Laimes sajūta sevī
Komentāri:
Laima* -
2012-01-19 16:48
Man pašlaik ir ļoti grūti uzturēt savu laimes puķi pie dzīvības. Zinu, kas jādara, esmu izlasījusi visus rakstus šajā lapā, esmu bijusi uz visiem semināriem- tanī brīdī viss ir ok, es visu saprotu, esmu laimīga, ar lielu apņēmību nācu mājās no semināriem visu centos ieviest savā dzīvē- cik nu tas bija manos spēkos un dzīves situācijā iespējams= pašai ļoti patika. Prakšalanas kursu arī esmu izgājusi un turpinu- piemēram- 1. janvāra rītā es tieši ar prakšalanu arī nodarbojos. BET mani pilnīgi un galīgi izsit no sliedēm bērnu slimošana. Lai nopelnītu naudu, ko samaksāt visus rēķinus un kredītmaksājumus un eksistēšanai es strādāju divas slodzes un mācos sestdienās, man brīva ir tikai svētdiena, kad jātīra māja un viss pārējais. darbs man patīk- ir grūti, bet patīk. Taču, kad visi trīs bērni jau ilgstoši slimo ar klepu un iesnām- es vairs nevaru izturēt- īpaši mani noved līdz izmisumam panikai un trauksmes stāvoklim- kad jaunākajam(3gadi) ir jādod zāles, bet šis nepakam nav pierunājams- bēg prom, spļauj ārā nu pilnīgs ārprāts- es viņam gribu palīdzēt bet nekā. šorīt es arī jau pilnīgi traka esmu palikusi, jo nācās ar varu tās zāles likt viņam norīt. Es uzrdošinājos izkārtot pirmo brīvdienu darba dienā pēc pusgada- lai tāteikt apkoptu savu laimes ziedu- vai vienkārši nedarīt neko un rīts atkal sākās pilnīgi garām. Esmu jau uz zālēm tik daudz naudas izgrūdusi, ka vēl pusgadu bez brīvdienām nāksies strādāt... tas ir kā apburtais loks. man daktere pašai jau izrakstīja sirds zāles, jo nesen mani sāka krūšukurvī pilnīgi spiest nost, tā ka grūti paelpot, kaut man nekad nav bijušas problēmas un man vēl nav 30 gadu. Es brīžiem arī kā Dzintra, pie iepriekšējā raksta komentāros, domāju, ka labprāt gribētu aizmigt un nepamosties. Jo man ļoti nepatīk dusmoties unļaunotis uz saviem mīļajiem- īpaši jau uz bērniem- bet man vairs nav spēka- es daru visu iespējamo, lai nodrošinātu viņu labklājību un veselību. man galvā iezogas pretīgas domas- es domāju ka mani bērni ir vainīgi pie tā kā es jūtos- cilvēkam taču vienmēr gribas atrast vainīgo. un tad es atkal nevaru ciest šādas domas, jo zinu, ka visa mana pieredze ir mācību stundas un tikai es pati izraisu šādas situācijas- bet tagad piemēram man pār vaigiem birst asaras, jo es nemāku būt laimīga, man nesanāk- man ir viss, lai es būtu laimīga- bet es neesmu. gribu mieru- bet manī tā nav. Jūtos nožēlojami- es pat nezinu, ko lai es ar savu brīvdienu iesāku, sāku jau pammazām nožēlot, ka paliku mājās- tas man maksā 20 Ls, ko būs jāatdod cilvēkam, kas mani aizvieto. Bet es neko nebūšu ieguvusi- stundas aizskries vēja spārniem un atkal jau visi pārnāks mājās un būs jādod zāles un atkal cīniņš par to. Es nezinu ko es drīkstu, ko es gribu darīt šodien- kam būs jēga??? Kā lai atreanimē savu laimes puķi? Vai mazgāt tīrīt un gatavoties sestdienas eksāmenam, vai ierauties gultā un gulēt, bet vai savu gadsimta nogurumu es varēšu izgulēt vienas dienas laikā un visi darbi sakrāsies uz rītdienu??? Pilnīgs izmisums. Varbūt jāiet tīrīt sniegu pie mājas? Man protams ļoti gribētos iet uz semināriem atkal, nodarboties ar jogu, iet uz pirtīm, bet godavārds nav tam līdzekļu. Turklāt vīrs jogu uzskata par perversu vientuļnieku nodarbi un ir man aizliedzis par to pat domāt.Kad pēc astoņu mēnešu gaļas neēšanas es atkal attsāku ēst gaļu- vīrs par to ir ļoti priecīgs.Man nav neviena, kurš varētu saprast kā es jūtos, man ir tikai tie par kuriem man ir jārūpējas un viss. Par sevi parūpējos tikai garām ejot. Jo neatliek jau laika, jo neprotu sevi mīlēt. Piedodiet, ka pie tik skaista raksta es te kratu savu sāpošo sirdi- taču ir sajūta, ka citur nav vairs kur iet. pie psihologa esmu gājusi- ar mani ir viss kārtībā. varbūt Jūs varat ieteikt ko man darīt? Vai kas ir man jāsaprot ar šo situāciju?
Laima* -
2012-01-19 18:57
Nesen beidzu runāt ar Dainu pa telefonu. Palika vieglāk. Paldies Jums visām, ka esat ar mani domās. Tas stiprina. Šodien centīšos nestrādāt ne pa māju, ne priekš darba. Tikai mācīšos sevi pārliecināt, ka mīlu sevi- ar darbiem, pagaidām vēl neesmu izdomājjusi līdz galam kā. Jāieklausās sevī - atslēdzot prātu.
Man ir sajūta, ka visas labās Jūsu domas- izkliedē melnos mākoņus, kas ir virs manas galvas. PALDIES . Paldies par ieteikumiem, par dalīšanos savā pieredzē.
sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: BRIGITA MIRONOVA-STANKĒVIČA
Sveika!
Jau atkal ir kas tāds, par ko vēlos Tev uzrakstīt! :)
Šorīt, ceļoties un sākot savu dienu, aizdomājos par laimes sajūtu sevī. Kā sanāk, ja esmu to laimi atradusi, tad tā ir visu laiku ar mani? Vai arī tomēr ir kā ar rozi – tā ir jāmīl, jākopj un par to ir jārūpējas, lai tā ziedētu man un citiem par prieku? Un, protams, nonācu pie secinājuma, ka jā, man par savu laimes sajūtu ir līdzīgi kā par rozi jārūpējas, jālaista un jāmīl, lai tā ziedētu. To es sapratu, kad palaidos „slinkumā” (domāju, ka mums katrai tā gadās ik pa brīdim) – un ne jau tā, ka pārstāju darīt lietas, kas man ikdienā ir jādara, bet es slinkoju attiecībā pret sevi – neizdarīju tās lietas, kas manu laimi „baro” – neatradu laiku sev – neko neierakstīju savā laimes dienasgrāmatā, fiziskajās aktivitātēs noslinkoju, nospiedu modinātāju no rīta...un hops – mana laimes sajūta „pieplaka”. Es tā nemanot ieslīgu ikdienas rutīnā un piemirsu savu rozi aplaistīt un apmīļotJ Un ir ļoti vērtīgi to laicīgi pamanīt – lai tā roze nenokalst pavisam, it sevišķi, ja tas zieds ir vēl jauns – tas prasa daudz lielāku rūpību un mīlestību :).
Kā katrs zieds arī mana laime reiz uzplauka. Un es skaidri atceros to mirkli, kad tas notika. Tas notika tajā brīdī, kad atvēru savu sirdi Dievam! Tā ir absolūta laimes sajūta! Es burtiski sajutu sevi kā daļu no Visuma. Man tajā brīdī nevaldāmi bira asaras, manī notika tāds kā „klikšķis”, es sapratu, ka Dievs mani mīl. Tam, ka es esmu ir ļoti liela jēga. Tā ir sajūta, ko es nevaru ar vārdiem aprakstīt, tikai no visas sirds novēlēt, lai arī Tu to sajūti :). Dievs man ir sūtījis dažādas mācības un pārbaudījumus. Arī ļoti, ļoti sāpīgus, ka prāts to nespēja aptvert. Bet, kad es izpratu Dieva un Visuma likumus, ko ļoti saprotami izklāsta Inese, es sapratu, ka šiem pārbaudījumiem ir bijusi jēga. Es iemācījos piedot un atvērt savu sirdi mīlestībai. Pateicoties šai mācībai es apguvu to, ko, protams, skolā mums neviens neiemāca- tikt pāri sāpēm – caur piedošanu – uz pateicību un absolūtu mīlestību. Tas sniedz man pilnīgi citus apvāršņus, kas iesniedzas dziļi manā dvēselē un dara mani bezgala laimīgu!
Atverot sirdi Dievam, no sirds pieņēmu un iemīlēju sevi. Pieņēmu ar pateicību savas mācības – manī iestājās absolūts miers un milzīga paļāvība uz Dievu. Šī sajūta dod pilnīgi citu garšu dzīvei. Es mācos novērtēt katru dienu, katru situāciju savā dzīvē, arī ja tā sākumā nešķiet pozitīva. Uztveru to kā manu ceļojumu pretī absolūtai mīlestībai un laimei. Saprotu un apzinos, ka šis ceļš būs arī ar bedrēm un nāksies ieguldīt arī lielākos „remontos” :). Bet tur jau tas dzīves skaitums slēpjas – kontrastos! Kā lai zina kas ir prieks, ja nezināsim kas ir bēdas?
Mans, līdzīgi kā arī Tavs, pašizaugsmes ceļš nekad nebeigsies. Tas ir mūsu ceļojums! Šobrīd esmu ļoti laimīga, ka man ir iespēja šo ceļu turpināt kopā ar Tevi – gan šeit mūsu brīnišķīgajā mājas lapā un, nu jau arī kopīgos semināros! Šobrīd, līdzīgi kā Daina, nopietni gatavojos savam pirmajam semināram. Ja vēlies man pievienoties brīnišķīgā ceļojumā desmit mēnešu garumā, es no sirds priecāšos Tevi redzēt jau februāra pirmajā sestdienā Tērbatas ielā!
Patiesā laimē un mīlestībā, Brigita
text-align: justify; |
