurš nu jau atsaucas ar konkrētām izjūtām un tā mēs paši sevi novedam, līdz nespējai pretoties savām iegribām.

Kāpēc? Jo iegribas lielas, bet mēs paši palikuši enerģētiski mazi.

Atceries – informācija programmē enerģētiku. Kur domas, tur enerģija. Ja visas mūsu domas ir devā, tad mūsu enerģija tam seko, mūs pašas iztukšojot. Šis ir turpinājums mūsu sarunām par iepriekšējo tēmu – kas samazina mūsu energolauku. Ja samazina tik ļoti, ka nav spēka pretoties domām par devu – sākas atkarība.