Kādu laiku atpakaļ mīļā meitene Baibiņa kādā komentārā izteica domu, ka mēs varētu apmainīties īsiem motivējošiem uzmundrinājumiem ik dienas kādā speciālā šim mērķim norādītā vietā. Un tā nu es sāku veidot forumu, kurš pie izvēlnēm tieši tā arī saucās – forums. Izrādās, ka kārtība ir tāda, ka es varu ielikt lielās tēmas vai sadaļas, un savukārt reģistrētie lietotāji var likt savas apakštēmas un komentārus.

Ir mana dzimšanas diena. Ir apdarīti rīta darbi un bijis laiks ar ģimeni, un tagad esmu uzlējusi kūpošu kafiju, lai pabūtu kopā ar Tevi.

Kā Tev iet? Es sen neesmu ar Tevi tikusies un sarunājusies. Nu jau būs kādas 3 dienas. Pa šo laiku ir daudz kas noticis un daudz kas tāds, kas ir stāstīšanas vērts, jo pilns dažādām atziņām un izjūtām.

Ir iznācis žurnāla UNA pielikums par attiecībām. Ir tur manas dzīves stāsts. Kādā no sarunām izstāstīšu kā jutos lasot savu dzīvi ar cita roku rakstītu.

Šodien es atklāju peldēšanās sezonu, un ņemot vērā, ka citus gadus sadūšojos ieiet ūdenī tikai augusta beigās, tad var teikt, ka priekš manis šis ir rekords. Ir kaut kas manī mainījies.

Un zini, ko es šai sakarā domāju? Man šķiet, ka tas viss atkarīgs no tā, ko mēs iekšēji sev atļaujam, ko ne.

Citreiz dzīve kūsāt kūsā mums blakus, bet mēs kaut kā līdz galam neuztveram vai nesaprotam, ka tas attiecas arī uz mums. Un, piemēram, pavadām dienas darbos, vai kādās atrunās, ka vēl nav tik silts vai vēl nav pienācis laiks, lai ļautos „kurorta režīmam”, vai, ka .......un ir tūkstoš iemesli kāpēc to neizdarām.

Vakar biju seminārā Ventspilī.

Tu jautāsi kādēļ mājas lapā notikumu kalendārā tas nebija ierakstīts? Tādēļ, ka ir tādas grupas, kurās ir tikai savstarpēji pazīstami cilvēki – radi, draugi, draugu draugi un viņiem patīk šāda slēgta kompānija un atkārtotās viņu tikšanās, līdz ar to nekāda papildus reklāma un izziņošana nav vajadzīga, un citu cilvēku informētība arī ne.

Un, lūk, tieši šāda grupa ir saveidojusies Ventspilī. Es braucu turp katru mēnesi un mēs vienmēr kopīgi izvēlamies kāda būs nākošā tēma, par kuru runāsim.