Laimes sajūta sevī
Komentārs:
Anita* -
2012-01-19 18:32
Mīļā, Laimiņ, Tu tik tiešām par daudz esi ''uzkrāvusi'' uz saviem pleciem. Patiesībā, es apbrīnoju tās sievietes, kurām ir vairāki mazi bērni, tas prasa ļoti daudz enerģijas, un tas, kā Tu šobrīd jūties, ir saprotami. Mana meitiņa-peciņa nu jau ir pieaugusi, un tici man, tas notiek tik ātri. Arī man tā ir bijis, kad bērnam temperatūra pāri 39, es skrienu viņai pakaļ ar zālēm un nekādi nevaru pierunāt , lai tās izdzer, pati toreiz biju tuvu izmisumam, es Tevi ļoti saprotu. Man, tavos gados, visu gribējās izdarīt pēc iespējas perfektāk, labāk, jo īpaši to, kas attiecās uz bērnu. Tā es kalpoju visiem, mājai, darbam, bērnam, vīram, arī, ja kādam bija nepieciešams, steidzos palīgā, un tad, ja palika laiks, tad tikai sev. Tagad saprotu, ka pirmkārt, ir jāmīl sevi, un tikai pēc tam visus pārējos. Nesatraucies par to, ka Tu kautko nepaspēj izdarīt, nu nav visam jābūt perfektam, tas nekas, ka māja nav kārtībā vai kas tml.,tas nav pasaules gals, nepārdzīvo, ja esi nogurusi, palutini sevi. Tas ir ļoti pareizi, ka Tu reizi pa reizei paņem sev kādu brīvdienu, bet tad nu ļaujies šai dienai no visas sirds, paņem kādu masāžu,aizbrauc viena pastaigāt gar jūru, aizej pie friziera, nopērc sev kādu jaunu tērpu, satiecies ar kādu mīļu draudzeni, aizej uz kafejnīcu, teātra izrādi, koncertu vai vienkārši klusumā ''norocies'' un palasi grāmatu, dari to, kas Tev no sirds tai brīdī sagādā prieku, bet ļaujies, un nekādā gadījumā nestrādā šai dienā, lai vīrs šķūrē to sniegu, neliedz viņam šo vīrišķo nodarbi, un vispār, ļauj, lai viņš vairāk iesaistās mājas darbos, Tu esi maiga, trausla, sievišķīga, lai viņš to sajūt. Es zinu protams, ka Tu vari gan sniegu šķūrēt, gan zāli pļaut, gan krūmus griezt....., arī es tāda biju, un tagad saku, glupa biju. Šobrīd viss ir pilnībā mainījies, es vairs absolūti nesatraucos par to, ka katkas nav paspēts izdarīt, pirmkārt, es savedu kārtībā sevi,es esmu pati svarīgākā manā dzīvē, jo patiesībā, ja manis nav, tad nav nekā. Pirmkārt, es rēķinos ar sevi, pēc tam ir visi pārējie, tas nav ego, tā ir vienkārši dievišķa mīlestība pret sevi, un tici man, kad tu sāc sevi mīlēt, tad pilnībā mainās citu attieksme pret tevi. Mans vīrs nu jau sen ir atklājis, ka ir brīnišķīgs pavārs, viņam tik tiešām sanāk burvīgi ēdieni, un es ļaujos, lai viņš mani palutina, kāpēc gan ne, tas ir tik jauki. Tas ir tikai kā piemērs, patiesībā, viss sākās ar to, ka es sev atļāvu darīt to, ko gribu. Es sāku mācīties, apmeklēt dažādas skolas seminārus un tml., brīvdienās bieži vien nebiju mājās. Arī man ir tā, ka vīram ir atšķirīgas intereses, bet tas nenozīmē, ka man ir jābūt tai, kas es neesmu un jāizdabā viņam. Gluži līdzīgi, kā Tev, arī mans vīrs nesaprot jogu, bet tas nenozīmē, ka tāpēc es nenodarbošos ar jogu, es nodarbojos gan un katru rītu, es vēl daudzko daru, ko mans vīrs nesaprot, arī gaļu es neēdu, bet visi pārējie ģimenē ēd, nu un tad, katrs pats izvēlas ko darīt un ko ēst. Iesākumā, kad es sāku atļauties būt tādai kāda esmu, bija dažādas cilvēku reakcijas, gan smīkņāšana, gan apcelšana, gan ironizēšana, bet šobrīd tas vairs nav, un ja man godīgi jāsaka, mani tas nemaz vairs neuztrauc. Nav svarīgi, ko citi par mani domā, man ir svarīgi, lai es pati sevi nenodotu. Protams, mīļā Laimiņ, Tev ir trīs mazi bērni, un viss nav tik vienkārši, bet ļaujies sev, iepriecini sevi, palutini sevi, kamēr Tu to nedarīsi, neviens Tev to nesniegs. Negaidi,kā to darīju es,kad būs pāri 40, iemīli sevi jau tagad, kamēr esi jauna, skaista. Manuprāt, Tev šobrīd būtu ļoti svētīgi tik tiešām ņemt brīvas dienas no darba, no mājām ,lai Tu vari atjaunot savu enerģiju, un pēc tam, ar svaigu degsmi milēt savus mīļos, jo kam gan ir vajadzīgs iztukšots cilvēks - nevienam. Es saprotu, ka Tu esi ļoti aizņemta, bet sev laiks ir jāatrod, tas ir ļoti svarīgi, viss pārējais pagaidīs.
Ar bērnu slimošanu esot tā, ka, ja bērni (līdz 14gadu vecumam) slimo, tad tās ir mātes un tēva nenokārtotās attiecības, strīdi un tml., tur kur ir saskaņa un absolūta mīlestība, tur bērni neslimo. Piedod, kad es tā rakstu, man to reiz teica kāda dziedniece, toreiz es pat apvainojos, jo nekādi nevarēju pieņemt to, ka mēs ar vīru bijām vainīgi pie tā, ka bērns slimoja, bet tagad, es saprotu, ka tas tik tiešām tā ir. Un vēl, ko es svarīgu esmu sapratusi, ka lai ģimenē būtu šī absolūtā saskaņa, ļoti svarīgi ir tas, lai sievai pirmkārt ir vīrs pēc tam bērni, un tieši tāpat vīram sieva, diemžēl pārsvarā ir otrādi, tai skaitā arī man. Jo mēs to ātrāk sapratīsim, jo gan paši, gan bērni būs veselāki un laimīgāki. Es no visas sirds Tev novēlu nezaudēt sevi, tikai tā Tu vari būt laimīga, atļaujies būt tai, kas Tu esi, neizdabā nevienam, arī ja tie ir tavi mīļie - vīrs vai bērni, un ļau lūdzu, lai viņi Tev vairāk palīdz, neko nesaki, vienkārši ļauj. Lai visi ir laimīgi!!!
sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: BRIGITA MIRONOVA-STANKĒVIČA
Sveika!
Jau atkal ir kas tāds, par ko vēlos Tev uzrakstīt! :)
Šorīt, ceļoties un sākot savu dienu, aizdomājos par laimes sajūtu sevī. Kā sanāk, ja esmu to laimi atradusi, tad tā ir visu laiku ar mani? Vai arī tomēr ir kā ar rozi – tā ir jāmīl, jākopj un par to ir jārūpējas, lai tā ziedētu man un citiem par prieku? Un, protams, nonācu pie secinājuma, ka jā, man par savu laimes sajūtu ir līdzīgi kā par rozi jārūpējas, jālaista un jāmīl, lai tā ziedētu. To es sapratu, kad palaidos „slinkumā” (domāju, ka mums katrai tā gadās ik pa brīdim) – un ne jau tā, ka pārstāju darīt lietas, kas man ikdienā ir jādara, bet es slinkoju attiecībā pret sevi – neizdarīju tās lietas, kas manu laimi „baro” – neatradu laiku sev – neko neierakstīju savā laimes dienasgrāmatā, fiziskajās aktivitātēs noslinkoju, nospiedu modinātāju no rīta...un hops – mana laimes sajūta „pieplaka”. Es tā nemanot ieslīgu ikdienas rutīnā un piemirsu savu rozi aplaistīt un apmīļotJ Un ir ļoti vērtīgi to laicīgi pamanīt – lai tā roze nenokalst pavisam, it sevišķi, ja tas zieds ir vēl jauns – tas prasa daudz lielāku rūpību un mīlestību :).
Kā katrs zieds arī mana laime reiz uzplauka. Un es skaidri atceros to mirkli, kad tas notika. Tas notika tajā brīdī, kad atvēru savu sirdi Dievam! Tā ir absolūta laimes sajūta! Es burtiski sajutu sevi kā daļu no Visuma. Man tajā brīdī nevaldāmi bira asaras, manī notika tāds kā „klikšķis”, es sapratu, ka Dievs mani mīl. Tam, ka es esmu ir ļoti liela jēga. Tā ir sajūta, ko es nevaru ar vārdiem aprakstīt, tikai no visas sirds novēlēt, lai arī Tu to sajūti :). Dievs man ir sūtījis dažādas mācības un pārbaudījumus. Arī ļoti, ļoti sāpīgus, ka prāts to nespēja aptvert. Bet, kad es izpratu Dieva un Visuma likumus, ko ļoti saprotami izklāsta Inese, es sapratu, ka šiem pārbaudījumiem ir bijusi jēga. Es iemācījos piedot un atvērt savu sirdi mīlestībai. Pateicoties šai mācībai es apguvu to, ko, protams, skolā mums neviens neiemāca- tikt pāri sāpēm – caur piedošanu – uz pateicību un absolūtu mīlestību. Tas sniedz man pilnīgi citus apvāršņus, kas iesniedzas dziļi manā dvēselē un dara mani bezgala laimīgu!
Atverot sirdi Dievam, no sirds pieņēmu un iemīlēju sevi. Pieņēmu ar pateicību savas mācības – manī iestājās absolūts miers un milzīga paļāvība uz Dievu. Šī sajūta dod pilnīgi citu garšu dzīvei. Es mācos novērtēt katru dienu, katru situāciju savā dzīvē, arī ja tā sākumā nešķiet pozitīva. Uztveru to kā manu ceļojumu pretī absolūtai mīlestībai un laimei. Saprotu un apzinos, ka šis ceļš būs arī ar bedrēm un nāksies ieguldīt arī lielākos „remontos” :). Bet tur jau tas dzīves skaitums slēpjas – kontrastos! Kā lai zina kas ir prieks, ja nezināsim kas ir bēdas?
Mans, līdzīgi kā arī Tavs, pašizaugsmes ceļš nekad nebeigsies. Tas ir mūsu ceļojums! Šobrīd esmu ļoti laimīga, ka man ir iespēja šo ceļu turpināt kopā ar Tevi – gan šeit mūsu brīnišķīgajā mājas lapā un, nu jau arī kopīgos semināros! Šobrīd, līdzīgi kā Daina, nopietni gatavojos savam pirmajam semināram. Ja vēlies man pievienoties brīnišķīgā ceļojumā desmit mēnešu garumā, es no sirds priecāšos Tevi redzēt jau februāra pirmajā sestdienā Tērbatas ielā!
Patiesā laimē un mīlestībā, Brigita
text-align: justify; |
