Kā atgūt mieru un harmoniju sevī
Komentāri:
Inese* -
2010-11-22 04:57
kad dzīvē sagriežas viss kājām gaisā, tad ir vieglāk, ja atceries teicienu un stāvokli, kad
"manai dvēselei manā ķermenī ir ļoti, ļoti labi"
Viss, kas notiek, ir ārējie apstākļi. Bet miers un harmonija ir mūsos iekšā. Jāatrod spēks, lai atrastu atbalsta punktu sevī.
Inese* -
2010-12-14 19:25
Es Tev ieteiktu apgūt meditācijas mākslu. Tā ir brīnišķīga sajūta un vienreizēja tehnika, lai kļūtu netakarīgs no ārējiem apstākļiem.
Un otra fantastiskā drošības sajūta rodas no sarunām ar Dievu.
Ja mēs sakārtojam attiecības ar Dievu, tad dzīve sakārtojas un nemiers beidzas:)
Inese* -
2010-12-28 20:28
Jā - miers un laime ir tagadnē:)
Inese* -
2011-12-20 18:25
Esi sveicināta šajā lapā! Un ir jauki, ka atgriezīsies :)
Mēs te noteikti būsim.
Inese* -
2011-12-26 18:26
Ieva, Tu pati tik skaisti pati apraksti par to, kā tikt pāri bailēm:)
Tagad tikai atliek to visu apzināties un sajust.
Paņem spoguli un ieskaties sev acīs - dziļi, dziļi. Un pasaki sev (savai dvēselei) cik ļoti to mīli. Saki skaļi "Ieva, es tevi ļoti, ļoti mīlu". Un saproti, ka to saki sev.
Bailes rodas tad, ja esi atkarīgs no ārējiem apstākļiem vai notikumiem. Tiklīdz iemācies izveidot saikni ar savu dvēseli (un dvēsele savukārt ir saistīta ar Dievu), tad bailes pazūd (vai paliek normas robežās tieši tik daudz, lai pasargātu mūs no pārgalvības).
Vēl - citreiz der tās baildes nosaukt vārdā. Proti - noformulē skaidri no kā Tev ir bail. Kāpēc?
Tiklīdz ir kaut kas konkrēts, tā ar to ir vieglāk tikt galā :))
Inese* -
2011-12-27 23:14
Pirmais, ko gribētos atbildēt, protams, ir nē - neiet gan. Darbs ir ļoti liela mūsu dzīves sastāvdaļa un nav atdalāms no laika, kuru dzīvojam.
Vēl viena lieta - ka darot darbu, kas patīk, mēs patiešām sevi labāk realizējam un dabūjam spēkus klāt vēl no kosmosa, sasniedzam labākus rezultātus, iegūstam gandarījumu un lakšmi (pārpilnības enerģiju).
Bet pēc tam es sāku domāt ilgāk un vairāk un tomēr ir dažādi izņēmumi - piemēram, vīrietim tas varētu būt, ja ir kāds cits virsmērķis (piemēram, tas ir kāds viens posms karjerā, kuru īsti nevar apiet. Vai arī viņš ir uzlicis sev kaut kādu gribasspēka pārbaudi, vai arī vienkārši šai darbā ir ļoti laba alga).
Savukārt sievietei perfektas attiecības šai darbā var būt kā iemesls, lai neko nemainītu un spētu būt laimīgs/a arī strādājot ne visai patīkamu darbu.
Inese* -
2011-12-28 03:24
Jā, tas būtu ideāls risinājums, ka šo nepatīkamo darbu varētu iemīlēt. Tas būtu skaisti. Visa dzīve sakārtotos.
Inese* -
2012-01-11 05:09
Skat cik sen mēs jau runājam par centru sevī. Šis rakstīts divi gadi atpakaļ pēc Jāņiem :)
Inese* -
2012-01-11 18:54
Paldies, Inga, par Tavu uzticēšanos un paldies, Mairita, par tik fantastiski jūtīgo un vērtīgo komentāru.
Es arī piekrītu tam, ka ir jāsāk meklēt to, ko vislabāk gribētos darīt. Atrast to savu īsto sirds nodarbošanos. Bet ja pagaidām tas vēl nav atklāts, tad sākt ar to, ka katru darbu darīt maksimāli no sirds ar misijas apziņu.
Es tā esmu strādājusi gan mārketinga jomā, gan vasarās pa viesmīli. Tās nebija manas specialitātes un varētu teikt, ka tas bija tālu no tā, ko pa īstam gribēju darīt, bet aiz pateicības, ka man ir darbs, šos darbus darīju ar vislielāko atbildību un misijas apziņu. Un tas mani atveda pie savas īstās nodarbošanās tagad.
Galvenais šai brīdī ir sevi pasargāt no upura sajūtas.
Tajā iekrist ir tik viegli.
Bet īstenībā jau nekas nav mainījies - ar darbu vai bez, mēs esam savas dzīves autori.
Lai viss izdodas!
 Vai Tev ir kādreiz tā bijis (zinu, ka, protams, ir) ka sadusmojies, sakreņķējies, vai gluži vienkārši nevari rast atrisinājumu kādai situācijai, kas reāli krīt uz nerviem.
Un tad vienmēr liekas –nu ja kāds pateiktu ko lai dara.
Kā lai nomierinos? Kā lai tieku ar visu šito galā.
Un tad der atcerēties, ka miers rodas no tā, ka sāc pieņemt un ļauties situācijai. Apstājies. Ieturi pauzi. Sajūti enerģijas plūdumu un ļaujies tai.
Nedzen sevi.
Neļauj domām izvēlēties objektus ārpus šobrīd notiekošā.
Tu esi savas dzīves noteicēja.
Tu esi noteicēja arī par savām domām.
Tiklīdz ienāk prātā kāda doma, kas sāk dzīt notikumus uz priekšu, tā momentā pārnes apziņu uz ko ļoti patīkamu, kas notiek šobrīd - uz smaržu, uz skaņu, uz sajūtām, uz iztēles objektiem utt.
Savukārt, ja iešaujas prātā kāda patīkama doma- noķer to un izvērs, ļauj tai izaugt, lauj izveidoties vīzijai vai pat sapnim. Izaudzē jaunu ideju, kas varbūt kļūst par mērķi.
Un savukārt šīs domas ir ļoti patīkamas un mierīgas, pat sapņainas un tai pat laikā radošas.
Miers rodas no tā, ja centrs ir Tevī.
Tiklīdz centrs ir kaut kur citur - nākotnē, pagātnē, citos cilvēkos un notikumos, tā vairs nav līdzsvara.
Ja nav līdzsvara, rodas diskomforts un nav vairs miera.
Vēl kā labs paradums varētu būt neko nedarīt pavirši. Ja sarunājies ar draudzeni, tad tiešām sarunājies. Un nevis domā ko mājās dara vīrs, bērni, vai kas tagad notiek aiz sienas, vai ko rīt gatavošu vakariņās utt.
Pa īstam izbaudīt var tad, ja pievēršas tam , ko dara.
Paviršība un virspusēja attieksme rodas no tā, ka dara vienu, bet domā citu.
Nepieļauj to savā dzīvē un redzēsi kā mainās dzīve.
Kopš esmu sakusi tā darīt, mana dzīve ir pārvērtusies brīnumainu un patīkamu nodarbju virknējumā. Kāpēc? Tādēļ, ka baudu to, ko daru.
Šobrīd rakstu Tev, un nedomāju neko citu, kā vien to, lai visu savu domu visjaukākā un skaidrākā veidā nodotu Tev. Lai Tu sajustu, ko patiešām gribu pateikt. Lai ne tikai izlasītu, bet aizdomātos.
Man vispār patiktu, ja ar laiku mēs varētu šīs savas sarunas padarīt kā kaut ko īpašu. Kā rituālu, kā īpašo dienas mirkli, kad ar kūpošu tējas krūzi rokās, iesēžoties visērtākajā pozā ļaujamies patīkamām domā, atziņām, sapņiem.
Esmu jau agrāk to teikusi, bet atkārtošu vēl – ja vien Tu jūti, ka gribi man ko atrakstīt, iekomentēt, vai pastāstīt, noteikti dari.
Es gaidīšu. |
