illva - 2012-09-30 03:45
Dainīt...Tu esi atradusi Tik brīnišķīgus salīdzinājums......""Tu neesi Tavs darbs....Tu neesi Tavi draugi....Tu neesi...!!!...""....un tik ļoti tos var sameklēt, ka meklē....ja nepievēršam uzmanību tam!!!!...ar ko asociējam......savas dzīves lomas.
Patiesībā tik būtiski...arī es sevi nepārtraukti sakontrolēju...kas notiek ar mani pašu.....un ravēju šo pamazītiņām tiklīdz pamanu. Bet tik daudz ir nācies dzirdēt no cilvēkiem sakām....""ja vinš izdarīs to....es būšu laimīga""...rodas jautājums!!??...kas no tā mainīsies,ja kāds kaut ko sadarīs manā vietā...vai tad es būšu laimīga...nedomāju....laime, pašpietiekamība, uzticēšanās, mierīgi plūstoša enerģētika...ir jāatrod sevī....un tikai tad mēs izjutīsim patiesu prieku par savu dzīvi....un patiesu laimi.
Tik jauki Dainīt, ka atvēri šo sarunu.



Dace Jermiļina - 2012-09-30 05:21
Kā naglai uz galvas! Tieši manas šodienas pārdomas. Jo šodien aizdomājoties secināju, ka šobrīd- es- esmu haoss,sevi nepazīstu, nezinu sevi nemaz. Dzīvē lielā mērā viss kārtībā, bet es nezinu kas esmu un ko gribu. Pateicoties šiem rakstiem, mēģinu haosu sakārtot, bet vēl jo projām sevi neredzu.

illva - 2012-09-30 08:40
Bet!!!!...citreiz ir tik forši, ka kāds ārējs spoguls mums izgaismo...un mēs sadzirdam...,ka re manī ir tas!!!!,.... tas!!... un tas!!!!....un tad ir tik brīnumaina sajūta savai apziņai, ka patiešām....bet bez cimperlēšanās...un bez koķetēšanas....vienkārši saķert to momentu....un tad!!!..iesākās attīstības ceļš, lai ieraudzītu sevī...vēl tik neiedomājami labās lietas....un tad!!!..vienā mirklī kļūst interesanti...pašām ar sevi.....un tad!!!...kad esam to ieraudzijušas, tad to ar dziļu pateicību...pieņemt.

inese - 2012-09-30 18:05
Dainīt, Tavos rakstos es nāku baudīt mieru un mīlestību. Tie ir ar tik plūstošu enerģijuun lasot iestājas laime un harmonija:)

Savukārt iesaistoties diskusijā-
šodien kaut kā arī es ļoti daudz domāju par haosu un tad vienā brīdī līdz galama sapratu, ka haoss ir ar prātu neaptverama kārtība.
Pieteik apziņu paplašināt un pieņemt notiekošo (nepretoties, neārdīt sevi, nelauzīt galvu) - nkā viss sakārtojas : )

ronda - 2012-09-30 18:29
Paldies, Dainiņ, superīgs raksts! :)
Pēdējā laikā tieši par visām šīm lietām domāju, jo beidzot ir sācies mans (atpakaļ)ceļš uz sevis mīlēšanu - sāku piebremzēt, ieelpot, cenšos sajust sevi, cenšos atgriezties pie sevis.
Es ilgu laiku to visu nesapratu, līdz reiz sajūtu līmenī nāca atskārsme - tas ir tā, kā bija bērnībā. Varēju stundām vienatnē būt, zīmēt vai līmēt krāsainus papīrīšus, sev pilnībā patiku un apmierināju, man bija viss labi ar sevi, es vienmēr biju šeit un tagad, mani neuztrauca nekas ārpus šeit un tagad, mani neuztrauca, ko par mani domā apkārtējie utt. Es vēlos tur atgriezties - pie sava iekšējā bērna :) Es domāju, ka tas ir tas sevis apzināšanās stāvoklis un iekšējā laime :)

ilze - 2012-09-30 20:23
Dainīt, paldies, ļoti labs raksts - laikā un vietā! Cilvēks ir interesants radījums - meklē to mieru un laimi pa visu pasauli un nepaskatās sevī iekšā, kur ir visas atbildes.
Doma par haosu, ko Inesīte pacēla, es to cenšos uztvert kā kaut ļoti pozitīvu tādā ziņā, ja notiek kopējā attīstība un zināmu laiku kādā no dzīves jomām valda haoss - tas ir kaut kā laba priekšvēstnesis - pirms iestājas nākamais attīstības līmenis, vecais tiek nojaukts un tad būvēts jauns un labāks, kamēr veco ārda - valda haoss, neziņa, bet tas ir labi, jo tuvojas kaut kas labāks, gaišāks, radošāks un tā tik uz priekšu:) Lai mēs esam sev pašas vislabākās draudzenes! paldies Dainīt!!

agy - 2012-10-01 01:24
Es arī pievienojos paldies teicēju pulciņam! :) Paldies par rakstu! Ne tikai par šo, bet arī par visiem pārējiem!

dainarozenberga - 2012-10-01 04:20
Sirsnīgs paldies meitenes par ikvienu komentāru! :)

Ilvu,
Man tik ļoti patīk kā Tu raksti - un tad vienā mirklī kļūst interesanti! Jā, tā spoguļa padarīšana ir īpaša un ļoti interesanta! :)

Par to haosu.... Man šķiet labākais ko var darīt, kā raksta Inesīte - pieņemt to un caur apziņas paplašināšanu vienkārši ļaut tam atrisināties... :)
Atrodoties tam visam pa vidu nebūt tas neliekas vienkārši, bet ir brīži, kad ļoti apzināti ir jānorauj "stopkārns" un jāpasaka nē stresam, satraukumam, bailēm - un jāpaskatās uz šo mirkli no malas... vai pat ne no malas, bet ieskatoties sevī atbildes pēkšņi atrodās...

Un, Ilzīt, Tu apbrīnojami uzliec punktiņus uz "i". Es lasu Tavu komentāru un smaidu, jo tiešām, it viss ir tieši tik vienkārši! :)

illva - 2012-10-01 07:39
Paldies Dainīt!!!....es saķeru Tevis teikto...un spiežu pie sirds...ar pateicību un svētību.
Par haosu...tik brīnišķīgi saka Inesīte...."" ka haoss ir ar prātu neaptverama kārtība""....es piekrītu......Vēl, kas man palīdz...es eju ārā skriet...tikai es un tikai ceļš...un tikai gaiss....un debesis.....un sarunas ar Dievu...Tik fantastiksa sajūta ir,kad esmu beigusi šo škriešanu...kaut kā tas haoss sastrukturējās...kaut kā tas tiek palaists pašplūsmā....un tas ir tik brīnumaini.....un to paveic mans prāts...vai mana zemapziņa..tikai kustinot kājas:)
Un...par to spoguļa padarīšanu...ir tā....mēs taču visi zinām,ka...ja viens ģimenē žāvāsies,tad....arī tūlīt, tūlīt žāvāsimies arī mēs paši...tieši tāpat ir ar ēšanu....ja tikai kāds ēdīs un smaržos...arī mēs sagribēsism ēst...un esot šeit šajā manis iemīlētā mājas lapā...ir precīsi tāpat....mēs viena otru tik fantastiskā veidā iedvesmojam...iemīlam....saklausam...un tik ļoti saprotam.
Patiesā gandarījumā un mīlēstībā.


karinchiks - 2012-10-01 16:33
Paldies!
Skaisti pateikts....
Tu kļūsti par to,par ko Tu domā,kas Tu esi...
Visi mēs alkastam mīlestības,katrs no mums varam būt šī Dievišķā saule,bite,pienene.
Kā Tu saki,mainīt attieksmi....
Lai saniegtu,jaatmet viss,ko dara prāts,jo mūsos ir paliekošais...mīlestība...

inese - 2012-10-01 17:39
O, Ilvu, paldies! Cik Tu smuki esi uzrakstījusi par to būšanu kopā šeit mājas lapā. Jā, tieši tā arī ir, ka pārklājamies ar enerģijām, iedvesmojamies, palīdzam viena otrai, un kopā šādi, sasmeļoties motivāciju, ejam uz priekšu, uz gaismu un mīlestību.

Man pēdējā laikā ļoti bieži ir tā, ka pirms visiem darbiem, no rīta ienāku šeit mājas lapā pēc motivācijas un labām domām. un katreiz te priekšā ir kāds jauks komentārs vai kāda sirsnīga mīļa klātbūtne.
Paldies visiem par to:))
Un sūtu pretim mīlestību:)

emilija - 2012-10-04 17:04
Beidzot kāds šo tēmu atklāj iespējami konkrēti! Lielais vairums rakstu balstās uz vispārīgiem aicinājumiem.
Dainas teiktajam varu pievienot vēl vienu ieteikumu, ar ko sākt - būt maigai pret sevi! :)

kristine - 2012-10-05 00:56
Ja es iedomājos savu dzīvi kā margrietiņu, tad katra ziedlapiņa atbilst savai svērai - ģimene, darbs, mājas, mīļotā nodarbe, draugi utt. Un centrā esmu es un manas attiecības ar sevi. Ja visas margrietiņas ziedlapiņas ir sakārtotas (visas sfēras sakārtotas) es jūtos harmoniski. Bet ja kāda no šīm sfērām nav sakārtota? Manā gadījumā tās ir attiecības, ģimene. Es, protams, strādāju šai virzienā, bet pagaidām mans gaidītais rezultāts nav. Un es nejūtos laimīga. Tik liela un svarīga dzīves sfēra, kurā ir klusums. Lai kā es mēģinu ar sevi strādāt, ka es esmu es, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, laimes sajūtu pilnībā pie manis neatnāk. Diezgan bieži pieķeru sevi pie domas, ka es jau mānu sevi. Nu kā sieviete var būt pilnībā laimīga, ja viņai jau 40, bet ģimenes nav? No tiesas nesaprotu! Kaut es labprāt gribētu visu pieņemt, samierināties un būt laimīgai ar to, kas ir. Bet man nesanāk.

dainarozenberga - 2012-10-05 02:25
Kristīne...
Es vairākkārt pārlasu Tavas pārdomas un sajūtas...
Tavs salīdzinājums ar margrietiņu iet roku rokā ar salīdzinājumu par Saulīti ar stariņiem uz visām pusēm, kas nāk no Inesītes un ko pati ļoti bieži pieminu semināros. Un zini, es par šo vēl padomāšu...
Bet ko es varu pateikt šobrīd - man šķiet, ka mēs NEKAD dzīvē nevaram panākt to, ka mums pilnīgi visas sfēras ir sakārtotas, ka pilnīgi visas ir tādā kārtībā un harmonijā, kā mūsu Ego to vēlas. Jo tad sanāk, ka visu šeit esam iemācījušies, sapratuši un dodamies atpakaļ pie Dieva... Jo šeit, uz zemes, vairs nav ko darīt...
Manuprāt, tā lielākā mācība, kas šeit jāiemācās - lai arī kāda izskatās mūsu Margrietiņa, mēs to nemitīgi pildām ar Mīlestību un Pateicību.
Es domāju, ka ikviens varētu atrast kādu iemeslu, kādēļ līdz galam laimīgs nevarētu būt - tieši šobrīd... Bet VAR... Mēs varam būt laimīgi un pateicīgi ikvienā dzīves posmā...
Un Kristīne, Tev šis ir viens dzīves posms, varbūt Tu sāc padoties, bet aiz nākošā līkuma Tevi jau gaida Tava sapņa piepildījums!? Kā Tu vari zināt tā ir vai tā nav? Mēs nekad to nevaram zināt! Gaidot mēs dzīvojam Nākotnē/Rītdienā, ne Šodienā un šajā mirklī!
Un daudz vairāk mēs sapņu piepildījumu novērtējam tad, kad esam sevī pieņēmuši to, ka varbūt šajā dzīvē tam nav lemts piepildīties, ka varbūt uz šo dzīvi esam nākuši ar citu misiju...
Tā ir apziņas plešana...

kristine - 2012-10-05 03:43
Viss jau ir tā, kā Tu saki, Daina. :))) Vienīgi kad pati eju tam visam cauri, nu, godīgi, ir grūti. Ticu, ka tā ir mana ''svētība'', skola, ka tas man vajadzīgs, bet reizēm pārņem tāda sāpīga tukšuma sajūta, kā šobrīd, kad es rakstu. Un tad no tiesas nolaižas rokas. Tas pāriet un esmu gatava atkal iet tālāk. Šobrīd jau laikam es vairāk vēlējos tikai kādam ''paraudāt uz pleca''. Paldies par atbildi! Lai Tev mīlestības pilnas, skaistas un laimīgas dienas!!!

illva - 2012-10-05 04:48
Kristīne!
Tu saki, ka gaidītais rezultāts pagaidām nav...iespējams ir tā, ka Tu tik ļoti turies pie tā ko vēlies sasniegt, ka neļauj enerģijai ieplūst...ienākt Tavā dzīvē. Ieaizcini sevī šo sajūtu. Tu runā par to, ka Tev nav ģimenes. Iespējsms Tevi dzen izmisumā Tavi gadi....un tas rada paniku. Vai kāds ir noteicis...līdz cik gadiem mums ir jāsaorganizē ģimenes!!...nē taču!!!...tas uz kā mēs paklūpam ir salīdzināšanās ar citiem...re!!!!...visas draudzenes jau aprecējušās....viņām ir bērni....un tā var atrast daudz lietas.....un skumjas klāt kā sauktas.
Tu neko neesi minējusi par savu bērnības ģimeni....paskaties tajā....iespējams Tur Tu vari smelties spēku...un iespējams, ka tā Tev ir tā bagātība....kas tik ļoti ir jāpieņem, lai saņemtu pretī sev...savu ģimeni......tas tikai pārdomām Kristīne...iespējams Tev kaut kas der no manis rakstītā.
Lai izdodās:)))

dainarozenberga - 2012-10-05 05:40
Ilvu, paldies Tev! :) Rakstot savas domas man izskrēja cauri doma par tiem gadiem. Un Tu tik brīnisķīgi uzrakstīji:
"..tas uz kā mēs paklūpam ir salīdzināšanās ar citiem.."
Un tas ir TIK PRECĪZI! :)))))))) Man jāsmaida - par sevi! :D

Kristīne, es no sirds Tevi saprotu. Man jau arī pienāk šie grūtumi. Bet arī tos ar mīlestību jāpieņem un jāpalaiž.... Un visbrīnišķīgākais ir tas, ka tiesām tie pāriet! :)
Ir reizes, kad jāparaud, bet tas sāpīgais tukšums ātri vien jāpilda ar skaistajām un priecīgajām lietām! :)
Es sēžu un smaidu... Jo tik ļoti saprotu, ka tā mūsu dzīves līkne iet līku ločiem - kā spirāle... uz Debesīm!

ilonas - 2012-10-05 17:45
Vēlmes ir jāpalaiž vaļā, jāļauj tām iet prom un jāiemīl sajūta, ka mūsu vēlmes var nepiepildīties. Kad vēlmi palaid vaļā, tad arī pazūd neveiksmju un tik daudz neiegūto, nepadarīto lietu sajūta. Bet jo stiprāk tu pie vēlmes turies, jo tālāk tā no tevis aiziet. Tieši tāpat kā greizsirdība atgrūž mīlestību, pārlieka uzpasēšana bojā attiecības ar bērniem.

Daina jau to pašu minēja:
"Un daudz vairāk mēs sapņu piepildījumu novērtējam tad, kad esam sevī pieņēmuši to, ka varbūt šajā dzīvē tam nav lemts piepildīties, ka varbūt uz šo dzīvi esam nākuši ar citu misiju... "

ronda - 2012-10-05 18:09
Es bieži domāju par to, ko Daina te komentārā rakstīja. Ka ja visas mūsu dzīves jomas ir sakārtotas un harmoniskas, tad mums te vairāk nav, ko darīt un jādodas atpakaļ pie Dieva.

Es kaut kā negribu tam ticēt. Jo tad sanāktu, ka uz zemes mums te tikai smags darbs. Un kā darbu pabeidzi, tā prom. Nekāda kaifa.

Un kā tad ar visiem tiem cilvēkiem, par kuriem zinām, ka patiešām viņu dzīves ir laimīgas un harmoniskas it visās jomās? Un viņi laimīgi dzīvo un priecājas?

Piemēram, mana klasesbiedrene. Man viņas dzīve liekas sapnis! Viņai ir superīgs vīrs - skaists, gudrs, galants. Pati skaista, gudra, vesela, laimīga, pārliecināta par sevi, zin, ko grib, spēcīga, sievišķīga, mērķtiecīga. Abi kopā aizbrauca dzīvot uz Kanādu, ir augstas klases sporta deju treneri. Var redzēt, ka tā ir viņu misija. Dzīvo šiki, naudas daudz, ceļo pa skaisto, viņu bizness iet uz urrā. Piedzima dvīnītes, skaistas, veselas. Viss ir super, visi saulītes stariņi mirdz! Cilvēki visu paši sasnieguši, dzīvo un priecājas tagad, bauda sava darba augļus un dara šo pasauli labāku!

Kaut kā neredzu jēgu visām mācībām, grūtībām, kam mēs, cilvēki ejam cauri, ja pēc tam nevaram dzīvot un kaifot (protams, turpinot attīstīties un nesot pasaulē gaismu). Ja pēctam jāiet atpakaļ pie Dieva uzreiz. Nu ja jau tā ir, tad jau mēs neesam ieinteresēti iespringt uz ātrāku savas dzīves sakārtošanu, mācībstundu iziešanu :) Ja gribam uz zemes dzīvot ilgi.

inese - 2012-10-05 19:58
Jēga ir tieši tajā, ka dzīvojam ar prieku , attīstīamies un nesam pasaulē gaismu.
Un tad, kad nogurstam, tad ejam atpakaļ pie Dieva, atpūšamies, un tad atkal nākam šurp, lai izpaustos jaunos apstākļos - dzīvotu ar prieku, attīstītos un nestu pasaulē, gaismu.

Katra dvēsele pati izvēlas kādu dzīvi dzīvot. Tava kalsesbiedrene ir izvēlējusies šādu dzīvi. Tā ir viņas izpausme un gan jau arī viņai savu mācību netrūkst.

Mums katram ir precīzi tas mūžs, ko esam gribējuši, ko esam sastrādājuši un radījuši. Mums vēl tikai ir jāiemācās par to visu priecāties un baudīt šo savu dzīvi ar laimi un mīlestību.

Tiklīdz to būsim iemācījušies, gribēsim jaunus izaicinājumus un visticamāk, ka gribēsim vēl grūtākos apstākļos atkal iemācīties būt laimīgi.
Tā jau ir tā dvēseles augšana un tur ir tas kaifs :)))

dainarozenberga - 2012-10-05 20:46
Ronda,
Lielākais dzīves izaicinājums ir iemācīties dzīvot ar KAIFU tieši to dzīvi, kas mums ir TIEŠI TAGAD! Tas nenozīmē NEKO NEDARĪT, bet tas nozīmē izbaudīt ik mirkli, pazemīgi un mīlestības pilni, jo tikai tad, kad dziļi sirdī pieņemam - ka tieši šis mirklis, šī dzīve ir tieši tāda, kā man nepieciešama - tikai tad, mēs iemantojam BRĪVĪBU!
Tajā mirklī atkrīt jebkāda vēlme salīdzināt manu dzīvi ar kāda cita dzīvi. Un NEVIENA dzīve nav labāka vai sliktāka par otra dzīvi - tā ir katra paša dzīve!

Tas, ka ļoti, ļoti vēlamies sakārtot visas dzīves jomas un pieņemam, ka tikai tad varēs dzīvot laimīgo dzīvi (kaifot, nesot pasaulē gaismu) - ir pieķeršanās vēlmei!
Kā saka Inese - kļūsti laimīga tieši šajā savas dzīves posmā un pēc tam ļauj sakārtoties savai dzīvei jomu pa jomai!
Man šķiet, Rondiņ, Tu esi iecentrējusies uz teikumu nedaudz pārkārtojot vārdu secību - sakārto savu dzīvi jomu pa jomai un tad kļūsi laimīga... Un te arī ir visa atslēga... Un es ĻOTI LABI zinu, ka brīžiem ir ļoti grūti pārlauzt savu apziņu uz to pirmo variantu!!!

Un nest pasaulē Gaismu un attīstīties atkal jau, mēs varam TAGAD, nedomājot un neizsverot vai Tev ir pietiekami harmoniska dzīve, vai patiesi pietiekami sakārtota.... Bet caur šo Gaismu Tu tīries ik mirkli!

Kamēr mēs savu dzīvi uztversim kā moku kambari, kur nemitīgi jādara smags darbs - tāda arī būs VISA dzīve, kā raksta Ilona - "..jo stiprāk tu pie vēlmes turies, jo tālāk tā no tevis aiziet.."
Jo paiet dzīve un saproti, ka ne mirkli neesi spējis PRIECĀTIES un izbaudīt PROCESU, bet tikai un vienīgi tiecies uz mērķi - "perfekti sakārtotu" sevi...

Jā, dzīve patiešām ir kaifs, kamēr vien vēlēsimies attīstīties, mums garlaicīgi nebūs! :)

litalita - 2012-10-11 00:53
Sveika, Dainīt! ;) Es šo rakstiņu lasu jau kuro reizi un ik burts, ik doma, sajūta mani saviļņo līdz sirds dziļumiem, jo ar mazītiņām niansēm tomēr šis stāsts ir arī par mani, manu dzīvi, dzīves harmonijas, laimes un sevis pašas sajūtu...par laimi nu jau gadus 6-7 atpakaļ viss sāka kaut mazliet pa solītim harmonizēties un es sāku ieklausīties sevī, sajust sevi un nebaidīties būt PATI, nepakārtojot savu dzīvi TIKAI tam, lai visi, kas man blakus, būtu laimīgi un ar mani apmierināti...tagad saprotu, ka tā bija pat sava veida iedomība - uzņemties zināšanu par to, ka es zinu, kas vajadzīgs, lai mani mīļie būtu laimīgi...reizē ar absolūtu atteikšanos no sevis un mazvērtības kompleksiem, tā bija sava veida kompleksaina lielummānija...Kad sāku ieklausīties sevī, sdazirdēt savas vēlmes to, kā tieši ES saskatu, izjūtu pasauli, notika mana pasaules palašināšana un es sāku noticēt sev un sevi iemīlēt tieši tādu, kāda esmu jau šeit un tagad. Jā un būt LAIMĪGA par to, kaut arī manai margrietiņai daži stariņi tikai plaukst, ir saburzīti, bet pašā viducī tik un tā ir SAULE un MĪLESTĪBA...vispirms jau tam visam izpaužoties sevis pieņemšanā un pateicībā pasaulei, ka ESMU! Ne velti saka - ja mūsos nav MĪLESTĪBAS, kura sākas vispirms jau mīlestībā pret sevi, mēs nespējam dāvāt mīlestību otram, lai kas viņš būtu. Jo to, kā cilvēkam nav, viņš nevar dāvāt otram... Esam šeit un ziedam ar visiem stariem un nekavējoties un esam LAIMĪGAS!

dainarozenberga - 2012-10-11 01:17
Mīļā, litalita! :))))
Paldies Tev, ka dalies savās sajūtās!
Ir liela svētība - sākt sevi mīlēt! Un man tik ļoti patīk kā Tu raksti -

...tagad saprotu, ka tā bija pat sava veida iedomība - uzņemties zināšanu par to, ka es zinu, kas vajadzīgs, lai mani mīļie būtu laimīgi...

Un tas tiešām tā arī ir. Kā gan mēs varam zināt par citiem, ja VISPĀR un nemaz nezinā, kā ir ar mums pašām. Kas mūs pašas pa īstam darītu laimīgas! :)

Ai, cik ļoti skaisti, ka esam tieši šeit... un tieši tik laimīgas un Mīlestības pilnas! :)
Smaidu!

inese - 2012-10-11 18:25
Ak, Lita, paldies par komentāru. Es lasu un pārlasu, un atkal lasu un pārlasu - Tu tik skaisti un vienkārši esi pateikusi to būtību par mūsu Ego vēlmi pārtaisīt pasauli pa savam (ko bez šaubām domājam, ka darām mīlestības vārdā un varbūt pat gaidām, lai taču visi mums ir pateicīgi). Milzīgs paldies par šo komentāru.

Lai brīnišķīga un mīļuma pilna diena!