Virs profesionalitātes
Komentāri:
Solvita* -
2011-10-25 01:45
Pirms kāda laika novēroju situāciju, kas palika atmiņā, un pie šī raksta varu dalīties ar to.
Iepirkos vienā no veikaliem, kur tiek pārdoti šampūni, pulveri, dušas želejas u.tml. - sīklietas, kas ikdienā vajadzīgas. Šajā veikalā ienāca jautra 3 vīru kompānija, pārmija dažus vārdus savā starpā, pagāja vairākas minūtes ....un vīri devās uz izeju.......STOP! Priekšā plecīgam vīram nostājās sīka auguma pārdevēja ap 20 gadiem un neļāva iziet garām, un aiznest veikala preces. Tikai pēc notikušā pārdevēja saprata, cik droši rīkojusies, jo spēku samērs nebija viņai par labu.(gan lielais vīrs, gan viņa draugi varēja situācija padarīt dramatisku).
Galvenais, pārdevējas dūša radīja rezultātu, un viņa atguva veikala preces. Tās lietas nebija viņas īpašums, protams, ka pārdevējai ir materiāla atbildība, bet ne jau tādā gadījumā, ja pārspēks un pamatoti draudi pašas dzīvībai. Toties izsauktie veikala apsargi ieradās par vēlu, kad situāciju bija veiksmīgi atrisinājusi pārdevēja.
Manuprāt, neviens nezina, cik drosmīgs būs ārkārtas situācijā, līdz tā nav iestājusies....
Par to ir laba filma Crash http://www.imdb.com/title/tt0375679/ vai http://www.kinokino.lv/kinoteatros/visas-filmas/skatit/sadursme-2004..
Starp varonību un gļēvulību mēdz būt ļoti trausla robeža....
Es saku, ka mēs nezinām savu spēju robežu līdz ekstremālai situācijai.
Ārkārtas situācija jau ir ārpus zināmā , ārpus rāmja , tāpēc tā nav viegli paredzama iepriekš, to ietekmē stress , kas ne vien mobilizē organismu situācijai bēgt vai cīnīties , bet arī ietekmē lēmuma pieņemšanu...Jo lielāka ir stresa noturība, jo lielākas iespējas, ka cilvēks rīkosies adekvāti.Tomēr arī stresa noturība ne vienmēr būs izšķirošā, lai ārkārtas situācijā cilvēks kļūtu par varoni.
Katram notikumam ir savs cēlonis, ko dažreiz saprotam tikai pēc ilgāka laika...
Solvita* -
2011-10-25 19:18
Laila, lūdzu raksti par šo puisi ''Latvijas Lepnumam''.....
Mums jāzina savi varoņi.....
http://www.tv3.lv/content/blogcategory/57/103/
autors: LAILA PORIETE
Esmu pilna emocijām un gribu tajās padalīties ar tevi. Un vēl tā varētu būt otrā daļa Ineses rakstam par profesionalitāti. Šodien no rīta, braucot uz darbu (dzīvoju ārpilsētā), kādā vietā pēkšņi jābremzē, jo manā priekšā no sānu ielas izbraukusi līdz pusceļam stāv cita automašīna. Apstājos un puisis, kas jau pirms tam piegājis pie šī auto, māj ar roku, lai nāku palīgā. Izrādās vadītājam pēkšņi pie stūres ir kļuvis slikti pašā ceļa vidū. Izsaucām ātro palīdzību, nostūmām malā mašīnu, jo ceļš tajā vietā šaurs un mašīnu no rīta daudz. Tas viss tā kā būtu saprotams. Bet tās emocijas, par kurām gribu ar tevi runāt ir citas un tās mani ā r k ā r t ī g i pārsteidza un pārsteidza pozitīvā nozīmē. Proti, tas puisis, kas bija pie tā cietušā vadītāja pirms manis, kā izrādās, nebija vis viņa blakussēdētājs, kā es sākumā domāju, bet vienkāršs auto braucējs, kas tāpat kā es no rīta devās savās gaitās. Viņš bija pabraucis tam auto garām un pamanījis, ka ar to vadītāju nav kaut kas labi. Viņš apstājās. Un kad mēs ar māsu apstājāmies un piegājām klāt, viņš šo cilvēku jau elpināja. Puisis bija ļoti jauns, nu varēja būt nedaudz pāri 20mit. Un es viņam pateicos par to, ka viņš bija apstājies un patiesībā varbūt pat izglābis šim cilvēkam dzīvību un arī varbūt paglābis no nelaimes vēl daudzus citus, ko varētu sadarīt bez kontroles braucošs auto. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu šī jaunā cilvēka rīcību. Teikt malacis, būtu tikpat kā nepateikt neko, drosmīgs, arī par maz. Un te nu manā skatījumā izpaužas tā profesionalitāte, ko es gribētu saukt par sirds profesionalitāti vai sirds gudrību un atbildību. Un to nevar iedot neviena skola, tā vai nu ir vai nav. Iespējams, ka dzīves laikā to var attīstīt, varbūt. Un tā ir tā mūsu pievienotā vērtība, ko varam dot citiem cilvēkiem un pasaulei, tas ir kas augstāks. Jo jaunais puisis apstājoties taču nedomāja, kur viņam ātrāk jānokļūst, viņš drosmīgi metās palīdzēt, viņš nepabrauca vienaldzīgi garām. Un te jautājums mums katram - vai mēs būtu gatavi līdzīgā situācijā rīkoties tāpat? Vai arī - cik atbildīgi mēs pieņemam savus personīgos lēmumus un tos lēmumus, kas saistīti ar mūsu profesiju. Jo kāds ārsts taču tam cilvēkam parakstīja atļauju vadīt auto. Mana māsa ir ārste un pēc visa notiekošā varēja secināt, ka vadītājam pie stūres ir epilepsijas lēkme. Mans mērķis te nav vainot kādu ārstu, bet aizdomāties gan - par atbildību, par sirds gudrību, par drosmi, par profesionalitāti.
Mēs sapratām arī to, ka šis notikums, protams, ko māca vai grib pateikt arī mums katram tajā tieši vai netieši iesaistītajam - man - juristu profesijas pārstāvei, manai māsai - ārstei un noteikti ko arī jaunajam drosmīgajam puisim. Aicinu katram uzdot sev šos jautājumus.
Rudens noskaņās, Laila |
