Viedais stāsts, atziņas, vēlējums Komentāri:
maara -
2013-02-10 23:36 Pusdienas ar Dievu
Kāds mazs zēns ļoti gribēja sastapt Dievu. Viņš zināja, ka Dievs dzīvo tālu un ka jāgatavojas ilgam ceļam. Viņš paņēma savu somu, ielika tur cepumus un dažas pudeles salda dzēriena. Tad viņš uzsāka ceļu. Noejot trīs kvartālus, viņš satika vecu sieviņu. Viņa sēdēja parkā un vēroja baložus.
Zēns apsēdās viņai blakus un atvēra savu somu. Viņš grasījās padzerties, kad pamanīja, ka vecā sieviņa izskatās izsalkusi, tāpēc viņš piedāvāja viņai cepumus. Vecā sieviņa pateicīgi tos pieņēma un pasmaidīja viņam.
Viņas smaids bija tik jauks, ka zēns to gribēja vēlreiz ieraudzīt. Tāpēc viņš piedāvāja viņai dzērienu. Viņa atkal pasmaidīja. Zēns bija tik priecīgs!
Viņi pavadīja visu pēcpusdienu parkā, ēdot un smaidot, bet viņi nepārmija nevienu vārdu. Kad palika tumšs, zēns apjēdza to, cik noguris viņš bija un viņš piecēlās, lai ietu prom, bet, paejot uz priekšu pāris soļus, viņš apgriezās, pieskrēja pie vecās sieviņas un apskāva viņu. Viņa deva viņam vislielāko smaidu.
Vēlāk, kad zēns atvēra savas mājas durvis, viņa māte bija pārsteigta par prieku viņa sejā.
Viņa jautāja: „Ko tu šodien tādu darīji, ka esi tik priecīgs?”
Viņš atbildēja: „Man bija pusdienas ar Dievu.” Bet, pirms māte spēja atbildēt, viņš piemetināja, „Un, zini, ko? Viņai ir visskaistākais smaids, kādu esmu jebkad redzējis!”
Vēlāk, vecā sieviņa, arī pilna prieka, pārradās savās mājās. Viņas dēls stāvēja kā sastindzis, brīnoties par lielo mieru viņas sejā, tāpēc viņš pajautāja: „Māt, ko tu šodien tādu darīji, kas tevi padarīja tik priecīgu?”
Viņa teica: „Es ēdu cepumus parkā, kopā ar Dievu.” Pirms dēls ko spēja atbildēt, viņa teica: „Zini, Viņš ir daudz jaunāks, nekā es biju domājusi.”
Pārāk bieži mēs nenovērtējam pieskāriena, smaida, jauka vārda, dzirdīgas auss, godīga komplimenta vai mazākās rūpju izpausmes spēku. Tam visam ir spēks izmainīt mūsu dzīves.
Cilvēki ienāk mūsu dzīvēs ar kādu mērķi, uz īsu brīdi vai pat uz visu mūžu.
Ļauj viņiem sajust to, cik viņi tev ir svarīgi. Aizej pusdienās ar Dievu...
maara -
2013-02-10 23:42 Jā, es tieši tāpat kā Daina šādus stāstiņu iekopēju atsevišķā mapītē un krāju. Tikai viena nelaime - ne visiem esmu pierakstījusi avotus, nokuriem tos ņēmu. Tā nu tagad skatos un mazliet baidos, ka nesanāk tā, ka ielieku kādu, kas tepat no Pavasara studijas lapas ņemts. Nu bet cerēsim, ka tomēr nē.:)
Svinēt dzīvi...
...kādu dienu pie Skolotāja ieradās māceklis un jautāja: "Saki man, lūdzu, Skolotāj, kā tas nākas, ka daži ļaudis, nonākot krīzes situācijās, no tām iziet stiprāki, bet daži kļūst kā dauzīti trauki, vienās plaisās, kas var būt liktenīgas?'"
Skolotājs uzklausīja mācekļa jautājumu un uzlika uz pavarda četrus katlus.
Pirmajā katlā, kurā vārās ūdens, viņš ielika burkānu, otrā - olu, trešajā - žagaru, ceturtajā iebēra kafiju.
"Tad, lūk," sacīja Skolotājs, pēc kāda laika no katla izņemot burkānu. "Ir cilvēki, kuri ir kā šis burkāns. Labvēlīgā dzīves posmā viņš ir mundrs, simpātisks, sprigans un apskaužams. Bet, nonākot katlā - dzīves grūtībās, peripētijās, tas top mīksts, nevarīgs un ievainojams, zaudējis formu un iepriekšējo saturu."
"Ir cilvēki, kuri ir kā ola," Skolotājs turpināja. "Viņi ir trausli un jūtīgi, ar dziļu iekšējo pasauli, kurā ir potenciāls. Taču, izejot bēdu un ciešanu ielejas, kļūst cieti un raupji kā cieti novārījusies ola, ar stingu čaumalu un nocietinātu vidu."
"Ir cilvēki - žagari. Viņi vienmēr ir vienādi, sausi un neietekmējami. Kāds žagars ir pirms katla, tāds - pēc, viss viens - viņš ir nemainīgs. Nekādas attīstības, progresa.".
To pateicis, Skolotājs apklusa... "Bet kas notiek ar ceturto katlu?" māceklis nepacietībā iesaucās."O'" , vīrs pasmaidīja. "Tie ir īpaši cilvēki. Viņi, nonākot krīzes situācijās, sāpju un ciešanu katlā, maina situāciju. Ar savu būtību, esību un spēku viņi to maina, izveidojot ko jaunu un iedvesmojošu. Viņi piesātina to ar burvīgu smaržu, neatkārtojamu garšu un sulīgu krāsu, radot ko tādu, kas vēlāk veldzē ne tikai viņus pašus, bet arī Dzīvi, liekot to svinēt vienmēr. "
maara -
2013-02-10 23:44 Reiz kāds skolotājs pieaicināja savus mācekļus un parādīja viņiem tīru papīra lapu, kura vidū atradās melns punkts.
- Ko jūs te redzat? – uzprasīja skolotājs.
- Punktu. – viens no viņiem atbildēja.
- Melnu punktu, - apstiprināja cits.
- Melnu treknu punktu, - pielaboja trešais.
Tad viņu iemīļotais skolotājs apsēdās stūrī un sāka raudāt.
- Pasaki mums, par ko tu tik rūgti raudi? – izbrīnījās mācekļi.
- Es raudu par to, ka visi mani mācekļi ieraudzīja tikai mazu melnu punktu un neviens no viņiem nepamanīja baltu tīru lapu…
maara -
2013-02-10 23:53 Tas šobrīd ļoti no manas dzīves...
Krustceles ir svēta vieta. Ceļotājam te jāpieņem lēmums. Kur ceļi krustojas, tur sastopas divas varenas enerģijas – ceļš, kas taps izvēlēts un ceļš, kas taps pamests. Ceļotājs te var atpūsties, mazliet nosnausties, ieklausīties sevī, uzdot jautājumus Dievam. Bet neviens nevar palikt krustcelēs uz visiem laikiem – kad izvēle izdarīta, jādodas tālāk un jāizmet no galvas visas domas par otru ceļu. Vai arī krustceles kļūs par tavu lāstu...
P.Koelju "Maktub"
maara -
2013-02-10 23:55 Kāda tuksnešu leģenda vēsta par vīru, kurš nolēma pārcelties uz citu oāzi un sāka apkraut kamieli. Viņš krāva tepiķus, virtuves piederumus un apģērbu ķīpas – un kamielis visu pacieta. Jau sagatavojies promiešanai, vīrs atcerējās zilu putna spalvu, ko tēvs reiz viņam bija uzdāvinājis. Vīrs aizgāja pēc spalvas un uzlika to nastām virsū. Acumirklī kamielis saguma zem nešļavu smaguma un nobeidzās. Vīram nācās domāt, ka viņa kamielis neizturēja spalvas svaru. Arī mēs dažkārt par saviem tuvākajiem domājam tāpat – nesaprotot, ka mūsu nevainīgais joks varēja būt pēdējā lāse, ka pārpludināja ciešanu trauku.
P.Koelju "Maktub"
maara -
2013-02-11 00:01 Paldies Litalita par stāstiņu. Tas tik ļoti laikā man šajā brīdī. Joprojām tik ļoti cīnos ar nepacietību, kas manī mīt - visu laiku steidzinu notikumus, steidzinu cilvēkus, kas man apkārt, baidos kaut ko nokavēt... Nu jau gan vismaz pati no malas to redzu un saprotu, pamazām arī, pateicoties pašiem dārgākajiem maniem cilvēkiem, cenšos to mainīt. Bet stāstiņš par Pēterīti - jā, tas bija tieši man... Paldies! Lai mums visiem izdodas izbaudīt katru dzīves mirkli, pat to, kurā raudam...
maara -
2013-02-15 03:58 Cik burvīgs stāstiņš par vientulību un Mīlestību. Šobrīd esmu periodā, kad baudu vientulību, ieklausos sevī - tas ir diezgan interesants process... Ir sāpes, ir prieks, bet jebkurā gadījumā - tie IR ATKLĀJUMI, tieši kā stāstiņā minēts, ka mūsu dvēselē mīt pasaule, kas gaida tās atklājēju. Šis process ir interesants, tas ir kaut kas jauns, manā dzīvē vēl nebijis...
Paldies Litalita par šo stāstiņu! :)
maara -
2013-02-17 01:01 Fragments no P. Koelju grāmatas....Kādu dienu Skolotājs jautāja saviem mācekļiem: - Kāpēc cilvēki kliedz viens uz otru, kad strīdas?
- Tāpēc, ka zaudē savaldību, - teica viens no mācekļiem.
- Bet kāpēc ir jākliedz, ja otrs cilvēks atrodas tev līdzās? – jautāja Skolotājs. – Vai tad nevar ar
viņu runāt klusāk? Kādēļ kliegt, kad esi sadusmots?
Mācekļi izteica vairākas savas atbildes, bet neviena no tām Skolotāju neapmierināja. Beigu beigās
viņš teica: - Kad cilvēki ir neapmierināti viens ar otru un strīdas, viņu sirdis attālinās. Lai
saīsinātu šo attālumu un sadzirdētu vienam otru, viņiem nākas kliegt. Jo vairāk viņi dusmojas, jo
vairāk kliedz.
- Bet kas notiek, kad cilvēki iemīlas? Viņi nekliedz, gluži otrādi, runā klusi. Tāpēc, ka viņu
sirdis atrodas ļoti tuvu, un attālums starp tām ir ļoti niecīgs. Bet, kad iemīlas vēl spēcīgāk, kas
notiek? – turpināja Skolotājs. – Viņi nerunā balsī, bet tikai čukstus un kļūst viens otram savā
mīlestībā vēl tuvāki. Beigās pat sačukstēšanās viņu starpā vairs nav vajadzīga. Viņi tikai raugās
viens otrā un saprotas bez vārdiem. Tas notiek, kad līdzās ir divi mīloši cilvēki...
maara -
2013-02-23 02:00 Litalita, paldies! Brīnišķīgu pasaku esi atradusi! Mani šobrīd tik ļoti uzrunāja, sakārtoja manas domas, kuras šodien tādas nepaklausīgas...
maara -
2013-06-24 03:16 Meitenes, tikko izlasīju brīnišķīgu stāstiņu - tik vienkārši un tik patiesi - kā pieņemt sevi...
"Kāds ķēniņš reiz iegājis dārzā un atradis tur novītušas un mirstošas puķes, krūmus un kokus. Uz jautājumu ”Kas noticis?” –ozols atbildēja, ka mirstot tāpēc, ka nespējot izaugt tik slaids kā egle. Kad ķēniņš jautājis eglei, kas vainas – tā sagumusi un teikusi – tas tāpēc, ka nespējot radīt vīnogas kā vīnogulājs. Bet vīnogulājs bijis bez spēka, jo nespējis ziedēt kā roze.
Beigās ķēniņš atrada vienu augu, kurš ziedēja un bija svaigs kā arvien. Tā bija saulespuķe. Viņa teica: „Kad tu mani stādīji, man bija skaidrs, ka tu vēlies saulespuķi. Ja tu gribētu ozolu, vīnogulāju vai rozi, tu tos arī būtu stādījis. Tāpēc es domāju, tā kā nevaru būt nekas cits, kā vien tas, kas esmu, es mēģinu no visas sirds būt es pati!”
Lai mums visām izdodas - būt pašām... :) Samīļojieni jums visām!!!
sadaļa: SARUNAS autors: INESE PRISJOLKOVA Labrīt. Šorīt ar Tevi gribu padalīties. Vakar Dace man atsūtīja tik skaistu viedo stāstu un apsveikumu, ka uzreiz palūdzu vai nevaru to nopublicēt mājas lapā. Viņa piekrita un te nu tas ir. Ja Tev ir kādi citāti vai viedie stāsti (pričas), ar kuriem gribi savukārt dalīties, tad ieliec tos komentāru sadaļā. (mēs jau esam runājuši par došanas un saņemšanas vērtību. Došana un saņemšanas var būt arī šāda :)
Jauku dienu vēlot, ar mīlestību Inese
...kādu dienu pie Skolotāja ieradās māceklis un jautāja: "Saki man, lūdzu, Skolotāj, kā tas nākas, ka daži ļaudis, nonākot krīzes situācijās, no tām iziet stiprāki, bet daži kļūst kā dauzīti trauki, vienās plaisās, kas var būt liktenīgas?'" Skolotājs uzklausīja mācekļa jautājumu un uzlika uz pavarda četrus katlus.
Pirmajā katlā, kurā vārās ūdens, viņš ielika burkānu, otrā - olu, trešajā - žagaru, ceturtajā iebēra kafiju.
"Tad, lūk," sacīja Skolotājs, pēc kāda laika no katla izņemot burkānu. "Ir cilvēki, kuri ir kā šis burkāns. Labvēlīgā dzīves posmā viņš ir mundrs, simpātisks, sprigans un apskaužams. Bet, nonākot katlā - dzīves grūtībās, peripētijās, tas top mīksts, nevarīgs un ievainojams, zaudējis formu un iepriekšējo saturu."
"Ir cilvēki, kuri ir kā ola," Skolotājs turpināja. "Viņi ir trausli un jūtīgi, ar dziļu iekšējo pasauli, kurā ir potenciāls. Taču, izejot bēdu un ciešanu ielejas, kļūst cieti un raupji kā cieti novārījusies ola, ar stingu čaumalu un nocietinātu vidu."
"Ir cilvēki - žagari. Viņi vienmēr ir vienādi, sausi un neietekmējami. Kāds žagars ir pirms katla, tāds - pēc, viss viens - viņš ir nemainīgs. Nekādas attīstības, progresa.".
To pateicis, Skolotājs apklusa... "Bet kas notiek ar ceturto katlu?" māceklis nepacietībā iesaucās."O'" , vīrs pasmaidīja. "Tie ir īpaši cilvēki. Viņi, nonākot krīzes situācijās, sāpju un ciešanu katlā, maina situāciju. Ar savu būtību, esību un spēku viņi to maina, izveidojot ko jaunu un iedvesmojošu. Viņi piesātina to ar burvīgu smaržu, neatkārtojamu garšu un sulīgu krāsu, radot ko tādu, kas vēlāk veldzē ne tikai viņus pašus, bet arī Dzīvi, liekot to svinēt vienmēr. "
No visas sirds vēlos pateikties par sadarbību iepriekšējā gadā. Jaunajā, 2013. gadā vēlu ikvienam no Jums ar savu būtību, esību un spēku mainīt, izveidojot ko jaunu un iedvesmojošu. Lai izdodas Jauno gadu piesātināt, radot ko tādu, kas vēlāk veldzē ne tikai sevi, bet arī savus tuviniekus, radus un draugus un liekot mīlēt Dzīvi, visās tās nokrāsās, krāsās -
sirsnībā, pateicībā un cieņā - Dace |