Kā es iepazinos ar vebināriem


sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: SANTA ARĀJA

 Šodien līst silts, auglīgs lietutiņš. Uzvilku lietus jaku un kopā ar suni izstaigājām ierasto līkumiņu pa lauku ceļu, cauri mežam, apkārt dīķim. Dabas sniegums ir izcils, piesātināts skaņām, smaržām, krāsām un ārējām sajūtām neapjaustām vibrācijām. Atkal sajutos pasakaini bagāta, ka varu to visu baudīt – man ir tam laiks, es varu staigāt, dziļi elpot un dziļi just. Pasaule mazgājas, un tādā reizē arī tu pats nemanot kļūsti tīrāks un gaišāks, un aug milzīga pateicība.

Šobrīd dzīvoju laukos, tik dziļos laukos, ka tuvējie kaimiņi ir vismaz pāris kilometru attālumā, par lielākām pilsētām nerunājot, arī autobusi te nekursē. Dabas tuvums un daudzās stundas vienatnē nesušas dažādas atklāsmes. Es nāku no laukiem, taču lielāko daļu savas apzinātās dzīves esmu dzīvojusi kā pilsētniece. Kad sāku runāt, ka vēlos pārcelties uz laukiem, pusgada laikā Visums man tādu iespēju sagādāja. Te es varētu pielikt smaidiņu un turpināt rakstu par domu un vārda spēku un to, cik uzmanīgām mums jābūt ar savu vēlmju izteikšanu.

Taču šoreiz šis garais ievads ir pavisam citas tēmas sakarā. Manā Dvīņu raksturā sadzīvo gan introverta, gan ekstraverta personība. Brīžiem viņas abas strīdas, īpaši, ja prāts ņem virsroku un sāk savu analīzi. Ja tas ieilgst, tad zinu, ka jānorāda prātam viņa vieta. Bieži vien, kā mēs visas labi zinām, viņš mēdz būt ļoti nekaunīgs un uzstājīgs un līst atpakaļ pa durvīm, pa kurām izraidīts. Tad ņemu talkā jau pārbaudītas metodes – sāku skaitīt kādu lūgšanu, visbiežāk Tēvreizi, vai eju ārā. Daba un Zeme lieliski palīdz atgriezties pie sevis. Lielākoties.

Taču dažreiz viss nav tik vienkārši. Pats paradoksālākais, ka tieši brīžos, kad liekas, ka viss ir tik labi un smuki, Dvēsele ar tādu mieru var nemaz nebūt mierā. Pamazām jutu, ka briest konflikts starp abām pusēm! Par ko tad īsti ir stāsts? Vairākus mēnešus slīgusi mierā un klusumā, lielākoties vienatnē, jo dzīvesbiedrs visu dienu ir prom, vienā brīdī apjautu, ka mana ekstravertā puse sāk apvainoties, jo nesaņem savu. Mums, sievietēm, taču ir ļoti būtiski socializēties ar citām sievietēm. Es esmu starp tām meitenēm, kuras uzskata, ka tiešā komunikācija ir visvērtīgākā (tāpēc arī joprojām neesmu sociālajos tīklos), ka emocijas jāizdzīvo pašam (nevis ar televizora vai interneta starpniecību). Biju pieradusi ik pa laikam satikties ar draudzenēm, aizbraukt uz kādu semināru, kaut vai parunāties ar kādu cilvēku uz ielas, un nu lauku mierā un klusumā man tā visa sāka pietrūkt. Nācās izdomāt, kā apmierināt abas personības puses. Lai arī joprojām biju pārliecināta, ka jebkādas klātienes tikšanās ir vērtīgākas, tomēr nolēmu iepazīties ar vebināriem. Protams, man nebija nekādu šaubu, ka tādējādi varu iegūt vērtīgu informāciju. Taču man bija liels atklājums, ka arī šādi var piedzīvot klātbūtnes sajūtu, kas man ir ļoti svarīga. (Kaut gan, ko tur brīnīties, viss ir enerģija, un laiks un telpa vairs nav nekādi šķēršļi). Lai arī katra savās mājās, taču vienā kopējā informācijas laukā. Tāpēc arī laikam saka – vebināru istaba. Pēdējā laikā esmu noskatījusies vairākus vebinārus par dažādām tēmām un mans secinājums ir tāds, ka tieši tāpat kā klātienes semināros, arī virtuālajā telpā noteicošā nozīme ir lektora enerģētikai un personības starojumam. Atceros, ka reiz, ieejot Ineses čakru vebinārā, sasveicinājos ar meitenēm un tūlīt uzrakstīju, cik šeit ir mājīgi, tik spēcīga uzreiz bija šī kopības sajūta. Turklāt vebinārs vēl pat nebija sācies, taču Inese mūs jau gaidīja. Un neredzamajā telpā valdīja tā pati siltuma, mīļuma un ļoti lielās tuvības sajūta, kas vienmēr raksturīga Ineses klātienes semināriem.

Un tad man jādomā vēl par vienu. Par čakrām pirmoreiz dzirdēju jau ļoti sen. Tad nāca vēl citas grāmatas, un šobrīd informācijas ir milzum daudz. Ikreiz sadzirdu un paņemu sev ko jaunu, faktiski ikreiz nāk kāda nebijusi atklāsme – ak tā tas ir! Šo paturu prātā brīžos, kad man sāk likties, ka kādā jomā jau visu zinu. Nu nevar zināt visu, un ir apbrīnojami, kādas atklāsmes var piedzīvot, ejot dziļumā. Bez ārkārtīgi strukturētās, kodolīgās informācijas vēl šī cikla ieguvums – praktiskās lietas un meditācijas. Es kādreiz piektdienas vakaros gāju uz jogu. Toreiz man bija sajūta, ka tādējādi atbrīvojos no visa nedēļas saspringuma un negācijām un tīra un gaiša varu būt ar savējiem brīvdienās. Šeit, laukos, cilvēks tā “nepieķellējas”, taču tik un tā Ineses meditācijas izdara to pašu.

Tāpēc gaidu jauno vebināru ciklu “Viņš un viņa”. Es biju uz klātienes nodarbībām rudenī, kas man deva ļoti daudz vērtīgu atziņu (toreiz uzrakstīju rakstu: ŠEIT). Man pāra attiecības ir karmiskais jautājums, kas sakņojas dzimtā, taču nu jau esmu tikusi tik tālu, ka skatos sevī. Attiecības ir sievietes svarīgākā dzīves daļa. Investējot tajā, mēs investējam sevī – savā sievišķībā, savā laimē. Jau tagad zinu, ka iegūšu gan vērtīgus ieteikumus, gan fantastisku iedvesmu, gan jaunus pārsteigumus, gan daudz lielāku dziļumu, jo zinu, kādu transformāciju Inese izdzīvojusi. Lai arī mums katram savas mācības un sava pieredze, man šķiet, ka tā ir liela dāvana – tādu cilvēku, kuri izgājuši cauri smagiem pārbaudījumiem un uzskata to par svētību, dalīšanās ar citiem. Viņos ir tāds gaišums un viedums un kaut kāda spēja to iesakņot citos. Protams, tik vienkārši tas nenotiek, taču apziņa, ka kādam izdodas, ir zīme pārējiem, arī man.

Un pāri visam šī sajūta – tu nekad neesi viena, pasaules sievišķais kods ir tev pieejams arī caur virtuālo telpu, ja vien izvēlies tam piekļūt. Es izvēlējos, un mana ekstravertā pusīte bija laimīga. Un vēl – tas ietaupa gan laiku, gan līdzekļus, kas daudzām no mums nav mazsvarīgi, tāpēc īpaši aicinu pievienoties tās meitenes, kas grib ko manīt savā dzīvē, taču šobrīd nepietiek resursu, lai aizbrauktu uz semināru. Es no sirds priecāšos, ja kāda pārvērtēs savu attieksmi, tāpat kā es to izdarīju.

Tā nu sanāca par tehnoloģijām, par iespējām, par kopābūšanu, patiesībā jau par savu robežu pāriešanu, lai kādas tās būtu. Un ieguvums divējāds – vai nu tu saproti, cik tas ir lieliski un pieņem, un lieto, vai arī secini – ir brīnišķīgi, ka citiem der, taču man ne. Taču esmu uzdrošinājusies, esmu pārvarējusi savu skepsi un neticību, savu nedrošību un varbūt pat bailes, lai paplašinātu savu komforta zonu. Un tas vienmēr ir ieguvums, protams, ja vien izvēlies to saredzēt. 

Santa

 

Komentāri (0)  |  2015-06-25 21:56  |  Skatīts: 501x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ