Vai Tev ir kādreiz tā bijis (zinu, ka, protams, ir) ka sadusmojies, sakreņķējies, vai gluži vienkārši nevari rast atrisinājumu kādai situācijai, kas reāli krīt uz nerviem.
Un tad vienmēr liekas –nu ja kāds pateiktu ko lai dara.
Kā lai nomierinos? Kā lai tieku ar visu šito galā.
Un tad der atcerēties, ka miers rodas no tā, ka sāc pieņemt un ļauties situācijai. Apstājies. Ieturi pauzi. Sajūti enerģijas plūdumu un ļaujies tai.
Nedzen sevi.
Neļauj domām izvēlēties objektus ārpus šobrīd notiekošā.
Tu esi savas dzīves noteicēja.
Tu esi noteicēja arī par savām domām.
Tiklīdz ienāk prātā kāda doma, kas sāk dzīt notikumus uz priekšu, tā momentā pārnes apziņu uz ko ļoti patīkamu, kas notiek šobrīd - uz smaržu, uz skaņu, uz sajūtām, uz iztēles objektiem utt.
Savukārt, ja iešaujas prātā kāda patīkama doma- noķer to un izvērs, ļauj tai izaugt, lauj izveidoties vīzijai vai pat sapnim. Izaudzē jaunu ideju, kas varbūt kļūst par mērķi.
Un savukārt šīs domas ir ļoti patīkamas un mierīgas, pat sapņainas un tai pat laikā radošas.
Miers rodas no tā, ja centrs ir Tevī.
Tiklīdz centrs ir kaut kur citur - nākotnē, pagātnē, citos cilvēkos un notikumos, tā vairs nav līdzsvara.
Ja nav līdzsvara, rodas diskomforts un nav vairs miera.
Vēl kā labs paradums varētu būt neko nedarīt pavirši. Ja sarunājies ar draudzeni, tad tiešām sarunājies. Un nevis domā ko mājās dara vīrs, bērni, vai kas tagad notiek aiz sienas, vai ko rīt gatavošu vakariņās utt.
Pa īstam izbaudīt var tad, ja pievēršas tam , ko dara.
Paviršība un virspusēja attieksme rodas no tā, ka dara vienu, bet domā citu.
Nepieļauj to savā dzīvē un redzēsi kā mainās dzīve.
Kopš esmu sakusi tā darīt, mana dzīve ir pārvērtusies brīnumainu un patīkamu nodarbju virknējumā. Kāpēc? Tādēļ, ka baudu to, ko daru.
Šobrīd rakstu Tev, un nedomāju neko citu, kā vien to, lai visu savu domu visjaukākā un skaidrākā veidā nodotu Tev. Lai Tu sajustu, ko patiešām gribu pateikt. Lai ne tikai izlasītu, bet aizdomātos.
Man vispār patiktu, ja ar laiku mēs varētu šīs savas sarunas padarīt kā kaut ko īpašu. Kā rituālu, kā īpašo dienas mirkli, kad ar kūpošu tējas krūzi rokās, iesēžoties visērtākajā pozā ļaujamies patīkamām domā, atziņām, sapņiem.
Esmu jau agrāk to teikusi, bet atkārtošu vēl – ja vien Tu jūti, ka gribi man ko atrakstīt, iekomentēt, vai pastāstīt, noteikti dari.
Es gaidīšu.