Kā atgūt mieru un harmoniju sevī
Komentāri:
Inga* -
2012-01-11 17:46
Savā pirmajā un pagaidām vienīgajā darba vietā nostrādāju vairāk kā 20 gadus. Darbs man bija mīļš, viss tik pazīstams, tik ierasts, bet arvien vairāk sāka kļūt garlaicīgi, radās pārdomas, vai tiešām es vēlos šai darba vietā nostrādāt visu savu atlikušo darba mūžu un sapratu, ka tomēr nē, ka es vēlos ko vairāk. Tā nu es dzīvoju ar šīm pārdomām, un savām kolēģēm jaungada pasākumā vēl teicu, ka man ir tāda sajūta, ka nākošgad es šeit vairs nestrādāšu, un ziniet meitenes, tā arī notika. Dzīve mani ''izstūma'' no šīs darba vietas, pati es aiziet nekādi nevarēju, jo tur tik tiešām nebija slikti. Šobrīd esmu bez darba un godīgi sakot, nezinu ko darīšu tālāk, mana konkrētā profesija darba tirgū absolūti nav pieprasīta, mans vecums arī darba devējiem nešķiet pievilcīgs, man ir 47 gadi. Katru dienu pārlasu darba sludinājumus un saprotu, ka ir jānotiek brīnumam, lai es sev tur ko piemērotu atrastu, nerunājot jau nemaz par līdzvērtīgu algu. Tā nu es, cerēdama uz labāku dzīvi, esmu nonākusi pie ''sasistas siles''. Es pēc dabas neesmu ''ņaudētāja'', strādāju ar sevi, visādi attīros, dziedinos, iedvesmojos, bet brīžiem nolaižas rokas, jo reāli esmu tur, kur esmu un darba man nav. Šobrīd nedaudz ir tādas pārdomas par to, kam man bija vajadzīgas visas šīs attīrīšanās, garīgās prakses un darbs ar sevi, ja esmu nonākusi tur, kur esmu un attīrījusies no darba, kas bija mans iztikas avots., kā lai dzīvo tālāk? Zinoši cilvēki darba jautājumos saka, ka darbu vislabāk esot atrast starp draugiem un paziņām, bet diemžēl liela daļa no tiem, uzzinot, ka esi grūtā situācijā, vienkārši novēršas no tevis, bet citi atkal saka, ka nu tu jau atradīsi darbu, un tā nu lūk, es esmu pati ar savu problēmu. Vienīgais, ko gribu piebilst ir tas, ka nevajag vienkārši aiziet prom no darba, cerot tikai uz brīnumu, vajag konkrēti zināt uz kurieni dodies, jo citādi var palikt bez nekā, un šī pieredze nav no patīkamākajām.
Inga* -
2012-01-11 19:41
Paldies, mīļās meitenes, jūs esat fantastiskas! Paldies jums par atbalstu! Es patiesi varu teikt, ka esmu gaismā, es bezgala mīlu dzīvi un nevainoju nevienu tajā, kas ar mani notiek, es zinu, ka esmu atbildīga pati par savu dzīvi un to, ka pārmaiņas ir neizbēgamas. Man tik tiešām tiek dota iespēja sākt no nulles, paldies Tev, Mairita, ka Tu man to atgādināji. Un patiesībā, tā jau ir, ja pagātne tiek atlaista ar mīlestību, tad saproti, ka nākotnē ir gaidāms kas ļoti labs, vienīgi, šis pārejas brīdis starp to, kas vairs nav un to, kas vēl nav ir tāds mulsums, bet tā jau ir dzīve, šeit un tagad. Saprotu, ka šobrīd man ļoti svarīga ir pilnīga uzticēšanās augstākiem spēkiem, galvenais nezaudēt mīlestību, kas ir manī. Diemžēl uznāk izmisuma un vientulības brīži, kad viss šķiet tik mulsinoši, kad tā īsti pat nav ar ko aprunāties. Nu ļoti daudzi mani iepriekšējie paziņas, draugi ir kā izgaisuši, vairs nav nemitīgo zvanu, tikšanos un tml., jo es esmu citā plūsmā, es esmu kļuvusi kā neredzama. Tik tiešām, acīmredzot, mans laiks ar viņiem būt kopā ir iztecējis, jo nav absolūti nekādas ne dusmas, ne aizvainojuma, ne tml., ir vienkārši mīlestība.. Paldies vēlreiz Tev, mīļo Mairitiņ, par iejūtību un mīlestību, ko es no Tevis sajutu un Tev, mīļo Inesīt, par to, ka neesi vienaldzīga. Es šobrīd vienkārši ļaujos nedaudz skumjām, jo nav jau tik viegli atlaist to, kas tik ilgus gadus bija daļa no tavas dzīves, daļa no tevis.
Es jūs, meitenes, ļoti mīlu, jūs man šobrīd esat tik tuvas! Paldies, mani mīļie eņģelīši! Šeit dziesma no manis šai brīdī jums:
http://www.youtube.com/watch?v=UNiJXVpX2hQ&feature=related
Inga* -
2012-01-11 19:46
Paldies arī Tev, Baibiņ, par atbalstu!
 Vai Tev ir kādreiz tā bijis (zinu, ka, protams, ir) ka sadusmojies, sakreņķējies, vai gluži vienkārši nevari rast atrisinājumu kādai situācijai, kas reāli krīt uz nerviem.
Un tad vienmēr liekas –nu ja kāds pateiktu ko lai dara.
Kā lai nomierinos? Kā lai tieku ar visu šito galā.
Un tad der atcerēties, ka miers rodas no tā, ka sāc pieņemt un ļauties situācijai. Apstājies. Ieturi pauzi. Sajūti enerģijas plūdumu un ļaujies tai.
Nedzen sevi.
Neļauj domām izvēlēties objektus ārpus šobrīd notiekošā.
Tu esi savas dzīves noteicēja.
Tu esi noteicēja arī par savām domām.
Tiklīdz ienāk prātā kāda doma, kas sāk dzīt notikumus uz priekšu, tā momentā pārnes apziņu uz ko ļoti patīkamu, kas notiek šobrīd - uz smaržu, uz skaņu, uz sajūtām, uz iztēles objektiem utt.
Savukārt, ja iešaujas prātā kāda patīkama doma- noķer to un izvērs, ļauj tai izaugt, lauj izveidoties vīzijai vai pat sapnim. Izaudzē jaunu ideju, kas varbūt kļūst par mērķi.
Un savukārt šīs domas ir ļoti patīkamas un mierīgas, pat sapņainas un tai pat laikā radošas.
Miers rodas no tā, ja centrs ir Tevī.
Tiklīdz centrs ir kaut kur citur - nākotnē, pagātnē, citos cilvēkos un notikumos, tā vairs nav līdzsvara.
Ja nav līdzsvara, rodas diskomforts un nav vairs miera.
Vēl kā labs paradums varētu būt neko nedarīt pavirši. Ja sarunājies ar draudzeni, tad tiešām sarunājies. Un nevis domā ko mājās dara vīrs, bērni, vai kas tagad notiek aiz sienas, vai ko rīt gatavošu vakariņās utt.
Pa īstam izbaudīt var tad, ja pievēršas tam , ko dara.
Paviršība un virspusēja attieksme rodas no tā, ka dara vienu, bet domā citu.
Nepieļauj to savā dzīvē un redzēsi kā mainās dzīve.
Kopš esmu sakusi tā darīt, mana dzīve ir pārvērtusies brīnumainu un patīkamu nodarbju virknējumā. Kāpēc? Tādēļ, ka baudu to, ko daru.
Šobrīd rakstu Tev, un nedomāju neko citu, kā vien to, lai visu savu domu visjaukākā un skaidrākā veidā nodotu Tev. Lai Tu sajustu, ko patiešām gribu pateikt. Lai ne tikai izlasītu, bet aizdomātos.
Man vispār patiktu, ja ar laiku mēs varētu šīs savas sarunas padarīt kā kaut ko īpašu. Kā rituālu, kā īpašo dienas mirkli, kad ar kūpošu tējas krūzi rokās, iesēžoties visērtākajā pozā ļaujamies patīkamām domā, atziņām, sapņiem.
Esmu jau agrāk to teikusi, bet atkārtošu vēl – ja vien Tu jūti, ka gribi man ko atrakstīt, iekomentēt, vai pastāstīt, noteikti dari.
Es gaidīšu. |
