Laimes sajūta sevī Komentāri:
Dzintra* -
2012-01-19 18:14 Laimai...es Tevi ļoti,ļoti saprotu,jo tam tikko izgāju pati cauri.Un zinu,ka nepalīdz nekas,nekādi vingrinājumi un ieteikumi.Dievs nekad neuzliek vairāk kā varam panest,ja Tev tas viss ir uzlikts,Viņš zin,ka Tu vari izturēt,Tev caur to kaut kas ir jāsaprot un varbūt nemaldīšos ja teikšu-tā ir kalpošana savam tuvākajam,bērniem,vīram...kalpošana bez atlīdzības tik cik vari no visas sirds.Arī man tas bija pirms nu jau kādiem 8-9 gadiem,dzīvoju ar civilvīru un audzināju savus 2 un viņa 4 bērnus.Viņa bērnus pieņēmu un mīlēju no visas sirds un rūpējos cik vien bija manos spēkos.Un to darīju ar vislielāko mīlestību,kā īstā mamma....mēs gan izšķīrāmies,bet tas jau ir cits,mana un vīra attiecības....un tad pēc gadiem mācoties pie Elvitas Rudzātes Piedošanu,viņa man paskaidroja,ka man bija jāatstrādā karma tieši attiecībā uz kalpošanu citiem un es to paveicu godam.Tāpēc ja mainīsi attieksmi un to sapratīsi,Dievs Tev palīdzēs.
Varu jau pastāstīt kā tiku galā ar savu situāciju.Tikai pēc laika es atcerējos,ka biju lūgusi Dievam,lai man parāda,kas man jāsaprot ar to,ka netieku vaļā no parādiem,kredītsaistībām.Dievs to man arī pasniedza.Labi sapratu,ka nevarēšu 4 mēnešus līdz maijam(jo tad sākas stādu realizācija)neko nopelnīt.Nekur algotā darbā arī nevaru aiziet,jo audzēju stādus.Tā pa ziemu darbojos ar rokdarbiem un tirgoju.Bet rokas ir tikai divas.Un tā uznāca izmisums,ka nevarēšu samaksāt neko un man atņems visu,māju,siltumnīcas,palikšu bez nekā praktiski jādzīvo zem egles.Tajā brīdī prāts vispār nedarbojas un vienā mirklī atcerējos ,ka man ir sen pa pusei iegādāts dzīvoklis vecā lauku mājā,kur agrāk dzīvojām...un to sajūtu,ka man šeit visu var atņemt atlaidu,nu atņems.atņems,man ir kur palikt.Un tikai tad sapratu ko nozīmē kredīti-tas ir aizdevums un kāpēc tik smagi iet,lai viņus atdotu...tas ir aizdots,tāpat kā māja,īpašums,lietas,bērni,vīrs...jebkas,pat mans ķermenis,pilnīgi viss.Kādreiz par to biju lasījusi tepat mājaslapā,bet kad pats ar to saskaras ir pavisam citādāk,caur to iziet ar sirdi un tā bija mana mācībstunda un tiešām no visas sirds pateicos,ka beidzot to sapratu un droši atstāju Dieva rokās.Tāpēc,Laimiņ,Tev viss būs labi.
Dzintra* -
2012-01-19 18:30 ''Cilvēka gars ir miljoniem sīku spogulīšu kaleidoskops, kas atspoguļo visu krāsu spektru atkarībā no tā, kur krīt gaisma. Spogulīšu kaleidoskops ir daudzšķautnains un neierobežots savās iespējās.
Tomēr sarežģītajās spoguļu galerijās dažām virsmām ne reizes nerodas iespējas uzmirdzēt, un tās neievērotas iegrimst tumsā.
Mēs varam tā arī līdz galam neatklāt savu mīlestības potenciālu. Varam nekad neizplaukt pilnziedā.
Taču dažkārt mūsu dzīvē notiek kas tāds, kas uz īsu brīdi atgādina, par ko mēs būtu varējuši kļūt, ja būtu ļāvuši gaismai uzmeklēt sevī tumšās un apslēptās dvēseles galerijas.
Tādos brīžos saprotam, ka mums šobrīd ir un ka vienmēr ir bijuši spārni.
Neraudiet par mirušajiem. Glabājiet savu mīlestību dzīvajiem.
(...) Jo viss mums ir aizdots - īpašums, draugi, mīlestība un pat laiks. (sun) (heart)''
/No Santas Montefjores grāmatas/
Vakar izlasīju visu grāmatiņu-''Dievs nekad nenokavē''(adresīte,kur atrast ir iepriekšējā rakstiņā)Man ļoti noderēja,daudzās vietās,kas tieši attiecās uz mani.Šis skaistais citāts arī ir no šīs mājaslapas.
Dzintra* -
2012-01-19 21:54 Man arī patīk Vīlmas Lūles mācība un Elvita Rudzāte ir Vīlmas sekotāja un skolniece,kura turpina viņas mācības Sokrata tautskolā.Elvitas lekcijas par Piedošanas mācībām ir par ziedojumiem.Var atrast arī mājaslapā lekciju sarakstus ,viņas un arī citu lektoru.http://www.sokratatautskola.lv/
sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: BRIGITA MIRONOVA-STANKĒVIČA
Sveika!
Jau atkal ir kas tāds, par ko vēlos Tev uzrakstīt! :)
Šorīt, ceļoties un sākot savu dienu, aizdomājos par laimes sajūtu sevī. Kā sanāk, ja esmu to laimi atradusi, tad tā ir visu laiku ar mani? Vai arī tomēr ir kā ar rozi – tā ir jāmīl, jākopj un par to ir jārūpējas, lai tā ziedētu man un citiem par prieku? Un, protams, nonācu pie secinājuma, ka jā, man par savu laimes sajūtu ir līdzīgi kā par rozi jārūpējas, jālaista un jāmīl, lai tā ziedētu. To es sapratu, kad palaidos „slinkumā” (domāju, ka mums katrai tā gadās ik pa brīdim) – un ne jau tā, ka pārstāju darīt lietas, kas man ikdienā ir jādara, bet es slinkoju attiecībā pret sevi – neizdarīju tās lietas, kas manu laimi „baro” – neatradu laiku sev – neko neierakstīju savā laimes dienasgrāmatā, fiziskajās aktivitātēs noslinkoju, nospiedu modinātāju no rīta...un hops – mana laimes sajūta „pieplaka”. Es tā nemanot ieslīgu ikdienas rutīnā un piemirsu savu rozi aplaistīt un apmīļotJ Un ir ļoti vērtīgi to laicīgi pamanīt – lai tā roze nenokalst pavisam, it sevišķi, ja tas zieds ir vēl jauns – tas prasa daudz lielāku rūpību un mīlestību :).
Kā katrs zieds arī mana laime reiz uzplauka. Un es skaidri atceros to mirkli, kad tas notika. Tas notika tajā brīdī, kad atvēru savu sirdi Dievam! Tā ir absolūta laimes sajūta! Es burtiski sajutu sevi kā daļu no Visuma. Man tajā brīdī nevaldāmi bira asaras, manī notika tāds kā „klikšķis”, es sapratu, ka Dievs mani mīl. Tam, ka es esmu ir ļoti liela jēga. Tā ir sajūta, ko es nevaru ar vārdiem aprakstīt, tikai no visas sirds novēlēt, lai arī Tu to sajūti :). Dievs man ir sūtījis dažādas mācības un pārbaudījumus. Arī ļoti, ļoti sāpīgus, ka prāts to nespēja aptvert. Bet, kad es izpratu Dieva un Visuma likumus, ko ļoti saprotami izklāsta Inese, es sapratu, ka šiem pārbaudījumiem ir bijusi jēga. Es iemācījos piedot un atvērt savu sirdi mīlestībai. Pateicoties šai mācībai es apguvu to, ko, protams, skolā mums neviens neiemāca- tikt pāri sāpēm – caur piedošanu – uz pateicību un absolūtu mīlestību. Tas sniedz man pilnīgi citus apvāršņus, kas iesniedzas dziļi manā dvēselē un dara mani bezgala laimīgu!
Atverot sirdi Dievam, no sirds pieņēmu un iemīlēju sevi. Pieņēmu ar pateicību savas mācības – manī iestājās absolūts miers un milzīga paļāvība uz Dievu. Šī sajūta dod pilnīgi citu garšu dzīvei. Es mācos novērtēt katru dienu, katru situāciju savā dzīvē, arī ja tā sākumā nešķiet pozitīva. Uztveru to kā manu ceļojumu pretī absolūtai mīlestībai un laimei. Saprotu un apzinos, ka šis ceļš būs arī ar bedrēm un nāksies ieguldīt arī lielākos „remontos” :). Bet tur jau tas dzīves skaitums slēpjas – kontrastos! Kā lai zina kas ir prieks, ja nezināsim kas ir bēdas?
Mans, līdzīgi kā arī Tavs, pašizaugsmes ceļš nekad nebeigsies. Tas ir mūsu ceļojums! Šobrīd esmu ļoti laimīga, ka man ir iespēja šo ceļu turpināt kopā ar Tevi – gan šeit mūsu brīnišķīgajā mājas lapā un, nu jau arī kopīgos semināros! Šobrīd, līdzīgi kā Daina, nopietni gatavojos savam pirmajam semināram. Ja vēlies man pievienoties brīnišķīgā ceļojumā desmit mēnešu garumā, es no sirds priecāšos Tevi redzēt jau februāra pirmajā sestdienā Tērbatas ielā!
Patiesā laimē un mīlestībā, Brigita
text-align: justify; |