Jau trešo dienu ir iznācis žurnāla UNA pielikums par attiecībām. Ļoti jauks žurnāls, daudz labu rakstu. Paldies visiem veidotājiem par tik aktuālām un interesantām tēmām.
Bet mūsu ģimenē šis ir īpašs žurnāls, jo tur ir stāsts par mūsu dzīvi un mūsu bildes.
Īstenībā tas bija notikums jau toreiz, kad viss tapa. Mēs satikāmies ar žurnālisti Solvitu jau kaut kad daudzus mēnešus atpakaļ, kad veidojām rakstu par laimi un laimes terapiju. Toreiz runājām par ko gan vēl mēs varētu kopā uzrakstīt un toreiz teicu, ka varu izstāstīt par to, kā satikt savu īsto. Ka ir man tāda tēma semināros, ka no savas pieredzes man ir pilnīgi skaidrs kā tas notiek, un ka man ir ļoti žēl visus tos cilvēkus, kas gadiem dzīvo vieni, bet ļoti ilgojās pēc sava īstā un vienīgā.
Solvita piekrita, ka tā ir ļoti interesanta tēma un mēs sarunājām sazvanīties.
Pagāja kāds neliels brītiņš un Solvita man zvana ar jautājumu – „Inese, vai piekritīsiet izstāstīt savu mīlestības stāstu?”. Toreiz domāju, ka nezinu. Ka jājautā vīram. Jo īstenībā tās ir divas pilnīgi dažādas pieredzes – vai stāstīt teoriju un ieteikumus, vai izstāstīt savu dzīvi un tad ļaut lasītājam pašam paņemt to mācību vai tās atziņas, kas tur atrodamas.
Kādu brīdi šaubījos, bet Toma iedrošināta, tomēr ļāvos.
Intervija bija ļoti jūtīga, smalka, viegla. Solvita ārkārtīgi taktiska un iejūtīga. Protams, brīžiem bija jāparaud. Protams, brīžiem kopā pasmējāmies. Bet kopumā tā bija kā terapija man pašai- vēlreiz un vēlreiz izdzīvot laiku no milzu zaudējuma līdz balvai.
Tagad, kad lasu jau nopublicētu rakstu, man pats svarīgākais ir, ka sievietes, kuras ir vienas, varētu iedvesmoties un saprast, ka nav bezizeju situācijas. Ka vienmēr ir iespējams noticēt nākotnei un atļaut sev būt laimīgai.
Arī semināros, kad stāstu par mīlestību, bieži izmantoju piemērus no savas dzīves, jo zinu gan to kā ir būt vienai, gan to kā būt ģimenē. Varu iejusties gan to sieviešu situācijās, kuras vēl tikai sapņo par savu īsto un vienīgo, un to, kuras jau viņu ir satikušas.
Attiecības vispār ir mana mīļākā tēma.
Bet atgriežoties pie raksta un rezonanses pēc raksta – jau kopš vakardienas saņemu atsauces un komentārus.
Raksta manas un mana vīra paziņas. Saka paldies par iedvesmu. Saka, ka ir mierīgi un gaiši. Ir arī kuriozi, kad neatpazīst Tomu, jo viņam tagad ataudzēti mati, un jautā kādēļ man blakus pielikts kāds cits modelis. Ir paziņas, kas saka, ka dabū taisnoties, ka es dzīvē tiešām esmu tikpat pozitīva kā rakstā. Ir tādi, kas saka, ka lasa kā savu dzīvi. Ir tādi, kas saka, ka dzīvē esmu savādāka, kā bildēs. Ir tādi, kas vēl tikai lasīs un vēl tikai varbūt man atrakstīs.
Arī Tu...