Laimes sajūta sevī


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: BRIGITA MIRONOVA-STANKĒVIČA

Sveika!

Jau atkal ir kas tāds, par ko vēlos Tev uzrakstīt! :)

Šorīt, ceļoties un sākot savu dienu, aizdomājos par laimes sajūtu sevī. Kā sanāk, ja esmu to laimi atradusi, tad tā ir visu laiku ar mani? Vai arī tomēr ir kā ar rozi – tā ir jāmīl, jākopj un par to ir jārūpējas, lai tā ziedētu man un citiem par prieku? Un, protams, nonācu pie secinājuma, ka jā, man par savu laimes sajūtu ir līdzīgi kā par rozi jārūpējas, jālaista un jāmīl, lai tā ziedētu. To es sapratu, kad palaidos  „slinkumā” (domāju, ka mums katrai tā gadās ik pa brīdim) – un ne jau tā, ka pārstāju darīt lietas, kas man ikdienā ir jādara, bet es slinkoju attiecībā pret sevi – neizdarīju tās lietas, kas manu laimi „baro” – neatradu laiku sev – neko neierakstīju savā laimes dienasgrāmatā, fiziskajās aktivitātēs noslinkoju, nospiedu modinātāju no rīta...un hops – mana laimes sajūta „pieplaka”. Es tā nemanot ieslīgu ikdienas rutīnā un piemirsu savu rozi aplaistīt un apmīļotJ Un ir ļoti vērtīgi to laicīgi pamanīt – lai tā roze nenokalst pavisam, it sevišķi, ja tas zieds ir vēl jauns – tas prasa daudz lielāku rūpību un mīlestību :).

Kā katrs zieds arī mana laime reiz uzplauka. Un es skaidri atceros to mirkli, kad tas notika. Tas notika tajā brīdī, kad atvēru savu sirdi Dievam! Tā ir absolūta laimes sajūta! Es burtiski sajutu sevi kā daļu no Visuma. Man tajā brīdī nevaldāmi bira asaras, manī notika tāds kā „klikšķis”, es sapratu, ka Dievs mani mīl. Tam, ka es esmu ir ļoti liela jēga. Tā ir sajūta, ko es nevaru ar vārdiem aprakstīt, tikai no visas sirds novēlēt, lai arī Tu to sajūti :). Dievs man ir sūtījis dažādas mācības un pārbaudījumus. Arī ļoti, ļoti sāpīgus, ka prāts to nespēja aptvert. Bet, kad es izpratu Dieva un Visuma likumus, ko ļoti saprotami izklāsta Inese, es sapratu, ka šiem pārbaudījumiem ir bijusi jēga. Es iemācījos piedot un atvērt savu sirdi mīlestībai. Pateicoties šai mācībai es apguvu to, ko, protams, skolā mums neviens neiemāca- tikt pāri sāpēm – caur piedošanu – uz pateicību un absolūtu mīlestību. Tas sniedz man pilnīgi citus apvāršņus, kas iesniedzas dziļi manā dvēselē un dara mani bezgala laimīgu!

Atverot sirdi Dievam, no sirds pieņēmu un iemīlēju sevi. Pieņēmu ar pateicību savas mācības – manī iestājās absolūts miers un milzīga paļāvība uz Dievu. Šī sajūta dod pilnīgi citu garšu dzīvei. Es mācos novērtēt katru dienu, katru situāciju savā dzīvē, arī ja tā sākumā nešķiet pozitīva. Uztveru to kā manu ceļojumu pretī absolūtai mīlestībai un laimei. Saprotu un apzinos, ka šis ceļš būs arī ar bedrēm un nāksies ieguldīt arī lielākos „remontos” :). Bet tur jau tas dzīves skaitums slēpjas – kontrastos! Kā lai zina kas ir prieks, ja nezināsim kas ir bēdas? 

Mans, līdzīgi kā arī Tavs, pašizaugsmes ceļš nekad nebeigsies. Tas ir mūsu ceļojums! Šobrīd esmu ļoti laimīga, ka man ir iespēja šo ceļu turpināt kopā ar Tevi – gan šeit mūsu brīnišķīgajā mājas lapā un, nu jau arī kopīgos semināros! Šobrīd, līdzīgi kā Daina, nopietni gatavojos savam pirmajam semināram. Ja vēlies man pievienoties brīnišķīgā ceļojumā desmit mēnešu garumā, es no sirds priecāšos Tevi redzēt jau februāra pirmajā sestdienā Tērbatas ielā!

Patiesā laimē un mīlestībā, Brigita

text-align: justify;
Komentāri (58)  |  2012-01-19 15:49  |  Skatīts: 8310x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Laima* - 2012-01-19 16:48
Man pašlaik ir ļoti grūti uzturēt savu laimes puķi pie dzīvības. Zinu, kas jādara, esmu izlasījusi visus rakstus šajā lapā, esmu bijusi uz visiem semināriem- tanī brīdī viss ir ok, es visu saprotu, esmu laimīga, ar lielu apņēmību nācu mājās no semināriem visu centos ieviest savā dzīvē- cik nu tas bija manos spēkos un dzīves situācijā iespējams= pašai ļoti patika. Prakšalanas kursu arī esmu izgājusi un turpinu- piemēram- 1. janvāra rītā es tieši ar prakšalanu arī nodarbojos. BET mani pilnīgi un galīgi izsit no sliedēm bērnu slimošana. Lai nopelnītu naudu, ko samaksāt visus rēķinus un kredītmaksājumus un eksistēšanai es strādāju divas slodzes un mācos sestdienās, man brīva ir tikai svētdiena, kad jātīra māja un viss pārējais. darbs man patīk- ir grūti, bet patīk. Taču, kad visi trīs bērni jau ilgstoši slimo ar klepu un iesnām- es vairs nevaru izturēt- īpaši mani noved līdz izmisumam panikai un trauksmes stāvoklim- kad jaunākajam(3gadi) ir jādod zāles, bet šis nepakam nav pierunājams- bēg prom, spļauj ārā nu pilnīgs ārprāts- es viņam gribu palīdzēt bet nekā. šorīt es arī jau pilnīgi traka esmu palikusi, jo nācās ar varu tās zāles likt viņam norīt. Es uzrdošinājos izkārtot pirmo brīvdienu darba dienā pēc pusgada- lai tāteikt apkoptu savu laimes ziedu- vai vienkārši nedarīt neko un rīts atkal sākās pilnīgi garām. Esmu jau uz zālēm tik daudz naudas izgrūdusi, ka vēl pusgadu bez brīvdienām nāksies strādāt... tas ir kā apburtais loks. man daktere pašai jau izrakstīja sirds zāles, jo nesen mani sāka krūšukurvī pilnīgi spiest nost, tā ka grūti paelpot, kaut man nekad nav bijušas problēmas un man vēl nav 30 gadu. Es brīžiem arī kā Dzintra, pie iepriekšējā raksta komentāros, domāju, ka labprāt gribētu aizmigt un nepamosties. Jo man ļoti nepatīk dusmoties unļaunotis uz saviem mīļajiem- īpaši jau uz bērniem- bet man vairs nav spēka- es daru visu iespējamo, lai nodrošinātu viņu labklājību un veselību. man galvā iezogas pretīgas domas- es domāju ka mani bērni ir vainīgi pie tā kā es jūtos- cilvēkam taču vienmēr gribas atrast vainīgo. un tad es atkal nevaru ciest šādas domas, jo zinu, ka visa mana pieredze ir mācību stundas un tikai es pati izraisu šādas situācijas- bet tagad piemēram man pār vaigiem birst asaras, jo es nemāku būt laimīga, man nesanāk- man ir viss, lai es būtu laimīga- bet es neesmu. gribu mieru- bet manī tā nav. Jūtos nožēlojami- es pat nezinu, ko lai es ar savu brīvdienu iesāku, sāku jau pammazām nožēlot, ka paliku mājās- tas man maksā 20 Ls, ko būs jāatdod cilvēkam, kas mani aizvieto. Bet es neko nebūšu ieguvusi- stundas aizskries vēja spārniem un atkal jau visi pārnāks mājās un būs jādod zāles un atkal cīniņš par to. Es nezinu ko es drīkstu, ko es gribu darīt šodien- kam būs jēga??? Kā lai atreanimē savu laimes puķi? Vai mazgāt tīrīt un gatavoties sestdienas eksāmenam, vai ierauties gultā un gulēt, bet vai savu gadsimta nogurumu es varēšu izgulēt vienas dienas laikā un visi darbi sakrāsies uz rītdienu??? Pilnīgs izmisums. Varbūt jāiet tīrīt sniegu pie mājas? Man protams ļoti gribētos iet uz semināriem atkal, nodarboties ar jogu, iet uz pirtīm, bet godavārds nav tam līdzekļu. Turklāt vīrs jogu uzskata par perversu vientuļnieku nodarbi un ir man aizliedzis par to pat domāt.Kad pēc astoņu mēnešu gaļas neēšanas es atkal attsāku ēst gaļu- vīrs par to ir ļoti priecīgs.Man nav neviena, kurš varētu saprast kā es jūtos, man ir tikai tie par kuriem man ir jārūpējas un viss. Par sevi parūpējos tikai garām ejot. Jo neatliek jau laika, jo neprotu sevi mīlēt. Piedodiet, ka pie tik skaista raksta es te kratu savu sāpošo sirdi- taču ir sajūta, ka citur nav vairs kur iet. pie psihologa esmu gājusi- ar mani ir viss kārtībā. varbūt Jūs varat ieteikt ko man darīt? Vai kas ir man jāsaprot ar šo situāciju?

dainarozenberga* - 2012-01-19 17:04
Laima, no sirds vēlos Tev palīdzēt un ja Tu esi ar mieru, uzzvani man uz kontaktos norādīto telefonu. Es varu vienkārši Tevi uzklausīt, varbūt, ko mierinošu pateikt! Viss būs labi, tagad izsāpi savu nogurumu, bet, ja Tev ir spēks, droši uzzvani, varbūt kāds saules stariņš parādīsies! :) Es no sirds samīļoju un šodien padomāšu par to, lai miers un harmonija atrod ceļu uz Tavu sirdi!

Baibiņa...* - 2012-01-19 17:25

Paldies Brigitai par rakstiņu! patiess un noderīgs! ;)

un Laimai :
tiešām piezvani Dainiņai un parunājies....un vēl-no sirds iesaku izalsīt kādu no Lūles Vīlmas grāmatām,vai sākumā- ieskaties te un palasi kādu citātiņu no dzīves gudrām grāmatiņām un pasmelies iedvemas : http://dziedava.lv/literat/izveletie_citati.php?darbs=luule_viilma

es ticu- Tev viss izdosies un atradīsi spēkus!!!!!


Alise* - 2012-01-19 17:25
Laima.. tas, ko es teikšu - tas ir mans viedoklis no malas. Īstenībā mums tādos komentāros ir grūti aprakstīt, kas tieši notiek. Tāpēc, es vairāk vadīšos pēc tā, ko es sajutu, izlasot Tavu rasktījumu..
Apjukums. Un tāda lieta, kas varbūt nepatīkami skan - vēlēšanās kontrolēt. Nevis bērnu vai vīru, bet to, KĀ TIEŠI lietām būtu jānotiekas Tavā dzīvē. Jā, ir tā, ka varam būtu savas dzīves autori, bet tomēr - ne visa noteicēji. Šad tad lietas notiekas ne pēc mūsu prāta. Patiesībā bieži, vai ne? Ko darīt? Izsamist... nu to mēs darām, bet vai tas palīdz? Droši vien, ka nē.
Nomierinies. Vienkārši mazliet apstājies, piebremzē. Tas, ka Tev daktere jau kaut kādas zāles izraksta ir varbūt signāls, ka, ja nebeigsi sevi tā nodzīt, ķermenis pieteiks slimību un tad būs tā, ka būsi spiesta mazliet piebremzēt. Negaidi to mirkli.
Vēl, pēc rakstītā spriežot Tev ir tāda kā vilšanās sajūta - par to, ka Tu dari visu iespējamo, bet bērni slimo, par to, ka strādā divas slodzes, bet naudas tāpat nav pietiekoši..
Saprotu. Nu ir tā - ka tādas lietas vienā momentā mēs nevaram izmainīt vai sakārtot.
Pamēģini nepretoties tam, kas šobrīd notiek. Pieņem. Pavēro. Dari, kas Tev jādara (bērnu aprūpe, darbs, skola), bet pamēģini nodistancēties no emocijām, kas to visu pavada un vienkārši pavēro.
Saproti, ka daudzas problēmas mēs neesam pašas spējīgas atrisināt. Un varbūt nevajag tā uzcītīgi visu vienmēr mēģināt atrisināt. Ļauj, lai dzīve mazliet pati parūpējas par notiekošo. Uzticies dzīvi virzošajai enerģijai. Ir daudzas lietas uz šīs pasaules, ko mēs nesaprotam un nevaram saprast, mums atliek uzticēties.
Par bērnu slimošanu.... zini, varbūt, ja tās zāles nekādīgi nevar pierunāt, lai viņi izdzer - samīļo. Pieskārienam, mīļumam, it īpaši no mammas ir ļoti dziedējošs spēks. Tiešām!
Nu, klau, es varbūt tā mazliet saraustīti uzrakstīju, bet nu - cerams, manas domas ir saprotami izklāstītas.
Tas, ka vīram nepatika, ka Tu neēd gaļu, tā īstenībā nav viņa darīšana... Nu Tu pati nolem, ko Tev ēst un ko ne. Vai arī jūs varat vienoties, ja vienam ģimenē traucē otra paradumi. Bet šajā gadījumā, gaļas ēšana - tas ir tomēr Tavs personīgs lēmums, par to vīram nevajadzētu tā pārdzīvot.. Nu, es tā domāju. Bet katram jau attiecības ir savādākas.
Tomēr gribu piebilst, esi sev pati vērtība. Novērtē savas domas, savus lēmumus un centienus, un panākumus. Mēs bieži sevi nenovērtējam. Bet tas ir tik būtiski.
Pameģini.


Brigita* - 2012-01-19 18:02
Laimiņ! Tev ir tik skaists vārds, ka nav šaubu, ka esi pelnījusi būt laimīg!:) Es no visas sirds Tevi samīļoju un saprotu kā Tu jūties! Es ļoti gribētu Tev kā palīdzēt - bet Tu jau zini, ka vienīgais, kas to var izdarīt esi Tu pati:)
Ir viena lieta, kas kopīga visām mammām - tīri fizisks "besis" - nemitīgās rūpes par citiem, jo bērni jau nevar iedot brīvdienu:) viņaiem mūs vajag 24h diennaktī. Tomēr manuprāt pirmais ar ko vajadzētu sākt ir vnk rast iespēju atpūsties:) un nomierināt prātu - man palīdz dabas vērošana pa logu un pievēršanās elpai - tagad arī auksta duša. Kā arī, ja ir nogurums - atrodi kaut kopā ar mazajiem nosnausties- Tev ir brīvdiena!
Un man šķiet pēc izlasītā, ka Tu jau tik daudz dari, ka noteikti tam jau ir rezultāti! Kā arī man nāk atbilde uz tava raksta pēdējo jautājumu - Tev ir jāiemācās patiesi iemīlēt sevi un šīs grūtības ir šī ceļa sastāvdaļa!:)

Es Tevi vēlerz ļoti samīļoju un esmu gatava atbalstīt!

Dzintra* - 2012-01-19 18:14
Laimai...es Tevi ļoti,ļoti saprotu,jo tam tikko izgāju pati cauri.Un zinu,ka nepalīdz nekas,nekādi vingrinājumi un ieteikumi.Dievs nekad neuzliek vairāk kā varam panest,ja Tev tas viss ir uzlikts,Viņš zin,ka Tu vari izturēt,Tev caur to kaut kas ir jāsaprot un varbūt nemaldīšos ja teikšu-tā ir kalpošana savam tuvākajam,bērniem,vīram...kalpošana bez atlīdzības tik cik vari no visas sirds.Arī man tas bija pirms nu jau kādiem 8-9 gadiem,dzīvoju ar civilvīru un audzināju savus 2 un viņa 4 bērnus.Viņa bērnus pieņēmu un mīlēju no visas sirds un rūpējos cik vien bija manos spēkos.Un to darīju ar vislielāko mīlestību,kā īstā mamma....mēs gan izšķīrāmies,bet tas jau ir cits,mana un vīra attiecības....un tad pēc gadiem mācoties pie Elvitas Rudzātes Piedošanu,viņa man paskaidroja,ka man bija jāatstrādā karma tieši attiecībā uz kalpošanu citiem un es to paveicu godam.Tāpēc ja mainīsi attieksmi un to sapratīsi,Dievs Tev palīdzēs.

Varu jau pastāstīt kā tiku galā ar savu situāciju.Tikai pēc laika es atcerējos,ka biju lūgusi Dievam,lai man parāda,kas man jāsaprot ar to,ka netieku vaļā no parādiem,kredītsaistībām.Dievs to man arī pasniedza.Labi sapratu,ka nevarēšu 4 mēnešus līdz maijam(jo tad sākas stādu realizācija)neko nopelnīt.Nekur algotā darbā arī nevaru aiziet,jo audzēju stādus.Tā pa ziemu darbojos ar rokdarbiem un tirgoju.Bet rokas ir tikai divas.Un tā uznāca izmisums,ka nevarēšu samaksāt neko un man atņems visu,māju,siltumnīcas,palikšu bez nekā praktiski jādzīvo zem egles.Tajā brīdī prāts vispār nedarbojas un vienā mirklī atcerējos ,ka man ir sen pa pusei iegādāts dzīvoklis vecā lauku mājā,kur agrāk dzīvojām...un to sajūtu,ka man šeit visu var atņemt atlaidu,nu atņems.atņems,man ir kur palikt.Un tikai tad sapratu ko nozīmē kredīti-tas ir aizdevums un kāpēc tik smagi iet,lai viņus atdotu...tas ir aizdots,tāpat kā māja,īpašums,lietas,bērni,vīrs...jebkas,pat mans ķermenis,pilnīgi viss.Kādreiz par to biju lasījusi tepat mājaslapā,bet kad pats ar to saskaras ir pavisam citādāk,caur to iziet ar sirdi un tā bija mana mācībstunda un tiešām no visas sirds pateicos,ka beidzot to sapratu un droši atstāju Dieva rokās.Tāpēc,Laimiņ,Tev viss būs labi.

Ilze* - 2012-01-19 18:25
Jāāā, es Tavā vietā varbūt tiešām vispirms izgulētu visu nogurumu, kas sakrājies. Pa vidu veltītu laiku pārdomām, kā es pati sev varu palīdzēt. Varbūt bērni paši jau par sevi var vairāk parūpēties. Atceros, cik pasakaini labi jutos, kad pateicu savam puikam, ka esmu ļoti nogurusi un gribu atpūsties. Viņš atnesa man spilvenu un rūpīgi uzsedza segu. Bērni jau nezina un nesaprot, ka Tev ir grūti un dusmojies tādēļ, ka esi nogurusi. Un par zālītēm bērnam- jo vairāk spiedīsi, jo lielāku pretestību dabūsi. Varbūt var kaut kādu viltību izdomāt. Tableti saberzt pulverītī un piejaukt pie jogurta, vai kaut kā tā... Savādāk stresa vairāk kā labuma. Turēšu īkšķus, lai Tev izdodas. Laimīgi!

Dzintra* - 2012-01-19 18:30
''Cilvēka gars ir miljoniem sīku spogulīšu kaleidoskops, kas atspoguļo visu krāsu spektru atkarībā no tā, kur krīt gaisma. Spogulīšu kaleidoskops ir daudzšķautnains un neierobežots savās iespējās.
Tomēr sarežģītajās spoguļu galerijās dažām virsmām ne reizes nerodas iespējas uzmirdzēt, un tās neievērotas iegrimst tumsā.
Mēs varam tā arī līdz galam neatklāt savu mīlestības potenciālu. Varam nekad neizplaukt pilnziedā.
Taču dažkārt mūsu dzīvē notiek kas tāds, kas uz īsu brīdi atgādina, par ko mēs būtu varējuši kļūt, ja būtu ļāvuši gaismai uzmeklēt sevī tumšās un apslēptās dvēseles galerijas.
Tādos brīžos saprotam, ka mums šobrīd ir un ka vienmēr ir bijuši spārni.



Neraudiet par mirušajiem. Glabājiet savu mīlestību dzīvajiem.
(...) Jo viss mums ir aizdots - īpašums, draugi, mīlestība un pat laiks. (sun) (heart)''

/No Santas Montefjores grāmatas/ 

Vakar izlasīju visu grāmatiņu-''Dievs nekad nenokavē''(adresīte,kur atrast ir iepriekšējā rakstiņā)Man ļoti noderēja,daudzās vietās,kas tieši attiecās uz mani.Šis skaistais citāts arī ir no šīs mājaslapas.


Anita* - 2012-01-19 18:32
Mīļā, Laimiņ, Tu tik tiešām par daudz esi ''uzkrāvusi'' uz saviem pleciem. Patiesībā, es apbrīnoju tās sievietes, kurām ir vairāki mazi bērni, tas prasa ļoti daudz enerģijas, un tas, kā Tu šobrīd jūties, ir saprotami. Mana meitiņa-peciņa nu jau ir pieaugusi, un tici man, tas notiek tik ātri. Arī man tā ir bijis, kad bērnam temperatūra pāri 39, es skrienu viņai pakaļ ar zālēm un nekādi nevaru pierunāt , lai tās izdzer, pati toreiz biju tuvu izmisumam, es Tevi ļoti saprotu. Man, tavos gados, visu gribējās izdarīt pēc iespējas perfektāk, labāk, jo īpaši to, kas attiecās uz bērnu. Tā es kalpoju visiem, mājai, darbam, bērnam, vīram, arī, ja kādam bija nepieciešams, steidzos palīgā, un tad, ja palika laiks, tad tikai sev. Tagad saprotu, ka pirmkārt, ir jāmīl sevi, un tikai pēc tam visus pārējos. Nesatraucies par to, ka Tu kautko nepaspēj izdarīt, nu nav visam jābūt perfektam, tas nekas, ka māja nav kārtībā vai kas tml.,tas nav pasaules gals, nepārdzīvo, ja esi nogurusi, palutini sevi. Tas ir ļoti pareizi, ka Tu reizi pa reizei paņem sev kādu brīvdienu, bet tad nu ļaujies šai dienai no visas sirds, paņem kādu masāžu,aizbrauc viena pastaigāt gar jūru, aizej pie friziera, nopērc sev kādu jaunu tērpu, satiecies ar kādu mīļu draudzeni, aizej uz kafejnīcu, teātra izrādi, koncertu vai vienkārši klusumā ''norocies'' un palasi grāmatu, dari to, kas Tev no sirds tai brīdī sagādā prieku, bet ļaujies, un nekādā gadījumā nestrādā šai dienā, lai vīrs šķūrē to sniegu, neliedz viņam šo vīrišķo nodarbi, un vispār, ļauj, lai viņš vairāk iesaistās mājas darbos, Tu esi maiga, trausla, sievišķīga, lai viņš to sajūt. Es zinu protams, ka Tu vari gan sniegu šķūrēt, gan zāli pļaut, gan krūmus griezt....., arī es tāda biju, un tagad saku, glupa biju. Šobrīd viss ir pilnībā mainījies, es vairs absolūti nesatraucos par to, ka katkas nav paspēts izdarīt, pirmkārt, es savedu kārtībā sevi,es esmu pati svarīgākā manā dzīvē, jo patiesībā, ja manis nav, tad nav nekā. Pirmkārt, es rēķinos ar sevi, pēc tam ir visi pārējie, tas nav ego, tā ir vienkārši dievišķa mīlestība pret sevi, un tici man, kad tu sāc sevi mīlēt, tad pilnībā mainās citu attieksme pret tevi. Mans vīrs nu jau sen ir atklājis, ka ir brīnišķīgs pavārs, viņam tik tiešām sanāk burvīgi ēdieni, un es ļaujos, lai viņš mani palutina, kāpēc gan ne, tas ir tik jauki. Tas ir tikai kā piemērs, patiesībā, viss sākās ar to, ka es sev atļāvu darīt to, ko gribu. Es sāku mācīties, apmeklēt dažādas skolas seminārus un tml., brīvdienās bieži vien nebiju mājās. Arī man ir tā, ka vīram ir atšķirīgas intereses, bet tas nenozīmē, ka man ir jābūt tai, kas es neesmu un jāizdabā viņam. Gluži līdzīgi, kā Tev, arī mans vīrs nesaprot jogu, bet tas nenozīmē, ka tāpēc es nenodarbošos ar jogu, es nodarbojos gan un katru rītu, es vēl daudzko daru, ko mans vīrs nesaprot, arī gaļu es neēdu, bet visi pārējie ģimenē ēd, nu un tad, katrs pats izvēlas ko darīt un ko ēst. Iesākumā, kad es sāku atļauties būt tādai kāda esmu, bija dažādas cilvēku reakcijas, gan smīkņāšana, gan apcelšana, gan ironizēšana, bet šobrīd tas vairs nav, un ja man godīgi jāsaka, mani tas nemaz vairs neuztrauc. Nav svarīgi, ko citi par mani domā, man ir svarīgi, lai es pati sevi nenodotu. Protams, mīļā Laimiņ, Tev ir trīs mazi bērni, un viss nav tik vienkārši, bet ļaujies sev, iepriecini sevi, palutini sevi, kamēr Tu to nedarīsi, neviens Tev to nesniegs. Negaidi,kā to darīju es,kad būs pāri 40, iemīli sevi jau tagad, kamēr esi jauna, skaista. Manuprāt, Tev šobrīd būtu ļoti svētīgi tik tiešām ņemt brīvas dienas no darba, no mājām ,lai Tu vari atjaunot savu enerģiju, un pēc tam, ar svaigu degsmi milēt savus mīļos, jo kam gan ir vajadzīgs iztukšots cilvēks - nevienam. Es saprotu, ka Tu esi ļoti aizņemta, bet sev laiks ir jāatrod, tas ir ļoti svarīgi, viss pārējais pagaidīs.
Ar bērnu slimošanu esot tā, ka, ja bērni (līdz 14gadu vecumam) slimo, tad tās ir mātes un tēva nenokārtotās attiecības, strīdi un tml., tur kur ir saskaņa un absolūta mīlestība, tur bērni neslimo. Piedod, kad es tā rakstu, man to reiz teica kāda dziedniece, toreiz es pat apvainojos, jo nekādi nevarēju pieņemt to, ka mēs ar vīru bijām vainīgi pie tā, ka bērns slimoja, bet tagad, es saprotu, ka tas tik tiešām tā ir. Un vēl, ko es svarīgu esmu sapratusi, ka lai ģimenē būtu šī absolūtā saskaņa, ļoti svarīgi ir tas, lai sievai pirmkārt ir vīrs pēc tam bērni, un tieši tāpat vīram sieva, diemžēl pārsvarā ir otrādi, tai skaitā arī man. Jo mēs to ātrāk sapratīsim, jo gan paši, gan bērni būs veselāki un laimīgāki. Es no visas sirds Tev novēlu nezaudēt sevi, tikai tā Tu vari būt laimīga, atļaujies būt tai, kas Tu esi, neizdabā nevienam, arī ja tie ir tavi mīļie - vīrs vai bērni, un ļau lūdzu, lai viņi Tev vairāk palīdz, neko nesaki, vienkārši ļauj. Lai visi ir laimīgi!!!

Laima* - 2012-01-19 18:57
Nesen beidzu runāt ar Dainu pa telefonu. Palika vieglāk. Paldies Jums visām, ka esat ar mani domās. Tas stiprina. Šodien centīšos nestrādāt ne pa māju, ne priekš darba. Tikai mācīšos sevi pārliecināt, ka mīlu sevi- ar darbiem, pagaidām vēl neesmu izdomājjusi līdz galam kā. Jāieklausās sevī - atslēdzot prātu.
Man ir sajūta, ka visas labās Jūsu domas- izkliedē melnos mākoņus, kas ir virs manas galvas. PALDIES . Paldies par ieteikumiem, par dalīšanos savā pieredzē.

Baiba* - 2012-01-19 19:42
Ļoti patīk laimes izjūtas salīdzinājums ar rozi! Jā, patiesi, tā ir jākopj, pievienojos par visiem 100 %! Viss, kam mēs pievēršam uzmanību, vairojas un plaukst, viss, ko mēs pametam novārtā, nīkst ārā (otrādi ir ar ignorētām problēmām- tās aug aizvien lielākas... un neizzūd pašas no sevis, bet, ja tām pievērš uzmanību un risina- samazinās).

Laimai- turies, es saprotu, ko nozīmē iedot zāles bērnam ar varu, tā ir patiesi smaga pieredze, bija meitiņai vēl zīdainītim jādod antibiotikas (vidusauss iekaisums) ar varu, viņa bieži vēma arī atpakaļ, galīgi samocījām maziņu. Tas bija viens no trakākajiem periodiem manā mātes karjerā, ja tā var teikt. Humānāk būtu bijis vest uz slimnīcu un iedot caur sistēmu.
Šogad pie dēla bronhīta (tieši dēļ aizņemtības ielaidām parastu klepu- gāja uz dārziņu, kaut vajadzēja jau palikt mājās) labi tikām cauri ar homeo- zālītēm. Manam dēlam 2 gadnieka - spītnieka vecums. Ja dosi ar varu-izvems vai tas izraisīs pilnīgu nesadarbošanos. Un tomēr mēs kaut kā caur jokiem, spēlēm, humoru un vecākās māsas piemēru piedabūjām izdzert (zāles bija traki negaršīgas, bet negribējās dēlēnu indēt ar antibiotikām vai vest uz slimnīcu). + vēl vajadzēja iespiest 1,5 l ūdeni dienā. Tas tiešām bija izaicinājums, bet mums izdevās.
Pārgurušai mammai grūti būt mīļai mammai. Es iesaku paļauties uz Dievu, lūgt mammas, vīra, radu, draugu atbalstu, paņemt slimības lapu. Un, kā jau te meitenes atzīmēja, svarīgi kopt attiecības ar savu vīru. Arī homeopāti uzsver- ja ģimenē valda saticība un mīlestība, bērni neslimo. Un sīkie vīrusiņi (ja tos neapkaro ar stiprām zālēm, stiprina imunitāti).
Mēs katru vakaru lūdzām kopā ar bērniem arī bērna sargenģelīša palīdzību, lai izveseļotos. Tā kā bērni tic bez nosacījumiem, tas strādāja.
Turies un atceries- mīli sevi kā Dieva daļu, uzturi formā savu fizisko un garīgo veselību, uzliec, tā teikt, skābekļa masku sev pirmajai, lai varētu palīdzēt citiem.
Brīvo laiku iesaku izmantot problēmu izlikšanai uz papīra, sarunai ar Dievu. Laiku, lai ieklausītos sirdī. Atbildes radīsies. Visu laiku jautā sev- kā es rīkotos, ja es zinātu, ko darīt? Ko vēl es varu iesākt? Kādu padomu, Dievs, Tu man dod? Kas man liek būt tik aizņemtai un sevi tā nodzīt? Kādas ir manas prioritātes utt.. Ir gūri kaut ko izdomāt, ja visu laiku raizējies. Izliec visu uz papīra. Padomā, paanalizē, kausies savā sirdī. Tas, ka Tu visu dari "pareizi" prakšalana, semināri, joga- tas vēl negarantē laimi un sakārtotu dzīvi. Kas ir svarīgs, lai tieši Tava dzīve būtu laimīga?
Man, kam arī bija vienmēr svarīga situācijas kontrole, ļoti palīdzēja "atlaist pavadu". (un pasaule nesagruva.. viss nostājās savās vietās.. tas nekas, ka savādākā veidā, nekā man tas bija izplānots..)

Ilona* - 2012-01-19 20:08
Laima, turies. Lasot tavu pieredzi, saprotu, kā jūties. Es tieši šodien domāju, ka arī man būtu vajadzīgs cilvēks, ar kuru kopā pasmieties par šķēršļiem, kas dzīvē radušies (tieši tā - kopā pasmieties, jo šķēršļi, manuprāt nav tik lieli, cik emocionāli mēs tos audzējam), cilvēks, kam varu dot padomu no lietām, ko pati esmu apguvusi - man arī bērns nepārtraukti slimo un arī es dusmās uzkliedzu, ļoti nožēloju.
Ja vajag cilvēku, kam vari piezvanīt un pateikt, klau es slikti jūtos, ar kuru kopā pārdomāt, kā ieviest savā dzīvē pārmaiņas, tad vari rakstīt arī uz manu epastu: ilonasm@navigator.lv.
Es varu godīgi pateikt: man arī ir vajadzīgs kāds, ar kuru kopā solīti pa solītim ieviest dzīvē laimes terapiju.

Baiba* - 2012-01-19 20:10
Vēl par bērniem- es sev vienmēr atgādinu- es izvēlējos laist viņus pasaulē, protams, caur Dieva svētību. Un es uzņemos līdz ar to atbildību. Cik tūkstošreiz svarīgāka un lielāka nozīme ir priekam, mīlestībai un laimei, ko viņi man sniedz, nekā problēmām, ar kurām jāsaskaras, bērnus audzinot (un pat tās ir manas mācību stundas un viņi mani lielākie skolotāji).
Un viņi no savas puses ir izvēlējušies mani par savu māti. Tā kā es piedošu sev, ja viss neizdevās, kā biju ieplānojusi (arī viņiem ir savas mācību stundas), bet došos tālāk, vairojot mīlestību un labo sevī.

Un vēl- dažreiz, kad bērni mani nokaitina, es paskatos uz māmiņām, kurām ir bērniņš ar smagām veselības problēmām... invalīds..vai garīgi atpalicis.. un šai salīdzinājumā es viemēr saprotu, cik manas problēmas ir sīkas un ka man ir tik daudz par ko pateikties.

Baiba* - 2012-01-19 20:11
Malači, meitenes, kopā soli pa solītim! Tā jau ir īsta atbalsta grupa! Man patiess prieks!

Brigita* - 2012-01-19 20:37
Es arī ļoti priecājos par to, cik patiess un atklāts atbalsts ir šeit! Mēs katra varam sevi saredzēt šajās situācijās un viena otru atbalstīt! Tas patiesi ir brīnišķīgi:)

Evita_M* - 2012-01-19 20:50
Izkārto un atrodi kādu brīdi sev!
Iesākumā mazu-mazu, tad tie pamazām vairojas.
Ja Tev patika joga, iesaku, kur var iet par ziedojumiem http://raduga2005.lv/programs2/272/?course=true
Ir gājuši vairāki pazīstami cilvēki un novērtē atzinīgi!
Patiesībā Rīgā vairāki semināri/lekcijas notiek par ziedojumiem un ir ļoti interesanti un kvalitatīvi.
Kad nav iespējas iet uz lekcijām, atceries, ka bibliotēkā ir ļoti daudz un labas grāmatas, kā es saku pirmavoti no tā, ko daudzi lasa savās lekcijās! Un galvenais jau nav tas, vai Tu izlasi, vai dzirdi! Galvenais ir tas, vai tiek kautkas darīts lietas labā, vai notiek darbība lai varētu nākt pozitīva pretdarbība! Saku no savas pieredzes!
Tev viss sakārtosies, ja to gribēsi, ja zināsi, kur gribi nokļūt (izvirzot iekšejos un ārējos mērķus)!
Bet kamēr esi grūtajā dzīves periodā, tikmēr jāatrod veids kā to pārvarēt nepazaudējot sevi!
Turies!!!

Ilona* - 2012-01-19 20:57
te ieteica Lūli Vīlmu. Manuprāt, ļoti vērtīgas grāmatas. Bet strādāšana ar tām vismaz man ir pasmags darbs. Vismaz man nav tā, ka uzreiz paliek vieglāk. Sākumā netici viņas rakstītajam, bet simptomi atbilst, tad sāc ar prātu lūgt piedošanas un tad sāk viss atklāties. Dažkārt pat ne tajā dienā. Vērtīgi, bet pasmagi. Daudz jauna, daudz darba ar sevi. Tas arī prasa laiku un brīžiem uzdzen depresiju no jauna, bet jau par jaunām situācijām. Nu man Siņeļnikovs nelikās tik smags kā Lūle Vīlma.

dainarozenberga* - 2012-01-19 21:10
Ilona, es Tev pilnīgi piekrītu par Lūli Vīlmu. Es viņu paņēmu rokās pirms kādiem 3 vai 4 gadiem, tad, vispār neko no viņas nesapratu. Tagad, kad lasu Siņeļņikovu, man viegli uztvert Vīlmu, bet viņa pavisam noteikti ir smagāka un skarbāka par Siņeļņikovu. Siņeļņikovam cauri vijas daudz lielāka pazemība, cilvēkmīlestība un dievišķā mīlestība. Tā ir mana sajūta, tā es uztveru katra viņa vibrāciju. Citam atkal pavisam noteikti ir vajadzīga tieši Lūle Vīlma, lai kaut ko mainītu savā dzīvē! :)

Brigitiņ, paldies, par Tavu rakstu! Es tik ļoti saprotu salīdzinājumu ar rozi. Es sevī to traktēju kā viens solis uz priekšu un 3 atpakaļ, ja sāc slinkot, bet tā roze ir tik ļoti skaisti! Ir tik labi, ka caur šo visu viens otram palīdzam nonākt līdz vēl labākiem, dziļākiem secinājumiem! :)

Ilona* - 2012-01-19 21:10
Mana pieredze ar bērniem:
iesnais - aizvainojums. klepus - dusmas. Absolūta patiesība. Vajag jautāt, kas nepatīk, kāpēc ir dusmīgs. Bērni pēc kāda laika sāks stāstīt. Vēl bērnu jāmāca izlādēties - sist spilvenu, klepum palīdz lēkāšana pa gultu - izkustina ribas un labāk atklepo. Vajag runāt, stāstīt arī bērniem par laimes terapijas principiem, visuma likumiem, ka lai kaut ko nopirktu, ir kādām jāstrādā. Mums katram ir darbiņi, kas patīk, arī viņiem... Pat ja viņi izliekas, ka dzird, piefiksē visu līdz pēdējam. Monotoni stāsti savu.

Joga. Bērniem patīk vingrot kopā ar mammu. Pilni torenti, kur atrast dvd vingrošanai - tātad izdevumu nekādu. Vēl ir krievu saiti, arī tur ir vingrojumu kompleksi. protams, tas nav veikts kopā ar speciālistu un prasa no paša vairāk iedziļināšanās, bet galvenais Tu izvingrini savu ķermeni. Bez fiziskām aktivitātēm nu nekā. Visinteresantākais ir tas, ka bērni pievienojas. Lai Jums paralēli lamāšanās procesam būs arī savas interesantās nodarbes.

Ja esi mājās tikai vienu dienu, pilnīgi atmet domu, ka varēsi veltīt laiku sev. Pirmās divas trīs dienas bērni kā izsalkuši cenšas atgūt mammas trūkumu. Tajās dienās viņi nemāk ne ēst paši, ne dzert, neko un nekas bez mammas viņiem nesanāk. Trešajā dienā jau var sākt vienoties par laiku: respek. līdz tikiem - rādam uz pulksteņa, tu spēlējies pats, tad mēs spēlējam skolu. pirmās divas dienas šis nedarbojas, tad vajag tikai mammu.



Ilona* - 2012-01-19 21:17
par zālēm bērniem - ne vienmēr jau vajag darīt visu, ko ārsts saka. man bērnu ārsts vairs neko nesaka, tikai iesaka. Kā man kāds slims, tā es meklēju cēloņus. Par pārējo dzīvi vēl kaut kā neizdodas.

Starp citu, daudzas lietas mazs bērns jūt labāk kā mamma. Kāpēc tev šķiet, ka zini labāk par bērnu ka tās zāles viņam ir vajadzīgas?

P.S. par zāļu lietošanu, tā ir tikai mana privātā pieredze.

Ilona* - 2012-01-19 21:41
man šodien tāds domājošs noskaņojums

vakardien pieķēru sevi pie domas, ka nepareizi veidoju teikumus, viss mans spēks, mana enerģija izplēn jau tikai manās domās vien. Viss, ar ko mēs cīnamies, atņem mums spēku jau pirms cīņas.
Varbūt kādai no Jums šī doma noderēs:
Kā man nepatīk nekārtība - aizstājam ar es mīlu kārtību sev apkārt, es mīlu un es necīnos ar to, ko es mīlu

kā es mīlu bērnu slimības, jo tās māca, ka bērns ir dusmīgs, vīs dusmīgs vai es uz kādu dusmīga, es viņas mīlu, bet es ar viņām necīnos un nesaku, kā viņas mani kaitina

es mīlu savu vīru, pat ja viņš rīkojas pretēji tam, kā es gribētu

es mīlu gludināt vīra kreklus, jo man patīk, ka man ir vīrs

es mīlu nepaklausīgus bērnus, jo tie māca man pacietību un ja man mājās ir tracis, tas nozīmē, ka man ir ģimene

es mīlu laika trūkumu, jo tas nozīmē, ka man ir ko darīt

es mīlu neveiksmes, jo tas nozīmē, kas vismaz esmu kaut ko darījusi

es mīlu visus savus šķēršļus un problēmas, jo tās mani māca būt drosmīgai. Turklāt tās būs velnišķīgi interesanti atcerēties vecumā.

Es mīlu naudas trūkumu, jo tas māca novērtēt to, kas ir, tas paplašina skatījumu par izklaides iespējām, kulināriju, tas māca mani pielāgoties dzīvei.

Es mīlu visu to, kā man nav, jo man ir iespējas vēl daudz ko sasniegt.

Es mīlu bērnus, kurus es nekādi nemāku nolikt laicīgi gulēt. Es mīlu viņus par to, ka viņi spiež mani meklēt jaunus risinājumus viņu audzināšanai.

Es atkal mīlu visas neveiksmes, jo tās mani māca iet pa citiem ceļiem savu vēlmju īstenošanai.



Dzintra* - 2012-01-19 21:54
Man arī patīk Vīlmas Lūles mācība un Elvita Rudzāte ir Vīlmas sekotāja un skolniece,kura turpina viņas mācības Sokrata tautskolā.Elvitas lekcijas par Piedošanas mācībām ir par ziedojumiem.Var atrast arī mājaslapā lekciju sarakstus ,viņas un arī citu lektoru.http://www.sokratatautskola.lv/

Inese L* - 2012-01-19 22:12
Laima! Lūdzu, lūdzu atrodi laiku un iespēju drusku atpūsties pati! Jo mana pieredze liecina, ka, ja to neizdara un nonāk līdz stadijai, kad mostoties no rīta ir tikai viena doma- kad es atkal tikšu pagulēt, un varētu gulēt kādu nedēļu no vietas, tad tas beidzas ar kaut ko smagu, vai nu slimību vai traumu, kad Tevi vienkārši piespiež gulēt un vislabāk slimnīcā, jo tur Tev nav ne par vienu jārūpējas, Tu drīksti tikai gulēt (pat staigāt nedrīkst)1,2 mēnesi un gaidīt, kad Tev visu pienes un iedod un beidzot no sirds atpūsties....

Jannat* - 2012-01-19 23:15
Laimai
jau tas, ka Tu apzinies savu dziivi, kaada taa ir un dalies seit studijas lapaa, jau ir celjs uz paarmainjaam :), mans taads ieteikums- nu varbuut ka Tu vari aiziet uz pusslodzi darbaa, tad ir vairaak laika sev un berniem - gimenei! Tu taa izveertee no sirds, paveero, jo no paarskriesanaas nav ne jeegas, ne tu laimiiga, ne apkaarteejie!!

Paldies arii Brigitai par iedvesmojoso rakstu - ir ko paveerteet savaa dziivee :)

Solvita* - 2012-01-20 00:01
Brigita,

Tik izjusti raksti par to, kā atvēri sirdi Dievam, un tas ir tik saprotams.
Man Tev ir jautājums, vai vīrs arī tic Dievam? Vai Tev ir tas nozīmīgi?



Lapa | 1 [2] [3] |

Atpakaļ