Par iespējām, kuras izmantojam, vai arī nē ;)


 Vakar biju seminārā Ventspilī.

Tu jautāsi kādēļ mājas lapā notikumu kalendārā tas nebija ierakstīts? Tādēļ, ka ir tādas grupas, kurās ir tikai savstarpēji pazīstami cilvēki – radi, draugi, draugu draugi un viņiem patīk šāda slēgta kompānija un atkārtotās viņu tikšanās, līdz ar to nekāda papildus reklāma un izziņošana nav vajadzīga, un citu cilvēku informētība arī ne.

Un, lūk, tieši šāda grupa ir saveidojusies Ventspilī. Es braucu turp katru mēnesi un mēs vienmēr kopīgi izvēlamies kāda būs nākošā tēma, par kuru runāsim.

 

Bet tas dēļ kā gribu Tev šo pieredzi izstāstīt ir tieši šī vienas konkrētās meitenes uzņēmība un iniciatīva, kas man liek atkāpties no saviem stereotipiem domāšanā un mudināt arī Tevi padomāt par saviem stereotipiem, ja Tev tādi ir.

 

Īstenībā viss sākās ar to, ka viņa bija izlasījusi kādu manu rakstu www.sievietespasaule.lv un tur pie maniem rakstiem vienmēr ir norāde un saite uz manu mājas lapu. Savukārt mājas lapā vienā no rakstiem ir minēts, ka es labprāt brauktu arī uz citām pilsētām, kur saveidojas interesentu grupa un vadītu seminārus, vai diskusijas tur. Tajā brīdī, kad to ierakstīju, domāju, ka tie būs nu, piemēram, Pieaugušo izglītības centri kādā no pašvaldībām, un tā tas bija Talsos, vai Tautas skolas, kā tas bija Jaunpiebalgā un Zosēnos, vai Nevalstiskās organizācijas kā tas bija Limbažos – nu vārdsakot, ka it kā noteikti jābūt kādai administratīvai struktūrai, kas to grupu saorganizēs.

 

Acīmredzot tieši tas, ka tik garus gadus pati esmu strādājusi valsts darbā un nodarbojusies ar dažādiem administratīviem un organizatoriskiem jautājumiem un dažādu kursu un semināru organizēšanu atstājis pēdas manā domāšanā. :)

Un lūk – laiks mainīt stereotipus.

 

Ja reiz kaut ko gribi, tad dari neatkarīgi vai tev ir darbs vai nav, vai tas ir tavos darba pienākumos vai nē. Dari tādēļ, ka tā ir tava izvēle.

Un piedevām varbūt, ka gribi to darīt kopā ar savu ģimeni, kopā ar draugiem, kopā radiem un paziņām.

 

Brīnišķīgo meiteni Ventspilī sauc Baiba. Un viņa tieši tā arī teica, ka galu galā viņa jau visticamāk būtu varējusi arī viena izbraukāt ik pa laikam uz kādu semināru un noklausīties visas šīs tēmas, bet tieši tas, ka tik ļoti gribas dalīties ar saviem tuviem cilvēkiem visā vērtīgajā, ko saņem un ko uzzini, tieši tas ir pamudinājis viņu atrakstīt man uzaicinājuma vēstuli braukt pie viņiem.

 

Super.

Es ļoti priecājos.

 

Tieši tādēļ, ka pati visticamāk kādreiz būtu domājusi – jā cik žēl, ka nekas tāds nenotiek manā pusē, vai arī – cik žēl, ka nevaru visus savējos aizvest un noklausīties to vai to lektoru, vai arī cik žēl.... ;)

 

Īstenībā šis ir pārdomu vērts jautājums arī par citām tēmām. Cik bieži ir tā, ka mēs palaižam garām izdevības un iespējas, kuras būtu varējuši izmantot, ja vien būtu ar iniciatīvu un konkrētu rīcību ko darījuši lietas labā.

Nu piemēram – gribam satikt vai iepazīties ar kādu cilvēku, kuru augstu vērtējam kādā no nozarēm. Bet....varbūt padomājam, ak, ko nu es viņam teikšu, vai arī – viņam jau bez manis ir ko darīt utt.

Bet īstenībā – varbūt, ja mēs būtu aizrakstījuši vai piezvanījuši un pieteikuši tikšanos, tad nebūtu nekādu šķēršļu un mēs to izdarītu.

Vai – piemēram gribam atrast darbu kādā prestižā iestādē un domājam, jā tur milzu konkursi, tur jāsūta cv, tur visticamāk, ka tikai caur paziņu paziņām var iekļūt, bet – atceries - „es esmu savas dzīves autors”- un ja nu Tu aizietu uz vienkāršu tikšanos parunātu par iespējamu sadarbību un varbūt tieši šī Tava rīcība arī būtu izšķiroša lēmuma pieņemšanā par Tavu uzaicināšanu šai iestādē strādāt vai sadarboties ar to.

 

Vai zināji – lai pārvarētu bailes un nedrošību, ir tieši jāizdara kas tāds no kā baidies.

Piemēram, Tu nejūties droši kopā ar sabiedrībā atpazīstamiem cilvēkiem. Nu ko, tad iesaku Tev iepazīt kādu no viņiem tuvāk un saprast cik viņi ir brīnišķīgi, sirdī vienkārši un dvēseliski. Un tikai mūsu pašu attieksme ir radījusi to nepieejamo tēlu, ko vēl papildus kultivē mediji.

 

Nevajag baidīties. Un nevajag atņemt sev iespējas.

 

Mums pieder visa iespēju bagātība.

Un tā ir mūsu izvēle cik no tām mēs izmantojam un cik palaižam vējā.

Paldies Baibai par iedvesmu šīm pārdomām.

Komentāri (12)  |  2010-06-29 19:21  |  Skatīts: 5366x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
:) Baibiņa :)* - 2010-06-29 22:42
:) Mūsu pozitīvā Inesīte! :)
Ja Tu tagad redzētu kāds man šobrīd smaids sejā :) :) :) mmmm...patiess,mirdzošs un pozitīvipozitīvs :) par šo Tavu rakstu...par mūsu kopā būšanu...par iespēju,ko izmantoju...par Laimes sajūtu...par visu jauko, ko īstenībā esmu ieguvusi šajā laikā,kad esmu Tevī ieklausījusies un tiešām ļoti daudz sapratusi,ieguvusi...!!! :)
Un,tas tiešām IR fantastiski!!!
...mīļummīļš paldies Tev!!!
(apskāviens un mīļš sveiciens)

Inese* - 2010-06-30 06:27
:)))Samīļojiens :)))

Laime, ka viss ir tieši tā, kā ir!

liena** - 2010-07-11 21:57
.....arī es varu pateikties Baibiņai,par iespēju būt jaukajā Ventspils grupā. un no katras tikšanās reizes saprast -es to zinu,bet pozitīvā Inesīte to mūsos ieliek kā dāvanu kuru mēs izzinām no jauna!!!
Vienkārši paldies jums draudziņi kad mēs viena otrai protam sniegt to vienkāršāko-pozitīvo domāšanu..............

Inese* - 2010-07-12 07:28
un jauki, ka mēs šeit vēl papildus tiekamies neklātienē :)

kristine* - 2011-02-09 00:18
es sastavu no vienam bailem.....ļoti grūti dzīvot....bet, mācos tikt galā ar to.mācos atbrīvoties no bailēm.varbūt es īstenībā nemaz neesmu bailīga?varbūt tas ir kaut kas cits?jo daudzreiz no cilvēkiem dzirdu-tu tāda drosmīga..

Inese* - 2011-02-09 07:02
No bailēm vajadzētu iemācīties atbrīvoties, jo savādāk - bailes ir tās, kas formē nākotni.
Tātad, jo vairāk baidāmies, jo tieši to arī piesaucam.

Ja bailes palaižam, tad arī tā situācija vairs varbūt i nebūs jāpiedzīvo.

Marika* - 2011-02-09 07:26
izstāstīšu savu pieredzi ar bailēm. ļoti baidījos, ļoti nepatika runāt publiski. un ne tikai lielas auditorijas priekšā, bet pat nelielās vadības darba grupās darbā. svīda rokas un drebēja balss... tad kādā grāmatā izlasiju padomu, ka, ja nevar tikt galā ar bailēm, par tām vajag pasmieties. pasmieties par sevi.
pēc nākamās sanāksmes, kad atkal nosvīdu un izgāzos, saviem tuvākajiem kolēģiem izstāstīju, cik īstenībā smieklīgi jūtos! biju tā uztraukusies! uz līdzenās vietas! ha-ha-ha!!! redzēju, ka cilvēki īsti nesaprot par ko runāju.. īstenībā izgāzos vēlvienreiz.. bet pašai palika tik labi!!! beidzot atnāca sajūta, ka tas tiešām ir uztraukums uz līdzenās vietas!!
un tagad, ja kas, es vienkarši sev saku: -atkal? smiekli nenāk?? :)))))))
zin, Kristīn, tas nostrāda! :)

Anita* - 2011-03-16 20:30
Man arī ir uztraukums, ja ir publiski jārunā. Kādu brīdi atpakaļ piedalījos darba pārrunās, satraukums bija tiek liels, ka pat balss trīcēja, arī domāšanā līdz ar to bremze, bet šī saruna svarīga, tā nosaka turpmāko darba dzīvi. Saprotu, ka varēju visu pateikt skaidrāk, raitāk, gudrāk, bet nu kā ir, tā ir.
Kā uzveikt šo satraukumu no publiskās uzstāšanās? Varbūt šim satraukumam jāieskatā acīs un biežāk publiski jārunā. Varbūt aiziet pie Tevis, Inesīt, uz grupu vadītāju kursiem? Lasot to, ko Tu raksti, sajūta ir tāda, ka Tu citē to, ko es domāju (ar atsevišķiem izņēmumiem). Man arī ir vēlme iedvesmot cilvēkus, darbā, draugu lokā to daru, bet varbūt es varu ko vairāk? Tavs stāsts tiešām ir ļoti iedvesmojošs!

kristīne* - 2011-03-16 20:41
mani no bailēm atbrīvoja prakšalana.pirmdien attīrījos un otrdien nekādu baiļu.pašai par to tik liels brīnums.nezinu,kas tā ir par maģiju,bet tā nostrādā ļoti efektīgi.

Inese* - 2011-03-16 21:42
Interesanti, ka man uz nodarbību vadītājiem pieteikusies meitene, kas tieši to arī teica - ka viņa nāk, lai iemācītos nebaidīties grupas priekšā:)

Par publisko uzstāšanos varu teikt, ka tā tiešām ir trenešanas lieta. Sensenos laikos arī man bija zināms uztraukums, kad uzstājos lielām auditorijām.

Uztraukums rodas tad, kad meklē savas vērtības atspulgu auditorijā vai klausītājos.
Kad esi pārliecināts par sevi un par to, ko runā, tad vairs uztraukuma nav:)


dainarozenberga* - 2012-02-21 02:02
Manī radās vēlme šo rakstiņu izcelt!
Mēs burtiski esam ietīti dazādu stereotipu pinekļos, kas neļauj brīvi kustēties. Katram savi, katram citi, bet tomēr viss kopā tik ļoti, ļoti līdzīgi!
Ja ir kaut kas, kam tici, ja ir kaut kas, ko vēlies! Celies, ej un dari! Nebaidies, dari no sirds un apzinoties sevi kā unikālu un patiesu vertību, tieši tādu kāda esi!
Jā, var arī nenotikt kā vēlies, bet tam nevajadzētu Tevi apturēt. Tas ir tikai rezultāts un jaunas iespējas ir atkal jau sperot nākošo soli! Vēlos Tevi iedvesmot, izkāpt no savas komfortablās "kastītes", varbūt tā jau ļoti sen Tev spiež sānus! :))))

Līguce* - 2012-02-21 05:39
Ļoti iedvesmojoš raksts, Inesīt. Kas lika aizdomāties cik bieži aizbildinoties ar stereotipiem, aizspriedumiem izvairos no Darīšanas :)

Dainīt, tik ļoti skaisti uzrakstīji:Ja ir kaut kas, kam tici, ja ir kaut kas, ko vēlies! Celies, ej un dari! Nebaidies, dari no sirds un apzinoties sevi kā unikālu un patiesu vertību, tieši tādu kāda esi!

Paldies Jaukās :)



Atpakaļ