Kā atgūt mieru un harmoniju sevī
Komentārs:
Ilona* -
2011-12-27 20:36
Ievai
Bailes ir mums visiem, un domāju, ka labi jau ir tas, ka Tu zini, ka bailes ir tās, kas bremzē Tavu attīstību un izaugsmi. Tu vismaz zini, kas ir jāmaina un zināt, kurā virzienā doties, tas ir ļoti, ļoti daudz.
Bet vai nav tā, ka tā migla, kurai netiec cauri nav viss bailes, bet Tu vienkārši neesi atradusi pati sevi. Jo, ja Tu zini, kur gribi iet, tad jau Tu arī ej. Un te ir ļoti svarīgi izjust sevi līdz kaulam. Piemēram, lasīju Ineses ieteikto Šarma grāmatu. Visas idejas ir foršas, pareizas, nu ļoti patiesas. Bet tikai viens teikums mani pamudināja šodien sākt darboties - "ar savu darbu un dzīvi kaut nedaudz uzlabot pasauli". Visi pārējie man ļoti patika, es tiem no sirds piekrītu, bet šis bija vienīgais, kas mani pamudināja kustēties.
Šodien pirmo reizi iedomājos, ka mēs kaut kur iekšēji zinām tos pareizos dzīves principus, bet kamēr nav tikai un vienīgi MŪSU PAŠU dzīves mērķis, šos principus mēs īsti nevaram īstenot. Mēs gribam, bet tas tāpat nav tas.
Vēl viens ieteikums - ja Tu sāc par šīm bailēm, neziņu domāt, tad ir labi. Tu sevi atradīsi, jo visi, kas meklē, tie atrod. Protams, tā neziņa ir baisa, jo nevari jau vienlaicīgi mācīties par ārstu un operas dziedātāju. Lai izdodas atrast sevi, jo man šķiet, ka tikai tā Tu vari savu dzīvi piepildīt.
Starp citu, jautājums pārējiem. Ja mēs nemeklējam atbildes uz jautājumiem par savas dzīves jēgu, savu misiju, bet apzinīgi darām savu darbu. No sērijas, labi, ka darbs ir, ko tur lieki domāt. Bet vai cilvēks ir spējīgs darīt darbu visu mūžu un būt laimīgs, VESELS, harmonisks, neskatoties, ka darbs nepatīk? Kā Jums šķiet - veselība, laime, iekšējā harmonija iet roku rokā ar darbu, kas nepatīk?
 Vai Tev ir kādreiz tā bijis (zinu, ka, protams, ir) ka sadusmojies, sakreņķējies, vai gluži vienkārši nevari rast atrisinājumu kādai situācijai, kas reāli krīt uz nerviem.
Un tad vienmēr liekas –nu ja kāds pateiktu ko lai dara.
Kā lai nomierinos? Kā lai tieku ar visu šito galā.
Un tad der atcerēties, ka miers rodas no tā, ka sāc pieņemt un ļauties situācijai. Apstājies. Ieturi pauzi. Sajūti enerģijas plūdumu un ļaujies tai.
Nedzen sevi.
Neļauj domām izvēlēties objektus ārpus šobrīd notiekošā.
Tu esi savas dzīves noteicēja.
Tu esi noteicēja arī par savām domām.
Tiklīdz ienāk prātā kāda doma, kas sāk dzīt notikumus uz priekšu, tā momentā pārnes apziņu uz ko ļoti patīkamu, kas notiek šobrīd - uz smaržu, uz skaņu, uz sajūtām, uz iztēles objektiem utt.
Savukārt, ja iešaujas prātā kāda patīkama doma- noķer to un izvērs, ļauj tai izaugt, lauj izveidoties vīzijai vai pat sapnim. Izaudzē jaunu ideju, kas varbūt kļūst par mērķi.
Un savukārt šīs domas ir ļoti patīkamas un mierīgas, pat sapņainas un tai pat laikā radošas.
Miers rodas no tā, ja centrs ir Tevī.
Tiklīdz centrs ir kaut kur citur - nākotnē, pagātnē, citos cilvēkos un notikumos, tā vairs nav līdzsvara.
Ja nav līdzsvara, rodas diskomforts un nav vairs miera.
Vēl kā labs paradums varētu būt neko nedarīt pavirši. Ja sarunājies ar draudzeni, tad tiešām sarunājies. Un nevis domā ko mājās dara vīrs, bērni, vai kas tagad notiek aiz sienas, vai ko rīt gatavošu vakariņās utt.
Pa īstam izbaudīt var tad, ja pievēršas tam , ko dara.
Paviršība un virspusēja attieksme rodas no tā, ka dara vienu, bet domā citu.
Nepieļauj to savā dzīvē un redzēsi kā mainās dzīve.
Kopš esmu sakusi tā darīt, mana dzīve ir pārvērtusies brīnumainu un patīkamu nodarbju virknējumā. Kāpēc? Tādēļ, ka baudu to, ko daru.
Šobrīd rakstu Tev, un nedomāju neko citu, kā vien to, lai visu savu domu visjaukākā un skaidrākā veidā nodotu Tev. Lai Tu sajustu, ko patiešām gribu pateikt. Lai ne tikai izlasītu, bet aizdomātos.
Man vispār patiktu, ja ar laiku mēs varētu šīs savas sarunas padarīt kā kaut ko īpašu. Kā rituālu, kā īpašo dienas mirkli, kad ar kūpošu tējas krūzi rokās, iesēžoties visērtākajā pozā ļaujamies patīkamām domā, atziņām, sapņiem.
Esmu jau agrāk to teikusi, bet atkārtošu vēl – ja vien Tu jūti, ka gribi man ko atrakstīt, iekomentēt, vai pastāstīt, noteikti dari.
Es gaidīšu. |
