Laimes sajūta sevī
Komentāri:
Ilona* -
2012-01-19 20:08
Laima, turies. Lasot tavu pieredzi, saprotu, kā jūties. Es tieši šodien domāju, ka arī man būtu vajadzīgs cilvēks, ar kuru kopā pasmieties par šķēršļiem, kas dzīvē radušies (tieši tā - kopā pasmieties, jo šķēršļi, manuprāt nav tik lieli, cik emocionāli mēs tos audzējam), cilvēks, kam varu dot padomu no lietām, ko pati esmu apguvusi - man arī bērns nepārtraukti slimo un arī es dusmās uzkliedzu, ļoti nožēloju.
Ja vajag cilvēku, kam vari piezvanīt un pateikt, klau es slikti jūtos, ar kuru kopā pārdomāt, kā ieviest savā dzīvē pārmaiņas, tad vari rakstīt arī uz manu epastu: ilonasm@navigator.lv.
Es varu godīgi pateikt: man arī ir vajadzīgs kāds, ar kuru kopā solīti pa solītim ieviest dzīvē laimes terapiju.
Ilona* -
2012-01-19 20:57
te ieteica Lūli Vīlmu. Manuprāt, ļoti vērtīgas grāmatas. Bet strādāšana ar tām vismaz man ir pasmags darbs. Vismaz man nav tā, ka uzreiz paliek vieglāk. Sākumā netici viņas rakstītajam, bet simptomi atbilst, tad sāc ar prātu lūgt piedošanas un tad sāk viss atklāties. Dažkārt pat ne tajā dienā. Vērtīgi, bet pasmagi. Daudz jauna, daudz darba ar sevi. Tas arī prasa laiku un brīžiem uzdzen depresiju no jauna, bet jau par jaunām situācijām. Nu man Siņeļnikovs nelikās tik smags kā Lūle Vīlma.
Ilona* -
2012-01-19 21:10
Mana pieredze ar bērniem:
iesnais - aizvainojums. klepus - dusmas. Absolūta patiesība. Vajag jautāt, kas nepatīk, kāpēc ir dusmīgs. Bērni pēc kāda laika sāks stāstīt. Vēl bērnu jāmāca izlādēties - sist spilvenu, klepum palīdz lēkāšana pa gultu - izkustina ribas un labāk atklepo. Vajag runāt, stāstīt arī bērniem par laimes terapijas principiem, visuma likumiem, ka lai kaut ko nopirktu, ir kādām jāstrādā. Mums katram ir darbiņi, kas patīk, arī viņiem... Pat ja viņi izliekas, ka dzird, piefiksē visu līdz pēdējam. Monotoni stāsti savu.
Joga. Bērniem patīk vingrot kopā ar mammu. Pilni torenti, kur atrast dvd vingrošanai - tātad izdevumu nekādu. Vēl ir krievu saiti, arī tur ir vingrojumu kompleksi. protams, tas nav veikts kopā ar speciālistu un prasa no paša vairāk iedziļināšanās, bet galvenais Tu izvingrini savu ķermeni. Bez fiziskām aktivitātēm nu nekā. Visinteresantākais ir tas, ka bērni pievienojas. Lai Jums paralēli lamāšanās procesam būs arī savas interesantās nodarbes.
Ja esi mājās tikai vienu dienu, pilnīgi atmet domu, ka varēsi veltīt laiku sev. Pirmās divas trīs dienas bērni kā izsalkuši cenšas atgūt mammas trūkumu. Tajās dienās viņi nemāk ne ēst paši, ne dzert, neko un nekas bez mammas viņiem nesanāk. Trešajā dienā jau var sākt vienoties par laiku: respek. līdz tikiem - rādam uz pulksteņa, tu spēlējies pats, tad mēs spēlējam skolu. pirmās divas dienas šis nedarbojas, tad vajag tikai mammu.
Ilona* -
2012-01-19 21:17
par zālēm bērniem - ne vienmēr jau vajag darīt visu, ko ārsts saka. man bērnu ārsts vairs neko nesaka, tikai iesaka. Kā man kāds slims, tā es meklēju cēloņus. Par pārējo dzīvi vēl kaut kā neizdodas.
Starp citu, daudzas lietas mazs bērns jūt labāk kā mamma. Kāpēc tev šķiet, ka zini labāk par bērnu ka tās zāles viņam ir vajadzīgas?
P.S. par zāļu lietošanu, tā ir tikai mana privātā pieredze.
Ilona* -
2012-01-19 21:41
man šodien tāds domājošs noskaņojums
vakardien pieķēru sevi pie domas, ka nepareizi veidoju teikumus, viss mans spēks, mana enerģija izplēn jau tikai manās domās vien. Viss, ar ko mēs cīnamies, atņem mums spēku jau pirms cīņas.
Varbūt kādai no Jums šī doma noderēs:
Kā man nepatīk nekārtība - aizstājam ar es mīlu kārtību sev apkārt, es mīlu un es necīnos ar to, ko es mīlu
kā es mīlu bērnu slimības, jo tās māca, ka bērns ir dusmīgs, vīs dusmīgs vai es uz kādu dusmīga, es viņas mīlu, bet es ar viņām necīnos un nesaku, kā viņas mani kaitina
es mīlu savu vīru, pat ja viņš rīkojas pretēji tam, kā es gribētu
es mīlu gludināt vīra kreklus, jo man patīk, ka man ir vīrs
es mīlu nepaklausīgus bērnus, jo tie māca man pacietību un ja man mājās ir tracis, tas nozīmē, ka man ir ģimene
es mīlu laika trūkumu, jo tas nozīmē, ka man ir ko darīt
es mīlu neveiksmes, jo tas nozīmē, kas vismaz esmu kaut ko darījusi
es mīlu visus savus šķēršļus un problēmas, jo tās mani māca būt drosmīgai. Turklāt tās būs velnišķīgi interesanti atcerēties vecumā.
Es mīlu naudas trūkumu, jo tas māca novērtēt to, kas ir, tas paplašina skatījumu par izklaides iespējām, kulināriju, tas māca mani pielāgoties dzīvei.
Es mīlu visu to, kā man nav, jo man ir iespējas vēl daudz ko sasniegt.
Es mīlu bērnus, kurus es nekādi nemāku nolikt laicīgi gulēt. Es mīlu viņus par to, ka viņi spiež mani meklēt jaunus risinājumus viņu audzināšanai.
Es atkal mīlu visas neveiksmes, jo tās mani māca iet pa citiem ceļiem savu vēlmju īstenošanai.
sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: BRIGITA MIRONOVA-STANKĒVIČA
Sveika!
Jau atkal ir kas tāds, par ko vēlos Tev uzrakstīt! :)
Šorīt, ceļoties un sākot savu dienu, aizdomājos par laimes sajūtu sevī. Kā sanāk, ja esmu to laimi atradusi, tad tā ir visu laiku ar mani? Vai arī tomēr ir kā ar rozi – tā ir jāmīl, jākopj un par to ir jārūpējas, lai tā ziedētu man un citiem par prieku? Un, protams, nonācu pie secinājuma, ka jā, man par savu laimes sajūtu ir līdzīgi kā par rozi jārūpējas, jālaista un jāmīl, lai tā ziedētu. To es sapratu, kad palaidos „slinkumā” (domāju, ka mums katrai tā gadās ik pa brīdim) – un ne jau tā, ka pārstāju darīt lietas, kas man ikdienā ir jādara, bet es slinkoju attiecībā pret sevi – neizdarīju tās lietas, kas manu laimi „baro” – neatradu laiku sev – neko neierakstīju savā laimes dienasgrāmatā, fiziskajās aktivitātēs noslinkoju, nospiedu modinātāju no rīta...un hops – mana laimes sajūta „pieplaka”. Es tā nemanot ieslīgu ikdienas rutīnā un piemirsu savu rozi aplaistīt un apmīļotJ Un ir ļoti vērtīgi to laicīgi pamanīt – lai tā roze nenokalst pavisam, it sevišķi, ja tas zieds ir vēl jauns – tas prasa daudz lielāku rūpību un mīlestību :).
Kā katrs zieds arī mana laime reiz uzplauka. Un es skaidri atceros to mirkli, kad tas notika. Tas notika tajā brīdī, kad atvēru savu sirdi Dievam! Tā ir absolūta laimes sajūta! Es burtiski sajutu sevi kā daļu no Visuma. Man tajā brīdī nevaldāmi bira asaras, manī notika tāds kā „klikšķis”, es sapratu, ka Dievs mani mīl. Tam, ka es esmu ir ļoti liela jēga. Tā ir sajūta, ko es nevaru ar vārdiem aprakstīt, tikai no visas sirds novēlēt, lai arī Tu to sajūti :). Dievs man ir sūtījis dažādas mācības un pārbaudījumus. Arī ļoti, ļoti sāpīgus, ka prāts to nespēja aptvert. Bet, kad es izpratu Dieva un Visuma likumus, ko ļoti saprotami izklāsta Inese, es sapratu, ka šiem pārbaudījumiem ir bijusi jēga. Es iemācījos piedot un atvērt savu sirdi mīlestībai. Pateicoties šai mācībai es apguvu to, ko, protams, skolā mums neviens neiemāca- tikt pāri sāpēm – caur piedošanu – uz pateicību un absolūtu mīlestību. Tas sniedz man pilnīgi citus apvāršņus, kas iesniedzas dziļi manā dvēselē un dara mani bezgala laimīgu!
Atverot sirdi Dievam, no sirds pieņēmu un iemīlēju sevi. Pieņēmu ar pateicību savas mācības – manī iestājās absolūts miers un milzīga paļāvība uz Dievu. Šī sajūta dod pilnīgi citu garšu dzīvei. Es mācos novērtēt katru dienu, katru situāciju savā dzīvē, arī ja tā sākumā nešķiet pozitīva. Uztveru to kā manu ceļojumu pretī absolūtai mīlestībai un laimei. Saprotu un apzinos, ka šis ceļš būs arī ar bedrēm un nāksies ieguldīt arī lielākos „remontos” :). Bet tur jau tas dzīves skaitums slēpjas – kontrastos! Kā lai zina kas ir prieks, ja nezināsim kas ir bēdas?
Mans, līdzīgi kā arī Tavs, pašizaugsmes ceļš nekad nebeigsies. Tas ir mūsu ceļojums! Šobrīd esmu ļoti laimīga, ka man ir iespēja šo ceļu turpināt kopā ar Tevi – gan šeit mūsu brīnišķīgajā mājas lapā un, nu jau arī kopīgos semināros! Šobrīd, līdzīgi kā Daina, nopietni gatavojos savam pirmajam semināram. Ja vēlies man pievienoties brīnišķīgā ceļojumā desmit mēnešu garumā, es no sirds priecāšos Tevi redzēt jau februāra pirmajā sestdienā Tērbatas ielā!
Patiesā laimē un mīlestībā, Brigita
text-align: justify; |
