Virs profesionalitātes
Komentāri:
Inese* -
2011-10-24 19:05
Jā, es arī nekad neesmu varējusi saprast kas ir par pamatu šādi vēlmei neiesaistīties - vai bailes, vai vienaldzība (šim nespēju noticēt), vai mukšana no problēmām, vai nespēja pieņemt lēmumu rīkoties, vai....
Es pati bērnībā un agrā jaunībā biju izteikta "glābēj-dvēsele", kad varēju katru dzērāju vilkt no grāvja ārā.
Un vīrs man ir tāds, kurš glābj visus, kas par viņu ir vājāki (tas nozīmē gandrīz visus).
Tētis man bija tāds.
Nu....tāpēc es nezinu no kurienes rodas šī vienladzība.
Bēdīgi.
Inese* -
2011-10-25 03:13
Lindai-
kādā ziņā Tu neizproti manu viedokli? Es labprāt paskaidrošu :)
Inese* -
2011-10-25 05:12
Es jau nešaustu. Ne sevi, ne citus. Man vienkārši tīri cilvēcīgi ir bēdīgi, par to domājot vai lasot un man ir grūti saprotami tie iemesli, kas mudina cilvēkus tā rīkoties - vienkārši paiet garām kadam, kuram vajadzīga palīdzība.
Acīmredzot manai dvēselei vēl ir jāaug un jāmācās palikt mierīgai, kad redzu ko tādu.
Bet varbūt arī nē.
Tieši dēļ tā, ka manai dvēselei nebija vienalga, kas ar Latviju un latviešiem notiek domāšanas un attieksmes ziņā, es reiz radīju Pavasara studiju, šo mājas lapu un uzrakstīju grāmatu.
Nepaiet garām, palīdzēt otram piecelties, atbalstīt kādu nelaimē - tās visas ir cēlas īpašības, kuras ir vērts attīstīt.
Noskatoties un padomājot, ka "viņam slikta karma, lai tagad atstrādā" - tas ir ļoti tālu no mīlestības.
Starp citu - "Zilajos putnos" Kriss bija glābēj-dvēsele un skaidroja pašiem cietušajiem kapēc ar viņiem tā noticis, bet nevienā mirklī viņš nerunāja par to, ka paiet garām un neiesaistīties būtu cēli.
Labs jautājums ir - kad ir jāiesaistās un kad ne....bet...lai nu kā, ir būtiski, lai savā mīlestībā pašiem pret sevi un savu komfortu nepazaudējam cilvēciskās īpašības. Ja "es mīlu sevi tik ļoti", ka pret citiem kļūstu vienaldzīgs - tad tā nav mīlestība ne pret sevi, ne pret pasauli, ne pret Dievu.
Inese* -
2011-10-25 14:59
Mīļā xxx, es piekrītu, ka tam ir kāds izskaidrojums kapēc mēs rīkojamies vai nerīkojamies (un mierīgi var būt tā, ka meitenīte iepriekš nebija grlābusi tos 20 cilvēkus) tikai manuprāt, ka nebūtu pareizi tagad katreiz attaisnot savu neiesaistīšanos.
Šad tad (vai pārsvarā) tas vienkārši norāda uz vienaldzību vai līdzcietības trūkumu, vēl šad tad uz cinismu, vēl šad tad uz egocentrismu. Visas šīs īpašības ir graujošas.
Un būtu labi, ja mēs tās savā dzīvē, raksturā un attieksmē mazinātu.
Mēs taču šeit mācāmies vairot mīlestību un būt pozitīvākām domām un attieksmi ik dienas.
autors: LAILA PORIETE
Esmu pilna emocijām un gribu tajās padalīties ar tevi. Un vēl tā varētu būt otrā daļa Ineses rakstam par profesionalitāti. Šodien no rīta, braucot uz darbu (dzīvoju ārpilsētā), kādā vietā pēkšņi jābremzē, jo manā priekšā no sānu ielas izbraukusi līdz pusceļam stāv cita automašīna. Apstājos un puisis, kas jau pirms tam piegājis pie šī auto, māj ar roku, lai nāku palīgā. Izrādās vadītājam pēkšņi pie stūres ir kļuvis slikti pašā ceļa vidū. Izsaucām ātro palīdzību, nostūmām malā mašīnu, jo ceļš tajā vietā šaurs un mašīnu no rīta daudz. Tas viss tā kā būtu saprotams. Bet tās emocijas, par kurām gribu ar tevi runāt ir citas un tās mani ā r k ā r t ī g i pārsteidza un pārsteidza pozitīvā nozīmē. Proti, tas puisis, kas bija pie tā cietušā vadītāja pirms manis, kā izrādās, nebija vis viņa blakussēdētājs, kā es sākumā domāju, bet vienkāršs auto braucējs, kas tāpat kā es no rīta devās savās gaitās. Viņš bija pabraucis tam auto garām un pamanījis, ka ar to vadītāju nav kaut kas labi. Viņš apstājās. Un kad mēs ar māsu apstājāmies un piegājām klāt, viņš šo cilvēku jau elpināja. Puisis bija ļoti jauns, nu varēja būt nedaudz pāri 20mit. Un es viņam pateicos par to, ka viņš bija apstājies un patiesībā varbūt pat izglābis šim cilvēkam dzīvību un arī varbūt paglābis no nelaimes vēl daudzus citus, ko varētu sadarīt bez kontroles braucošs auto. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu šī jaunā cilvēka rīcību. Teikt malacis, būtu tikpat kā nepateikt neko, drosmīgs, arī par maz. Un te nu manā skatījumā izpaužas tā profesionalitāte, ko es gribētu saukt par sirds profesionalitāti vai sirds gudrību un atbildību. Un to nevar iedot neviena skola, tā vai nu ir vai nav. Iespējams, ka dzīves laikā to var attīstīt, varbūt. Un tā ir tā mūsu pievienotā vērtība, ko varam dot citiem cilvēkiem un pasaulei, tas ir kas augstāks. Jo jaunais puisis apstājoties taču nedomāja, kur viņam ātrāk jānokļūst, viņš drosmīgi metās palīdzēt, viņš nepabrauca vienaldzīgi garām. Un te jautājums mums katram - vai mēs būtu gatavi līdzīgā situācijā rīkoties tāpat? Vai arī - cik atbildīgi mēs pieņemam savus personīgos lēmumus un tos lēmumus, kas saistīti ar mūsu profesiju. Jo kāds ārsts taču tam cilvēkam parakstīja atļauju vadīt auto. Mana māsa ir ārste un pēc visa notiekošā varēja secināt, ka vadītājam pie stūres ir epilepsijas lēkme. Mans mērķis te nav vainot kādu ārstu, bet aizdomāties gan - par atbildību, par sirds gudrību, par drosmi, par profesionalitāti.
Mēs sapratām arī to, ka šis notikums, protams, ko māca vai grib pateikt arī mums katram tajā tieši vai netieši iesaistītajam - man - juristu profesijas pārstāvei, manai māsai - ārstei un noteikti ko arī jaunajam drosmīgajam puisim. Aicinu katram uzdot sev šos jautājumus.
Rudens noskaņās, Laila |
