Laimes sajūta sevī Komentārs:
Alise* -
2012-01-19 17:25 Laima.. tas, ko es teikšu - tas ir mans viedoklis no malas. Īstenībā mums tādos komentāros ir grūti aprakstīt, kas tieši notiek. Tāpēc, es vairāk vadīšos pēc tā, ko es sajutu, izlasot Tavu rasktījumu..
Apjukums. Un tāda lieta, kas varbūt nepatīkami skan - vēlēšanās kontrolēt. Nevis bērnu vai vīru, bet to, KĀ TIEŠI lietām būtu jānotiekas Tavā dzīvē. Jā, ir tā, ka varam būtu savas dzīves autori, bet tomēr - ne visa noteicēji. Šad tad lietas notiekas ne pēc mūsu prāta. Patiesībā bieži, vai ne? Ko darīt? Izsamist... nu to mēs darām, bet vai tas palīdz? Droši vien, ka nē.
Nomierinies. Vienkārši mazliet apstājies, piebremzē. Tas, ka Tev daktere jau kaut kādas zāles izraksta ir varbūt signāls, ka, ja nebeigsi sevi tā nodzīt, ķermenis pieteiks slimību un tad būs tā, ka būsi spiesta mazliet piebremzēt. Negaidi to mirkli.
Vēl, pēc rakstītā spriežot Tev ir tāda kā vilšanās sajūta - par to, ka Tu dari visu iespējamo, bet bērni slimo, par to, ka strādā divas slodzes, bet naudas tāpat nav pietiekoši..
Saprotu. Nu ir tā - ka tādas lietas vienā momentā mēs nevaram izmainīt vai sakārtot.
Pamēģini nepretoties tam, kas šobrīd notiek. Pieņem. Pavēro. Dari, kas Tev jādara (bērnu aprūpe, darbs, skola), bet pamēģini nodistancēties no emocijām, kas to visu pavada un vienkārši pavēro.
Saproti, ka daudzas problēmas mēs neesam pašas spējīgas atrisināt. Un varbūt nevajag tā uzcītīgi visu vienmēr mēģināt atrisināt. Ļauj, lai dzīve mazliet pati parūpējas par notiekošo. Uzticies dzīvi virzošajai enerģijai. Ir daudzas lietas uz šīs pasaules, ko mēs nesaprotam un nevaram saprast, mums atliek uzticēties.
Par bērnu slimošanu.... zini, varbūt, ja tās zāles nekādīgi nevar pierunāt, lai viņi izdzer - samīļo. Pieskārienam, mīļumam, it īpaši no mammas ir ļoti dziedējošs spēks. Tiešām!
Nu, klau, es varbūt tā mazliet saraustīti uzrakstīju, bet nu - cerams, manas domas ir saprotami izklāstītas.
Tas, ka vīram nepatika, ka Tu neēd gaļu, tā īstenībā nav viņa darīšana... Nu Tu pati nolem, ko Tev ēst un ko ne. Vai arī jūs varat vienoties, ja vienam ģimenē traucē otra paradumi. Bet šajā gadījumā, gaļas ēšana - tas ir tomēr Tavs personīgs lēmums, par to vīram nevajadzētu tā pārdzīvot.. Nu, es tā domāju. Bet katram jau attiecības ir savādākas.
Tomēr gribu piebilst, esi sev pati vērtība. Novērtē savas domas, savus lēmumus un centienus, un panākumus. Mēs bieži sevi nenovērtējam. Bet tas ir tik būtiski.
Pameģini.
sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: BRIGITA MIRONOVA-STANKĒVIČA
Sveika!
Jau atkal ir kas tāds, par ko vēlos Tev uzrakstīt! :)
Šorīt, ceļoties un sākot savu dienu, aizdomājos par laimes sajūtu sevī. Kā sanāk, ja esmu to laimi atradusi, tad tā ir visu laiku ar mani? Vai arī tomēr ir kā ar rozi – tā ir jāmīl, jākopj un par to ir jārūpējas, lai tā ziedētu man un citiem par prieku? Un, protams, nonācu pie secinājuma, ka jā, man par savu laimes sajūtu ir līdzīgi kā par rozi jārūpējas, jālaista un jāmīl, lai tā ziedētu. To es sapratu, kad palaidos „slinkumā” (domāju, ka mums katrai tā gadās ik pa brīdim) – un ne jau tā, ka pārstāju darīt lietas, kas man ikdienā ir jādara, bet es slinkoju attiecībā pret sevi – neizdarīju tās lietas, kas manu laimi „baro” – neatradu laiku sev – neko neierakstīju savā laimes dienasgrāmatā, fiziskajās aktivitātēs noslinkoju, nospiedu modinātāju no rīta...un hops – mana laimes sajūta „pieplaka”. Es tā nemanot ieslīgu ikdienas rutīnā un piemirsu savu rozi aplaistīt un apmīļotJ Un ir ļoti vērtīgi to laicīgi pamanīt – lai tā roze nenokalst pavisam, it sevišķi, ja tas zieds ir vēl jauns – tas prasa daudz lielāku rūpību un mīlestību :).
Kā katrs zieds arī mana laime reiz uzplauka. Un es skaidri atceros to mirkli, kad tas notika. Tas notika tajā brīdī, kad atvēru savu sirdi Dievam! Tā ir absolūta laimes sajūta! Es burtiski sajutu sevi kā daļu no Visuma. Man tajā brīdī nevaldāmi bira asaras, manī notika tāds kā „klikšķis”, es sapratu, ka Dievs mani mīl. Tam, ka es esmu ir ļoti liela jēga. Tā ir sajūta, ko es nevaru ar vārdiem aprakstīt, tikai no visas sirds novēlēt, lai arī Tu to sajūti :). Dievs man ir sūtījis dažādas mācības un pārbaudījumus. Arī ļoti, ļoti sāpīgus, ka prāts to nespēja aptvert. Bet, kad es izpratu Dieva un Visuma likumus, ko ļoti saprotami izklāsta Inese, es sapratu, ka šiem pārbaudījumiem ir bijusi jēga. Es iemācījos piedot un atvērt savu sirdi mīlestībai. Pateicoties šai mācībai es apguvu to, ko, protams, skolā mums neviens neiemāca- tikt pāri sāpēm – caur piedošanu – uz pateicību un absolūtu mīlestību. Tas sniedz man pilnīgi citus apvāršņus, kas iesniedzas dziļi manā dvēselē un dara mani bezgala laimīgu!
Atverot sirdi Dievam, no sirds pieņēmu un iemīlēju sevi. Pieņēmu ar pateicību savas mācības – manī iestājās absolūts miers un milzīga paļāvība uz Dievu. Šī sajūta dod pilnīgi citu garšu dzīvei. Es mācos novērtēt katru dienu, katru situāciju savā dzīvē, arī ja tā sākumā nešķiet pozitīva. Uztveru to kā manu ceļojumu pretī absolūtai mīlestībai un laimei. Saprotu un apzinos, ka šis ceļš būs arī ar bedrēm un nāksies ieguldīt arī lielākos „remontos” :). Bet tur jau tas dzīves skaitums slēpjas – kontrastos! Kā lai zina kas ir prieks, ja nezināsim kas ir bēdas?
Mans, līdzīgi kā arī Tavs, pašizaugsmes ceļš nekad nebeigsies. Tas ir mūsu ceļojums! Šobrīd esmu ļoti laimīga, ka man ir iespēja šo ceļu turpināt kopā ar Tevi – gan šeit mūsu brīnišķīgajā mājas lapā un, nu jau arī kopīgos semināros! Šobrīd, līdzīgi kā Daina, nopietni gatavojos savam pirmajam semināram. Ja vēlies man pievienoties brīnišķīgā ceļojumā desmit mēnešu garumā, es no sirds priecāšos Tevi redzēt jau februāra pirmajā sestdienā Tērbatas ielā!
Patiesā laimē un mīlestībā, Brigita
text-align: justify; |