Virs profesionalitātes
Komentāri:
linda* -
2011-10-24 23:03
Es piekrītu xxx viedoklim. tas arī sasaucas ar manu pārliecību, ka jebkas, kas notiek ar mums, ir likumsakarība nevis sagadīšanās. un caur šiem notikumiem mums ir jāmācās nevis jānosoda kāds.. jo mūsu ārējā pasaule atspoguļo iekšējo. un pirms kādu gribas nosodīt un noķengāt, vispirms ir vērts pajautāt SEV, vai es vienmēr rīkojos pareizi šādās situācijās, vai es nekad neesmu pagājis vienaldzīgi garām kādam, kuram nepieciešama palīdzība?
Manuprāt, problēma nav jāmeklē tajā cilvēkā, kurš paiet vienaldzīgi garām, bet tajā, kuram paiet garām..
Jo kapēc ir cilvēki, kuriem vienmēr kāds palīdz grūtā situācijā un kāpēc ir tādi, kuriem reti kāds palīdz?
Man jau šķiet, ka ir jāsāk katram pašam ar sevi..
Un jā.. šoreiz mazliet neizprotu Ineses vioedokli..
linda* -
2011-10-25 03:49
es domāju to, ka raksti, ka nesaproti, kas ir par pamatu vēlmei neiesaistīties. bet Visums jau ir gudrs un pasaka, ka viss ir līdzsvarā.. piemēram, kā raksti, ir dvēseles. kas vienmēr "glābj pasauli" un ir tādas, kas pat neaizdomājas par tādām lietām un dažkārt var vienaldzīgi paiet garām..un, manuprāt, tur nav jāmeklē iemesli, kāpēc tā notiek (kā raksti - bailes, vienaldzība, bēgšana no problēmām utt.). ceru, ka saprati, ko biju domājusi! :)
ps. mans vadmotīvs aptuveni skan šādi - katrs cilvēks katrā situācijā izvēlas labāko uzvedības modeli, uz ko tajā brīdī viņš ir spējīgs izdarīt.. :) ja mēs mīlam sevi, mēs paši sevi nešaustam par savu rīcību vai bezdarbību, kur nu vēl kādu citu..
linda* -
2011-10-25 17:05
es laikam ne līdz galam izteicu savas domas, jo gluži nebiju to domājusi tā, kā Tu pēc tam atbildēji.. vienmēr ir jāpalīdz kādam, ja tas ir iespējams, un arī es to vienmēr daru, palīdzu kādam kritiskā situācijā.. un tajā brīdī nedomāju, vai man to vajadzētu darīt vai ne.. es ne nosodu ne attaisnoju, ja kāds arī kādreiz paiet garām kādam un nepalīdz, jo viņam ir savi iemesli to darīt (tāda ir mana pārliecība).. jo mēs katrs esam citāds.. un varbūt šodien kāds paiet kādam garām, bet rīt šis pats cilvēks jau palīdzēs citam, kuram tas būs ļoti nepieciešams..
arī man nav vienaldzīgi, kas notiek ar Latviju, ar cilvēkiem mums apkārt.. es varu sev tuvajiem pastāstīt, ka var arī paskatīties uz pasauli citādāk kā parasti (ar nosodījumu, neiecietību utt.) un vēl, ko es varu darīt, ir ieteikt izlasīt kādu labu grāmatu (piem. Tavu grāmatu "Ieelpo laimi un mīlestību", V. Siņeļņikova "Izproti savu slimibu" u.c.) un patiesi priecājos, ja šis cilvēks izlasa un viņa dzīves uztvere mainās kaut mazliet, tā tomēr ir attīstība.. arī es visu laimu mācos un lasu.. pirms gada par šo tēmu manas domas arī būtu pilnīgi citādas kā tagad.. bet, kā raksta V. Siņeļņikons, ka nav ne labais ne sliktais, ir Realitāte, un mēs katrs to redzam citādi, caur savu skatījumu..
lai mums visām izdodas mācīties un augt savā attīstībā, ko mēs arī šajā mājaslapā daram! :) paldies, Tev Inese, par šādu iespēju! :)
autors: LAILA PORIETE
Esmu pilna emocijām un gribu tajās padalīties ar tevi. Un vēl tā varētu būt otrā daļa Ineses rakstam par profesionalitāti. Šodien no rīta, braucot uz darbu (dzīvoju ārpilsētā), kādā vietā pēkšņi jābremzē, jo manā priekšā no sānu ielas izbraukusi līdz pusceļam stāv cita automašīna. Apstājos un puisis, kas jau pirms tam piegājis pie šī auto, māj ar roku, lai nāku palīgā. Izrādās vadītājam pēkšņi pie stūres ir kļuvis slikti pašā ceļa vidū. Izsaucām ātro palīdzību, nostūmām malā mašīnu, jo ceļš tajā vietā šaurs un mašīnu no rīta daudz. Tas viss tā kā būtu saprotams. Bet tās emocijas, par kurām gribu ar tevi runāt ir citas un tās mani ā r k ā r t ī g i pārsteidza un pārsteidza pozitīvā nozīmē. Proti, tas puisis, kas bija pie tā cietušā vadītāja pirms manis, kā izrādās, nebija vis viņa blakussēdētājs, kā es sākumā domāju, bet vienkāršs auto braucējs, kas tāpat kā es no rīta devās savās gaitās. Viņš bija pabraucis tam auto garām un pamanījis, ka ar to vadītāju nav kaut kas labi. Viņš apstājās. Un kad mēs ar māsu apstājāmies un piegājām klāt, viņš šo cilvēku jau elpināja. Puisis bija ļoti jauns, nu varēja būt nedaudz pāri 20mit. Un es viņam pateicos par to, ka viņš bija apstājies un patiesībā varbūt pat izglābis šim cilvēkam dzīvību un arī varbūt paglābis no nelaimes vēl daudzus citus, ko varētu sadarīt bez kontroles braucošs auto. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu šī jaunā cilvēka rīcību. Teikt malacis, būtu tikpat kā nepateikt neko, drosmīgs, arī par maz. Un te nu manā skatījumā izpaužas tā profesionalitāte, ko es gribētu saukt par sirds profesionalitāti vai sirds gudrību un atbildību. Un to nevar iedot neviena skola, tā vai nu ir vai nav. Iespējams, ka dzīves laikā to var attīstīt, varbūt. Un tā ir tā mūsu pievienotā vērtība, ko varam dot citiem cilvēkiem un pasaulei, tas ir kas augstāks. Jo jaunais puisis apstājoties taču nedomāja, kur viņam ātrāk jānokļūst, viņš drosmīgi metās palīdzēt, viņš nepabrauca vienaldzīgi garām. Un te jautājums mums katram - vai mēs būtu gatavi līdzīgā situācijā rīkoties tāpat? Vai arī - cik atbildīgi mēs pieņemam savus personīgos lēmumus un tos lēmumus, kas saistīti ar mūsu profesiju. Jo kāds ārsts taču tam cilvēkam parakstīja atļauju vadīt auto. Mana māsa ir ārste un pēc visa notiekošā varēja secināt, ka vadītājam pie stūres ir epilepsijas lēkme. Mans mērķis te nav vainot kādu ārstu, bet aizdomāties gan - par atbildību, par sirds gudrību, par drosmi, par profesionalitāti.
Mēs sapratām arī to, ka šis notikums, protams, ko māca vai grib pateikt arī mums katram tajā tieši vai netieši iesaistītajam - man - juristu profesijas pārstāvei, manai māsai - ārstei un noteikti ko arī jaunajam drosmīgajam puisim. Aicinu katram uzdot sev šos jautājumus.
Rudens noskaņās, Laila |
