Laimes sajūta sevī
Komentāri:
Baiba* -
2012-01-19 19:42
Ļoti patīk laimes izjūtas salīdzinājums ar rozi! Jā, patiesi, tā ir jākopj, pievienojos par visiem 100 %! Viss, kam mēs pievēršam uzmanību, vairojas un plaukst, viss, ko mēs pametam novārtā, nīkst ārā (otrādi ir ar ignorētām problēmām- tās aug aizvien lielākas... un neizzūd pašas no sevis, bet, ja tām pievērš uzmanību un risina- samazinās).
Laimai- turies, es saprotu, ko nozīmē iedot zāles bērnam ar varu, tā ir patiesi smaga pieredze, bija meitiņai vēl zīdainītim jādod antibiotikas (vidusauss iekaisums) ar varu, viņa bieži vēma arī atpakaļ, galīgi samocījām maziņu. Tas bija viens no trakākajiem periodiem manā mātes karjerā, ja tā var teikt. Humānāk būtu bijis vest uz slimnīcu un iedot caur sistēmu.
Šogad pie dēla bronhīta (tieši dēļ aizņemtības ielaidām parastu klepu- gāja uz dārziņu, kaut vajadzēja jau palikt mājās) labi tikām cauri ar homeo- zālītēm. Manam dēlam 2 gadnieka - spītnieka vecums. Ja dosi ar varu-izvems vai tas izraisīs pilnīgu nesadarbošanos. Un tomēr mēs kaut kā caur jokiem, spēlēm, humoru un vecākās māsas piemēru piedabūjām izdzert (zāles bija traki negaršīgas, bet negribējās dēlēnu indēt ar antibiotikām vai vest uz slimnīcu). + vēl vajadzēja iespiest 1,5 l ūdeni dienā. Tas tiešām bija izaicinājums, bet mums izdevās.
Pārgurušai mammai grūti būt mīļai mammai. Es iesaku paļauties uz Dievu, lūgt mammas, vīra, radu, draugu atbalstu, paņemt slimības lapu. Un, kā jau te meitenes atzīmēja, svarīgi kopt attiecības ar savu vīru. Arī homeopāti uzsver- ja ģimenē valda saticība un mīlestība, bērni neslimo. Un sīkie vīrusiņi (ja tos neapkaro ar stiprām zālēm, stiprina imunitāti).
Mēs katru vakaru lūdzām kopā ar bērniem arī bērna sargenģelīša palīdzību, lai izveseļotos. Tā kā bērni tic bez nosacījumiem, tas strādāja.
Turies un atceries- mīli sevi kā Dieva daļu, uzturi formā savu fizisko un garīgo veselību, uzliec, tā teikt, skābekļa masku sev pirmajai, lai varētu palīdzēt citiem.
Brīvo laiku iesaku izmantot problēmu izlikšanai uz papīra, sarunai ar Dievu. Laiku, lai ieklausītos sirdī. Atbildes radīsies. Visu laiku jautā sev- kā es rīkotos, ja es zinātu, ko darīt? Ko vēl es varu iesākt? Kādu padomu, Dievs, Tu man dod? Kas man liek būt tik aizņemtai un sevi tā nodzīt? Kādas ir manas prioritātes utt.. Ir gūri kaut ko izdomāt, ja visu laiku raizējies. Izliec visu uz papīra. Padomā, paanalizē, kausies savā sirdī. Tas, ka Tu visu dari "pareizi" prakšalana, semināri, joga- tas vēl negarantē laimi un sakārtotu dzīvi. Kas ir svarīgs, lai tieši Tava dzīve būtu laimīga?
Man, kam arī bija vienmēr svarīga situācijas kontrole, ļoti palīdzēja "atlaist pavadu". (un pasaule nesagruva.. viss nostājās savās vietās.. tas nekas, ka savādākā veidā, nekā man tas bija izplānots..)
Baiba* -
2012-01-19 20:10
Vēl par bērniem- es sev vienmēr atgādinu- es izvēlējos laist viņus pasaulē, protams, caur Dieva svētību. Un es uzņemos līdz ar to atbildību. Cik tūkstošreiz svarīgāka un lielāka nozīme ir priekam, mīlestībai un laimei, ko viņi man sniedz, nekā problēmām, ar kurām jāsaskaras, bērnus audzinot (un pat tās ir manas mācību stundas un viņi mani lielākie skolotāji).
Un viņi no savas puses ir izvēlējušies mani par savu māti. Tā kā es piedošu sev, ja viss neizdevās, kā biju ieplānojusi (arī viņiem ir savas mācību stundas), bet došos tālāk, vairojot mīlestību un labo sevī.
Un vēl- dažreiz, kad bērni mani nokaitina, es paskatos uz māmiņām, kurām ir bērniņš ar smagām veselības problēmām... invalīds..vai garīgi atpalicis.. un šai salīdzinājumā es viemēr saprotu, cik manas problēmas ir sīkas un ka man ir tik daudz par ko pateikties.
Baiba* -
2012-01-19 20:11
Malači, meitenes, kopā soli pa solītim! Tā jau ir īsta atbalsta grupa! Man patiess prieks!
sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: BRIGITA MIRONOVA-STANKĒVIČA
Sveika!
Jau atkal ir kas tāds, par ko vēlos Tev uzrakstīt! :)
Šorīt, ceļoties un sākot savu dienu, aizdomājos par laimes sajūtu sevī. Kā sanāk, ja esmu to laimi atradusi, tad tā ir visu laiku ar mani? Vai arī tomēr ir kā ar rozi – tā ir jāmīl, jākopj un par to ir jārūpējas, lai tā ziedētu man un citiem par prieku? Un, protams, nonācu pie secinājuma, ka jā, man par savu laimes sajūtu ir līdzīgi kā par rozi jārūpējas, jālaista un jāmīl, lai tā ziedētu. To es sapratu, kad palaidos „slinkumā” (domāju, ka mums katrai tā gadās ik pa brīdim) – un ne jau tā, ka pārstāju darīt lietas, kas man ikdienā ir jādara, bet es slinkoju attiecībā pret sevi – neizdarīju tās lietas, kas manu laimi „baro” – neatradu laiku sev – neko neierakstīju savā laimes dienasgrāmatā, fiziskajās aktivitātēs noslinkoju, nospiedu modinātāju no rīta...un hops – mana laimes sajūta „pieplaka”. Es tā nemanot ieslīgu ikdienas rutīnā un piemirsu savu rozi aplaistīt un apmīļotJ Un ir ļoti vērtīgi to laicīgi pamanīt – lai tā roze nenokalst pavisam, it sevišķi, ja tas zieds ir vēl jauns – tas prasa daudz lielāku rūpību un mīlestību :).
Kā katrs zieds arī mana laime reiz uzplauka. Un es skaidri atceros to mirkli, kad tas notika. Tas notika tajā brīdī, kad atvēru savu sirdi Dievam! Tā ir absolūta laimes sajūta! Es burtiski sajutu sevi kā daļu no Visuma. Man tajā brīdī nevaldāmi bira asaras, manī notika tāds kā „klikšķis”, es sapratu, ka Dievs mani mīl. Tam, ka es esmu ir ļoti liela jēga. Tā ir sajūta, ko es nevaru ar vārdiem aprakstīt, tikai no visas sirds novēlēt, lai arī Tu to sajūti :). Dievs man ir sūtījis dažādas mācības un pārbaudījumus. Arī ļoti, ļoti sāpīgus, ka prāts to nespēja aptvert. Bet, kad es izpratu Dieva un Visuma likumus, ko ļoti saprotami izklāsta Inese, es sapratu, ka šiem pārbaudījumiem ir bijusi jēga. Es iemācījos piedot un atvērt savu sirdi mīlestībai. Pateicoties šai mācībai es apguvu to, ko, protams, skolā mums neviens neiemāca- tikt pāri sāpēm – caur piedošanu – uz pateicību un absolūtu mīlestību. Tas sniedz man pilnīgi citus apvāršņus, kas iesniedzas dziļi manā dvēselē un dara mani bezgala laimīgu!
Atverot sirdi Dievam, no sirds pieņēmu un iemīlēju sevi. Pieņēmu ar pateicību savas mācības – manī iestājās absolūts miers un milzīga paļāvība uz Dievu. Šī sajūta dod pilnīgi citu garšu dzīvei. Es mācos novērtēt katru dienu, katru situāciju savā dzīvē, arī ja tā sākumā nešķiet pozitīva. Uztveru to kā manu ceļojumu pretī absolūtai mīlestībai un laimei. Saprotu un apzinos, ka šis ceļš būs arī ar bedrēm un nāksies ieguldīt arī lielākos „remontos” :). Bet tur jau tas dzīves skaitums slēpjas – kontrastos! Kā lai zina kas ir prieks, ja nezināsim kas ir bēdas?
Mans, līdzīgi kā arī Tavs, pašizaugsmes ceļš nekad nebeigsies. Tas ir mūsu ceļojums! Šobrīd esmu ļoti laimīga, ka man ir iespēja šo ceļu turpināt kopā ar Tevi – gan šeit mūsu brīnišķīgajā mājas lapā un, nu jau arī kopīgos semināros! Šobrīd, līdzīgi kā Daina, nopietni gatavojos savam pirmajam semināram. Ja vēlies man pievienoties brīnišķīgā ceļojumā desmit mēnešu garumā, es no sirds priecāšos Tevi redzēt jau februāra pirmajā sestdienā Tērbatas ielā!
Patiesā laimē un mīlestībā, Brigita
text-align: justify; |
