Viedais stāsts, atziņas, vēlējums Komentāri:
litalita -
2013-01-30 01:10 Pēteris bija mazs un kustīgs zēns. Visi viņu mīlēja – ģimene, skolotāji un draugi. Bet viņam piemita viens trūkums: Pēteris nekad nespēja izdzīvot pašreizējo brīdi. Viņš nemācēja priecāties par dzīvi. Uzturēdamies skolā, viņš ilgojās pēc rotaļām brīvā dabā. Rotaļājoties brīvā dabā, viņš ilgojās pēc vasaras brīvdienām. Viņš nemitīgi ilgojās pēc kaut kā tāda, kā viņam nebija, nekad nemēģinot izdzīvot ikvienu mirkli, kas pildīja viņa dienas. Kādu rītu Pēteris klaiņoja pa mežu, kas atradās netālu no viņa mājām. Juzdamies noguris, viņš apsēdās zemē atpūsties un iesnaudās. Pēc dažām minūtēm, kas bija pavadītas dziļā miegā, viņš izdzirdēja saucam viņu vārdā. „Pēter! Pēter!” kaut kur no augšas skanēja spalga balss. Kad zēns lēnām atvēra acis, viņš izbiedēts ieraudzīja sev līdzās stāvam dīvaina izskata sievieti. Viņai varēja dot vairāk kā 100 gadu, bet sniegbaltie mati šķipsnās vēlās pāri pleciem kā pūkaina sagša. Izdēdējušajā rokā sieviete turēja mazu kamoliņu, no kura nokarājās garš zeltīts pavediens.
„Pēter”, viņa zēnu uzrunāja, „šis ir tavs dzīves pavediens. Ja pavilksi to mazliet, stunda paies kā pāris sekundes. Ja pavilksi stiprāk, dienas paskries kā pāris minūtes. Un, ja vilksi no visa spēka, tad mēneši un pat gadi aiztrauksies vēja spārniem.”
Šāds atklājums Pēteri ļoti satrauca. „Es gribētu to paņemt, ja drīkst,” viņš pieklājīgi palūdza. Vecā sieviete žigli pieliecās un iedeva kamoliņu ar zelta pavedienu zēnam.
Nākamajā dienā Pēteris sēdēja klasē nemierīgs un nogarlaikojies. Tad viņš atcerējās savu jauniegūto rotaļlietu. Mazliet pavelkot zeltīto pavedienu, viņš tai pašā brīdī atradās mājās un rotaļājās dārzā. Aptvērušam burvju pavediena spēku, Pēterim drīz vien apnika būt vienkāršam skolas zēnam. Viņš ilgojās kļūt par pusaudzi, ar visiem tiem priecīgi satraucošajiem pārdzīvojumiem, ko solīja šāds vecums. Un tā nu viņš atkal paņēma kamoliņu un pavilka zelta pavedienu stiprāk.
Nu viņš vienā mirklī kļuva par pusaudzi. Ar ļoti jauku un skaistu meiteni, vārdā, Elīza blakus. Bet Pēteris vēl aizvien nebija apmierināts. Viņš nekad nebija pratis izbaudīt pašreizējo mirkli, paraugoties apkārt uz visām tām brīnumainajām lietām, ko dzīve tam katrā brīdī dāvāja. Tā vietā Pēteris ilgojās būt pieaudzis. Un tā nu viņš zeltīto pavedienu parāva ļoti spēcīgi. Un vienā mirklī garām aiztraucās gadi. Tagad viņš bija pārtapis par pieaugušu vīru pusmūža gados. Elīza tagad bija viņa sieva, un viņiem bija pilna māja bērnu. Bet Pēteris pamanīja arī ko citu. Viņa mati, kas reiz mirdzēja kraukļa melnumā, bija sākuši sirmot. Un viņa māmiņa, kuru viņš tik ļoti mīlēja, bija kļuvusi veca un nespēcīga. Pēteris vēl aizvien nejutās apmierināts. Viņš nekad nebija apguvis prasmi izdzīvot pašreizējo brīdi. Un tā nu viņš atkal strauji pavilka burvju pavedienu un gaidīja, kas tagad notiks.
Tagad Pēteris bija pārtapis par deviņdesmitgadīgu sirmgalvi. Viņa tumšie, biezie mati bija kļuvuši balti kā sniegs. Viņa skaistā, jaunā sieva Elīza arī bija kļuvusi veca un tagad jau vairākus gadus kā mirusi. Viņa brīnišķīgie bērni bija izauguši lieli un devušies projām no mājām, lai dzīvotu paši savu dzīvi. Un Pēteris pirmo reizi mūžā saprata, ka dzīvi visā tās daudzveidīgajā skaistumā nemaz nav iepazinis. Viņš nekad nebija kopā ar saviem bērniem devies makšķerēt, nedz kopā ar Elīzu mēness piestarotā naktī gājis pastaigāties. Viņš nekad nebija stādījis dārzu, nedz arī izlasījis kādu no tām brīnišķīgajām grāmatām, kuras mīlēja lasīt viņa māte. Tā vietā viņš bija steigā izskrējis cauru dzīvei, ne mirkli neapstādamies, lai ieraudzītu to labi, ko dzīve ik brīdi piedāvāja.
Izdarījis šādu atklājumu, Pēteris ļoti noskuma. Viņš nolēma aizstaigāt uz mežu, kur mēdz klejot, zēns būdams, lai sakārtotu domas un veldzētu dvēseli. Iegājis mežā, viņš ievēroja, ka no sīkajām atvasītēm, kuras bija redzējis bērnībā, izauguši vareni ozoli. Mežs bija izvērties par īstu Paradīzes stūrīti. Pēteris atlaidās kādā zālainā klajumiņā atpūsties un iesnaudās. Brīdi vēlāk viņš izdzirda kādu saucam viņu vārdā: „Pēter! Pēter!” balss viņu uzrunāja. Viņš pārsteigts atvēra acis un ieraudzīja to pašu veco sievieti, kura pirms daudziem jo daudziem gadiem bija viņam iedevusi burvju kamoliņu ar zeltīto pavedienu.
„Nu, kā tev patika man īpašā dāvana?” viņa vaicāja.
Pēteris nevilcinādamies atbildēja: „Sākumā tā man sagādāja prieku, bet tagad es to ienīstu. Visa mana dzīve ir paslīdējusi garām, neļaujot neko no tās izbaudīt. Tajā, protams, būtu bijuši gan skumji, gan priecīgi brīži, bet man nebija iespējas izbaudīt arī tos. Savā dvēselē es jūtos pilnīgi iztukšots. Man ir pietrūcis dzīvošanas prieks”.
„Tu esi ļoti nepateicīgs”, sacīja vecā sieviete. „Tomēr es vēl izpildīšu vienu tavu pēdējo vēlēšanos”. Pēteris mirkli padomāja un steidzīgi sacīja: „Es atkal gribētu būt mazs skolas zēns un izdzīvot dzīvi vēlreiz.” Tad viņš iegrima dziļā miegā.
Pēc brīža Pēteris atkal izdzirda kādu saucam viņu vārdā un atvēra acis. „Kas tas šoreiz varētu būt?” viņš neizpratnē nodomāja. Atvēris acis, viņš laimīgs ieraudzīja savu māti, noliekušos pār viņa gultiņu. Viņa izskatījās jauna, vesela un starojoša. Pēteris saprata, ka dīvainā sieviete, kuru sastapa mežā, patiešām bija izpildījusi viņa vēlēšanos un atgriezusi to atpakaļ bērnībā.
„Pēter, pasteidzies! Tu esi pārāk ilgi gulējis. Ja tu šajā mirklī necelsies augšā, tu sapņu dēļ nokavēsi skolu,” māte viņu brīdināja.
Laikam nav jāsaka, ka Pēteris burtiski izlidoja no gultas un sāka dzīvot tā, kā bija vēlējies. Pētera dzīve kļuva skanīga un piepildīta. Tajā netrūka nedz prieka, nedz apmierinājuma, nedz pacilātības. Bet viss notika tikai tad, kad viņš pārtrauca upurēt tagadni nākotnei, pilnā mērā izdzīvojot ik brīdi, ko dzīve tam sniedza.
Sena pasaka no Robina S. Šarmas grāmatas „Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari”
litalita -
2013-02-14 21:22 „Ja nebūtu vientulības, Mīlestība nespētu ilgi uzturēties tev līdzās.
Arī Mīlestībai pienākas atpūta, lai tā spētu aizceļot debesīs un izpausties visdažādākajos veidos.
Vientulība nav Mīlestības prombūtne, tā ir Mīlestības pavadone.
Vientulība nav palikšana bez draugu pulka, bet gan iespēja dvēselei izbaudīt brīvību un parunāties ar mums, lai palīdzētu izlemt svarīgus dzīves jautājumus.
Lai svētīti tie, kas nebaidās no vientulības! Kurus nebiedē sarunas pašiem ar sevi un kurus nepārņem izmisums, kad jādodas meklēt jauna nodarbošanās, jauna izklaides vai jāizsaka savs viedoklis. Jo tas, kurš neatļaujas vientulības brīžus, pārstāj iepazīt sevi.
Un tas, kurš nepazīst sevi, sāk bīties no tukšuma.
Taču tukšuma nemaz nav. Mūsu dvēselē mīt neaptverama pasaule, kas gaida tās atklājēju. Tā ir pasaule, kuras apbrīnojamais spēks ir tik nebijis un varens, ka baidāmies atzīt tā pastāvēšanu.
Cilvēks, kas ir iepazinis sevi, galu galā atzīst, ka viņa spēkos ir doties daudz tālāk, nekā viņš bija radis.
Un tie, kas neļausies bailēm no dvēseles noslēpumus atklājošās vientulības, ieraudzīs pasauli gluži citās krāsās.
Vientulībā viņi ieraudzīs nākam Mīlestību, kas citādi būtu pagājusi garām nepamanīta. Vientulībā viņi cienīs un sapratīs arī to mīlestību, kurai lemts aiziet.
Tikai vientulībā viņi tiks skaidrībā, vai ir vērts lūgt kādu atgriezties, vai arī jāļauj katram iet savu ceļu.
Tiklīdz esam ieguvuši saskaņu ar sevi, mēs saņemam no dzīves daudz vairāk, nekā esam lūguši.
Jo Mīlestība ir dievišķa, bet vientulība cilvēciska, un tās abas lieliski satiek cilvēkā, kurš ir izpratis lielo dzīves brīnumu.”
Paulu Koelju „Akras manuskripts”
P.s.: man savukārt jāsaka paldies Maarai par stāstu par papīra lapu ar punktu! :)
litalita -
2013-02-21 22:30 Šorīt draugos.lv kādā dienasgrāmatā satiku kādu jauku pasaku:
Dienas gaišais stāvs atspīd pretējās mājas pavērtajos logos. Atspīdums apžilbina. Vien uz mirkli, gandrīz nojausmas veidā.
Uz galda, blakus datoram, stāv eglīte. Nē, vēl nav nosabiruse, podiņā. Pavasarī būs jāstāda. Tā triec laukā savus zaļos zaru pirkstiņus un klusi elpo man pie auss. Es to jūtu. Dzirdu.
Gluži tāpat kā savu Sargeņģeli.
Domās tas staigā manos laukos un piesēd uz liela akmens.
-Kad tas te uzradies? Vai Tu to noliki? – gaiši sanot, Eņģelis man jautā, ar plaukstu pieskardamies akmens plecam. – Rau, tam taču par sūnas krevele uzmetusies.
Es klusēju, jo zinu, ka Viņš zina. Kas tas ir par akmeni, kāpēc tas tur ir un cik ilgi. Ne jau Eņģelim manas atbildes ir vajadzīgas.
-Tu mani sajuti. Paldies! – Eņģelis lieliski zina, ko es domāju. – Bet Tev pašai ir ikdienā jāuzdod šie jautājumi un jāļauj atbildēm pašām Tevi atrast. Es varu palīdzēt Tev vien esot tuvumā un norādot virzienu, ja vien Tu pati man to ļauj. Bet, pats galvenais, vai Tu maz to virzienu vēlies redzēt.
-Saki, kā no tā akmens atbrīvoties? – galvu atbalstījusi plaukstās, es murminu pie sevis?
-Akmens nav slikts. No tā nav jāatbrīvojas. Tev tikai ir jāizprot, kā tas tur ir nonācis un kāpēc tas ir akmens. Cik bieži Tu nāc šeit, savos Dvēseles laukos un lūko, kas tajā notiek? Rau, tur sauja olīšu pamesti apakšā zem ziedoša ceriņu krūma. Domāji – ja tie nesaprasti un neizprasti būs prom no acīm zem skaistiem ziediem, neviens to nepamanīs?
-Tās ir tikai manas Nedrošības paliekas.
-Tomēr tās tur ir. No sevis jau nenoslēpsi. Vai esi katru olīti izpētījusi, noglāstījusi un atradusi tam savu vietu – tādu, kur tie Tevi netraucē?
-Kāpēc man tie būtu jānoglāsta un jāizpēta?
-Tāpēc, ka viss sakņojas ne jau olīšos, ko atstājusi Nedrošība vai akmens smagajos plecos, kas ir Bailes. Ui, kādas lielas! Tu pati savai zināšanai vai nezināšanai dod nosaukumus un tad saliec pa elementiem: smiltis, oļi, akmens, ūdens, saule... Nedrošība, ja Tu to iepazītu, būtu vairs tikai piesardzība, kuru ikdienā liekot droši talkā, Tu ne tikai tādējādi atrastu vietu katram olītim, bet arīdzan baiļu salipinātais akmens taptu par labu vēlmju pilnu balstu.
Es kodīju lūpas, tomēr ap pleciem jutu sava Eņģeļa atbalstu kā siltu lakatu.
-Es vēlos sacīt, ka viss, kas ir Visumā radīts, ir radīts Tevi un Tevis. Tāda ir tā maģija. Tev ir radīti elementi, kuri ir tik elastīgi un rotaļīgi, ka spoguļojas Tevis pašas pieskārienos, domās, skatienos. Tas viss transformējas tieši tā, kā Tu pati tam liec transformēties.
Viņš basām kājām nokāpa no mana Akmeņa un pagājās mazliet nostāk no tā. Viens sirdspuksta mirklis un es biju līdzās.
-Palūkojies nu! No malas. Tu esi šeit. Savā pasaulē. Un Tu baidies? Tai vajadzētu būt drošākajai vietai visā Visumā. Palūko taču! – Eņģelis mudināja, klusi nostājoties man pie labā pleca. – Tas viss ir tik skaists! Veido vienotu Pasauli. Tavu. Katrs zieds, katrs akmens ir īsts, tikai tā nozīme ir Tevis pašas radīta. Pieskaties, cik tas ir Tavas sirds gaismā sasilis. Tas aukstums nāk tikai no tuvredzības un tā, ka laid iekšā Ziemeļu nezināšanas vēju.
Es atvēru. Savu skatienu. Pavēros apkārt, un man gribējās noglāstīt ar skatienu katru savu Pasaules stūrīti. Akmens vairs nelikās tik biedējošs, kad nu zināju, ka pati vien esmu tur nolikusi. Tātad – arī varu vai nu to aizvākt, nolikt citā vietā, vai vienkārši – palūkoties uz to kā daļu no Pasaules skaistuma.
-Lieliska vieta, kur piesēst un padomāt! – iesmējās Eņģelis, lūkojoties mana skatiena virzienā – uz lielo Akmeni. – Bailes un grūtības, kā nu Tu to visu nosauc, liek domāt. Bet domāt vajag nevis ar pamatsajūtu, ka tas ir slikti, bet gan ar to, ka viss ir labi, tikai rotaļīgi domā: KĀ palūkoties, no kura skatpunkta, lai Tu pati to arī ieraudzītu.
-Tas nozīmē...
-... ka vispirms Tev ir jāsajūt un jānotic tam, ka viss ir labi tieši tā, kā IR!
Aiz loga kaut kas nobūkšķēja. Kāds bija aizcirtis augšstāva logu ciet. Bet mani kaut kas bija atvēries. Es biju atvērusies Sev un Pasaulei.
-Vai atkal pienāksi uz „tēju”? – es domās jautāju Sargeņģelim.
-Protams, es jau tepat vien esmu un būšu. Iešu Tavu pasauli atkal apskatīt! Tā ir tik skaista... Ar to vien, ka IR!
-Paldies, ka esi! – nočukstēju un pasmaidīju.
-To Tu pasaki pati sev un biežāk... – spārnu vēdas atnesa vēl pēdējo šīs sarunas Eņģeļa norādi.
sadaļa: SARUNAS autors: INESE PRISJOLKOVALabrīt. Šorīt ar Tevi gribu padalīties. Vakar Dace man atsūtīja tik skaistu viedo stāstu un apsveikumu, ka uzreiz palūdzu vai nevaru to nopublicēt mājas lapā. Viņa piekrita un te nu tas ir. Ja Tev ir kādi citāti vai viedie stāsti (pričas), ar kuriem gribi savukārt dalīties, tad ieliec tos komentāru sadaļā. (mēs jau esam runājuši par došanas un saņemšanas vērtību. Došana un saņemšanas var būt arī šāda :)
Jauku dienu vēlot, ar mīlestību Inese
...kādu dienu pie Skolotāja ieradās māceklis un jautāja: "Saki man, lūdzu, Skolotāj, kā tas nākas, ka daži ļaudis, nonākot krīzes situācijās, no tām iziet stiprāki, bet daži kļūst kā dauzīti trauki, vienās plaisās, kas var būt liktenīgas?'" Skolotājs uzklausīja mācekļa jautājumu un uzlika uz pavarda četrus katlus.
Pirmajā katlā, kurā vārās ūdens, viņš ielika burkānu, otrā - olu, trešajā - žagaru, ceturtajā iebēra kafiju.
"Tad, lūk," sacīja Skolotājs, pēc kāda laika no katla izņemot burkānu. "Ir cilvēki, kuri ir kā šis burkāns. Labvēlīgā dzīves posmā viņš ir mundrs, simpātisks, sprigans un apskaužams. Bet, nonākot katlā - dzīves grūtībās, peripētijās, tas top mīksts, nevarīgs un ievainojams, zaudējis formu un iepriekšējo saturu."
"Ir cilvēki, kuri ir kā ola," Skolotājs turpināja. "Viņi ir trausli un jūtīgi, ar dziļu iekšējo pasauli, kurā ir potenciāls. Taču, izejot bēdu un ciešanu ielejas, kļūst cieti un raupji kā cieti novārījusies ola, ar stingu čaumalu un nocietinātu vidu."
"Ir cilvēki - žagari. Viņi vienmēr ir vienādi, sausi un neietekmējami. Kāds žagars ir pirms katla, tāds - pēc, viss viens - viņš ir nemainīgs. Nekādas attīstības, progresa.".
To pateicis, Skolotājs apklusa... "Bet kas notiek ar ceturto katlu?" māceklis nepacietībā iesaucās."O'" , vīrs pasmaidīja. "Tie ir īpaši cilvēki. Viņi, nonākot krīzes situācijās, sāpju un ciešanu katlā, maina situāciju. Ar savu būtību, esību un spēku viņi to maina, izveidojot ko jaunu un iedvesmojošu. Viņi piesātina to ar burvīgu smaržu, neatkārtojamu garšu un sulīgu krāsu, radot ko tādu, kas vēlāk veldzē ne tikai viņus pašus, bet arī Dzīvi, liekot to svinēt vienmēr. "
No visas sirds vēlos pateikties par sadarbību iepriekšējā gadā. Jaunajā, 2013. gadā vēlu ikvienam no Jums ar savu būtību, esību un spēku mainīt, izveidojot ko jaunu un iedvesmojošu. Lai izdodas Jauno gadu piesātināt, radot ko tādu, kas vēlāk veldzē ne tikai sevi, bet arī savus tuviniekus, radus un draugus un liekot mīlēt Dzīvi, visās tās nokrāsās, krāsās -
sirsnībā, pateicībā un cieņā - Dace |