Uzņemtais kurss


Komentārs:

Kitija* - 2012-02-16 05:05
Runājot par palīdzēšanu vai nepalīdzēšanu tomēr pastāv ļoti trausla robeža.
Vienā situācijā - palīdzot es neļauju tev sasniegt mērķi ejot pašai savu ceļu un, kas ir vērtīgākais visā šajā, ejot pašai savu ceļu apgūt SAVU mācību. Arī sasniegtajam mērķim tad jau būs pavisam cita nozīme un vērtība tavā izaugsmē.
Otrā situācijā - tu baidies, kautrējies, vai nespēj lūgt palīdzību, taču tev tā ir ļoooti nepieciešama, jo tieši pasniegtā roka īstajā brīdī ļaus, tēlaini izskatoties, noturēties virs ūdens un nenogrimt krīzes situācijā.
Palīdzēt vai nē, pateikt priekšā vai nē, parādīt priekšā ceļu vai nē - tas jāsajūt. Ļoti, ļoti smalki jāsajūt.
:)



sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: DAINA ROZENBERGA

Šobrīd man ir sajūta, ka birst no pārpilnības raga. Tik ļoti izjūtu „pavēju”. Bet zini, es novirzījos no uzņemtā kursa. Paldies Dievam nepaspēju aiziet necik tālu, bet enerģētiski sevi nedaudz saplosīju.

Par to arī šodien mans stāsts – par to, kā saprast, vai esi nokāpusi no iepriekš saskatītā un Dieva svētītā ceļa, vai tomēr braši uz tā turies.

Mans stāsts ir pavisam svaigs, bet viss sākās tieši pirms gada. Esmu ļoti „stipra” uz sev zīmīgu datumu atcerēšanos, un pavisam droši atceros, kā mēs ar Inesīti tikāmies pagājušā gada 16.februārī, lai pārrunātu savu iespējamo sadarbību.

No tā mirkļa, kad vienojāmies, ka sākot ar 01.martu es sākšu darboties Pavasara studijā, sākās mans apbrīnojamais ceļš pretim Dievam, laimei, harmonijai – kā arī pretim mērķim, kuru tad vēl neapzinājos. Es burtiski jutu Dieva elpu pakausī, jo viss izdevās tik viegli, tik plūstoši. Jau Jūnijā ļoti nopietni apsvēru domu iet prom no iepriekšējā darba, jau Augustā uzteicu to un ļoti plūstoši Novembrī biju brīva, brīva no sasprindzinājuma, brīva no pārpūles.

Biju pievienojusies otrajam lektoru kursam pie Ineses. Pirmajā tikšanās reizē, pirmajā prezentācijā sapratu – dievišķā enerģija manī plūst, mīlestību es spēju nodot tālāk, tātad šis pavisam noteikti ir mans ceļš. Kad to sapratu, pavējš šķita fiziski kļūst spēcīgāks. Novembrī novadīju savu pirmo semināru „Es esmu savas dzīves autors”, Mazsalacas vidusskolā, vecāku sapulcē – 60 cilvēkiem. Visi apstākļi tā sakrita, ka Visums man piespēlēja šo iespēju – man bija izvēle – nobīties un atteikties no šī, vai ļauties un doties ceļojumā pa Visuma izritināto sakrano paklāju... Es nenobijos, vēl vairāk, es biju bezgalīgi laimīga un pateicīga par so iespēju, par šo zīmi, kas skaidri norādīja – šis ir mans ceļš un es esmu gatava pa to iet, jo pilnīgi jūtu, ka kļūstu stiprāka.

Lūk, šo mirkli es uztveru, kā skaidrāko norādi tam, ka esmu uz sava misijas ceļa, tam, ka skaidri zinu un redzu, uz kurieni šis ceļš ved. Bet pienāca brīdis pagājušajā nedēļā, kad sapratu, kaut kur esmu nošāvusi greizi, jo jūtos bez spēka, bez atbalsta, kaut kas buksē, nav vairs tās plūsmas, zaudēju spēku un piemetās iesnas... :)

Izvērtējot periodu no Novembra līdz šodienai, ļoti skaidri saskatu, kur un kā izkaisīju enerģiju. Manī ir pataloģiska tieksme būt „labajai meitenei”, par visām varītēm izdarīt tā, lai visiem būtu labi, nevis savam un visas pasaules labumam. Es ļoti mīlu cilvēkus, bet dažreiz tas „ļoti” kļūst kā krampis un es daru visu, lai palīdzētu. Viss jau būtu labi, ja es pati nekļūtu ar to vājāka. Es burtiski novirzīdamās no galvenā ceļa, kur vajadzēja ieguldīt lielāko enerģiju, sadalījos pa vairākām taciņām,  kuras pat nebija manas taciņas... Ja Tu saproti, ko es ar to mēģinu pateikt.

Es zinu, ka gribēju „kā labāk”, gribēju palīdzēt, iedvesmot, darīt kādu stiprāku, bet caur šo visu esmu sapratusi apbrīnojamu mācību. Apbrīnojamu priekš manis, jo tas tiešām nav nekas unikāls un šeit ļoti daudz par to esam runājušas, vai lasījušas Ineses rakstos – mēs nevienu citu nevaram padarīt stiprāku, katram pašam savs ceļš, ar karoti otram mutē neiebarosi...

Un pajautā sev – kāds ir Tavs ceļš, vai skaidri apzinies, ka ej pa to, vai sajūti Dieva un Visuma atbalstu? Ja jā, tad tā arī turpini, šos savus veiksmes stāstus kaut kur pieraksti, piemēram, pateicības dienasgrāmatā, vai laimes dienasgrāmatā – lai brīžos, kad esi bez spēka, vari sev atgādināt, ka veiksme ir līdzās, tikai jāpasniedzas. Bet ja ir tā, ka šobrīd šķiet – Tu esi visur, bet Tevis nav nekur... Tad lēnām ir jāatnāk mājās... Pasēdi, padomā, atceries – arī Tev ir veiksmes stāsti, arī Tev ir bijuši brīži, kad šķiet visa pasaule sadevusies rokās, lai Tev palīdzētu. Lūk, ir jāsajūt un jāsaprot, kāds bija šis ceļš, kur tas veda un varbūt pie tā jāatgriežas. Var jau būt arī tā, ka tas iepriekšējais vairs nav Tavs ceļš, jo tur visu jau esi paveikusi un pašai šķiet, ka tur vairs nav ko darīt – bet, manuprāt, ir jāsajūt sava enerģētika, jāsajūt, ka ne vienmēr ir jāiet pret vēju, ne vienmēr ir bezgalīgi jācīnās – esot uz Dieva svētītā – Tava ceļa – iet ir daudz vieglāk...

Es no sirds Tev novēlu – atrodi savu ceļu! Es no sirds Tev novēlu – turies uz tā! Es no sirds Tev novēlu – ja saproti, ka esi nomaldījusies – skaidri saredzi, kā nokļūt atpakaļ!

Man šīs pārdomas ļoti palīdzēja, ceru Tev arī! :)

Lai skaista šodiena!

Mana mīļākā diena, no tiesas, ir ŠODIENA!

Daina

Komentāri (29)  |  2012-02-15 16:36  |  Skatīts: 5578x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Baiba* - 2012-02-15 17:16
Paldies, Daina, ļoti vērtīgs raksts! Noteikti noderēs daudziem! Viena lieta- kursu uzņemt - otra- noturēt. Man pašai tā ir bijis, ka kursa sākumā ir milzīgs entuziasms, bet vēlāk zūd šī fokuss. Un ir brīnišķīgi, ka kāds atgādina paskatīties no malas- vai šis ir mans īstais kurss? Ja jā, kur esmu novirzījusies no ceļa.
Tavai, Daina, novirzei no kursa un tā atjaunošanai, ir divkāršs labums- gan priekš sevis gan priekš visiem, kas lasīs šo rakstu. :)


Ilona* - 2012-02-15 17:25
Paldies! izcils raksts. Dievs dod mums visiem spēju pamanīt, ka esam novirzījušies. Nemaz nerunājot par iespēju šo ceļu atrast.

Inese* - 2012-02-15 18:08
Paldies, Dainīt - ļoti laba tēma.
Es arī visu laiku sekoju līdzi, lai es nesadalītos sīkumos, lai nenovirzos no sava ceļa, lai nezaudēju centru sevī un Dievā, lai manī nesāk dzīvot paradumi vai notikumi, kas mani grauj, dēļ kuriem varētu sāky šaubīties vai baidīties.

Bet ja tā uznāk - tad tam drusku ļaujos. Es izdzīvoju šo periodu.
Piemēram, man šis periods, par kuru apraksti(novembris -februāris), saistās ar "ziemas miegu", ar gulēšanu un spēku atjaunošanu. Un es tam ļaujos. Un tad man ir tāda sajūta, ka nevis novirzos, vai sašaubos, bet vienkārši atpūšos uz tā paša sava ceļa.

Solvita* - 2012-02-15 18:35

P.S. Starp citu, deguns simboliski nozīmē intuīciju. Jo virs deguna atrodas ''trešā acs'' Ja deguns ir ''ciet'', tad attiecīgi secinājumi, bloks tieši intuīcijai.

Daina, varbūt es palaidu garām, vai tā Tava mācība ir jāsaprot, ka citiem palīdzēt nevar, ja viņi paši to negrib? Vai pareizi sapratu?








dainarozenberga* - 2012-02-15 18:44
Solvita, man šķiet es guvu vairākas mācības no šī pēdējā posma. Un jā, kā viena no tam, noteikti ir - ja nelūdz, neuzspied savu palīdzību. Kā arī, ne mirkli nedomā, ka zini otra mērķi labāk, par viņu pašu. :)

Ilona* - 2012-02-15 18:45
Solvitai

Par palīdzēšanu - arī esmu ka, gan materiālā, gan arī garīgā ziņā palīdzēt vajag tikai tad, kad lūdz un tikai tik daudz, cik lūdz.
Piemēram, ja kāds tuvs cilvēks lūdz iedot 5 latus, tad nevajag dot 10, bet tieši piecus.
Kāpēc tā - nezinu.

Solvita* - 2012-02-15 18:57
Mjā, vērtīga Tev mācība.
Re, kā sanāk, it kā no malas skatījums uz cita dzīvi un it kā varētu labāk dot vadošos norādījumus, bet nekā. Ne visi ieteikumi , kas der pašai, der arī citam, un ne tikai der, bet arī cits var pieņemt kā savējos. Varbūt zināt var otra mērķi, bet izprast un iet uz to var tomēr katrs pa savu ceļu, un tas nebūt nenozīmēs, ka citam tas ceļš ir sliktāks, vienkārši tas ir cits.

Un raksts mani uzrunāja, paldies par to.


Inese* - 2012-02-15 19:57
Par to palīdzēšanu -
var sanākt tas tauriņa un kūniņas varinats - ja atplēšam otra kūniņu, tad viņa spārni nav pietiekoši stipri, lai lidotu.

Baiba* - 2012-02-15 20:22
Tieši tā- varbūt man tiešām no malas labāk redzams, kā cilvēkam vajadzētu darīt, bet, ja viņš tam nebūs gatavs... nu nekas labs nesanāks.

Māra* - 2012-02-16 04:12
Sveikas meitenes! Pirmoreiz rakstu komentāru, kaut ieskatos šai mājas lapā arvien biežāk. Pilnīgi piekrītu, ka nevienam nevar un pat nedrīkst labu vēlot ko uzspiest, ja viņš pats to negrib. Varētu minēt līdzību par dažādiem skatu punktiem no florista darba. Kad veidojam puķu pušķi, turam to rokās un vērojam no sava skatu punkta. Lai saprastu, kā tas izskatīsies no malas, jāpieiet pie spoguļa un pušķis jānovērtē atspulgā. Spogulis uzreiz parāda, kurš ziediņš vai lapiņa grib, lai to ieliek mazliet citādi, kur kā ir par daudz vai pietrūkst. Mēs drīkstam izteikt savas domas, ieteikumus, bet jāizvērtē tie un jārīkojas katram pašam.

Kitija* - 2012-02-16 05:05
Runājot par palīdzēšanu vai nepalīdzēšanu tomēr pastāv ļoti trausla robeža.
Vienā situācijā - palīdzot es neļauju tev sasniegt mērķi ejot pašai savu ceļu un, kas ir vērtīgākais visā šajā, ejot pašai savu ceļu apgūt SAVU mācību. Arī sasniegtajam mērķim tad jau būs pavisam cita nozīme un vērtība tavā izaugsmē.
Otrā situācijā - tu baidies, kautrējies, vai nespēj lūgt palīdzību, taču tev tā ir ļoooti nepieciešama, jo tieši pasniegtā roka īstajā brīdī ļaus, tēlaini izskatoties, noturēties virs ūdens un nenogrimt krīzes situācijā.
Palīdzēt vai nē, pateikt priekšā vai nē, parādīt priekšā ceļu vai nē - tas jāsajūt. Ļoti, ļoti smalki jāsajūt.
:)

Līguce* - 2012-02-16 05:52
Ai, Dainīt... Tavā stāstā, tik ļoti, ļoti daudz sarakstīts par mani :) par vēlmi "būt labajai meitenei", un darīt, lai citiem būtu labi, aizmirstot pašai par sevi...un piemetas visādas kaites...


Patricija* - 2012-02-16 20:18
Es pēdējā laikā esmu biežš ciemiņš šai lapā, kaut gan uz semināriem neesmu bijusi, bet lēnā garā mēroju šo ceļu uz pozitīvo domāšanu.
Savā būtībā arī man visu laiku ir vēlme būt tai "labajai meitenei" un tuvu draugu attiecībās es esmu bijusi tā, kas celsies un kritīs par tuvajiem, kaut vai nakts laikā zvana, es skriešu. Bet ir pienācis mirklis, ka es saprotu, ka laikam viņiem tas nemaz nav vajadzīgs. Varbūt netik daudz tas, ka nav vajadzīgs, bet draugiem vajadzēja es palīdzēju (protams tas ne vienmēr bija finansiāli, vairāk, kā plecs uz kura izkratīt sirdi), tagad vairs nevajag un mēs ejam tālāk katrs savu ceļu. Protams, ka es ļoti labi saprotu šī ir mana mācību stunda, bet sāp un ļoti sāp.

Baiba* - 2012-02-16 20:38
Mārai -ļoti smuks salīdzinājums par to puķu pušķi! :)

Patricija- mums ir dota iespēja savas kļūdas labot un turpmāk rīkoties pa jaunam. Galvenais, ka Tu pati apzinies, kā dēļ Tu gribēji izkalpoties un būt labā meitene. Un tad Tu nākošreiz jau zini savas robežas un vari pateikt "stop". Man ir bijis (un šad tad vēl uznāk) šis labās meitenes sindroms, manā gadījumā tas saistīts ar to, ka man patīk būt vajadzīgai un neaizstājamai. Bet tagad mācos jau laicīgi sevi apstādināt (un šai gadījumā es dodu arī otram iespēju pašam augt) un sapildīt ar mīlestību.

dainarozenberga* - 2012-02-16 20:39
Patriicija,
Manī ir ļoti izteikts "vecākā bērna" sindroms, kas, zinu ir daudziem. :) Agrāk, ja ģimenē starp brāli un māsu, vai kādu no vecākiem, bija kādas domstarpības, es atrotītām piedurknēm, slapju muguru un sausu muti, risināju VIŅU problēmu... Kas notika... Biju pārgurusi, rezultāta nebija nekāda, vai kādā reizē man konkrēti pateica, ka paši tiks galā, ka tas uz mani neattiecas. Sāpēja ļoti, jo gribēju jau kā labāk. Šķita savādāk nav iespējams...
Ko daru tagad... Esmu līdzās, skatos "no malas", ja man jautā, pasaku neitrālu viedokli, bet vairs nelienu iekšā. Un ir tik ļoti - vieglāk! Attiecības ir daudz harmoniskākas. Un mīlestība un savstarpējā cieņa starp mums visiem šķiet arī pieaug!
Es esmu šādā veidā "palīdzējusi", risinājusi un visādi citādi, šķiet bāzusi savu degunu gan draugu problēmās, gan kolēģu...
Lai izsāp... Bet izdari secinājumus. Sajūti sevi, savu sirdsapziņu un intuīciju... Ja cilvēks lūdz palīdzību, ir jāpalīdz, bet jāsaprot, ka cita problēmas mēs neatrisināsim... Jo arī pilnīgi skaidru bildi nevaram redzēt - katram savs viedoklis par kādu konkrētu situāciju un pāridarījumu... Neviena pusē nedrīkst nostāties...
Es vēl par šo padomāšu... Tagad rakstu, kas ienāk prātā, bet varbūt tā neloģiski... :))))

dainarozenberga* - 2012-02-16 20:42
Baiba, man ļoti patīk Tava atbilde Patrīcijai! :) Jā, par šo visu šķiet ir vērts padomāt un parunāt vairāk. Es šķiet veidzot izjūtu robežu, kad sev jāsaka "stop" - attiecībā uz tuvākajiem cilvēkie un viņu mācībām... Bet daudz vēl ko mācīties!

Patricija* - 2012-02-16 21:22
Paldies Jums abām par patiesi izteikto padomu.
Mana problēma jau īstenībā ir aprakta dziļi bērnībā, ka jau tad no manis tika pieprasīta pieauguša cilvēka atbildība un rūpes par apkārtējiem. Līdz ar to manī ir ļoti izteikts mātišķais sindroms. Šis mātišķais sindroms man velkas līdzi visu laiku, es gribu visiem izpalīdzēt, māju izkopt, visus apčubināt un palīdzēt, ja kādam dzīvē kāda melnā svītra. Brīžiem jau pat līdz tam, ka ejot pa ielu, man sirds sāp, ja redzu, ka kāds sveš cilvēks raud uz ielas, gribās pieiet viņam klāt, samīļot un pateikt "Gan viss nokārtosies".
Man arī draugi ir teikuši, kapēc tu esi tik laba. Atbilde man vienmēr skan: "Ka tā ir mana pamatbūtība, es varu mainīt uzskatus vai domas, bet es negribu pazaudēt to cilvēcīgumu un mīlestību." Problēmas jau sākas tad, ka daudziem gribās to izmantot savtīgi, un pēc tam jau sāpīgi ir man pašai un esmu sapratusi, ka tomēr kaut kas ir jāmaina.

dainarozenberga* - 2012-02-16 21:33
Patriicija,
Man ir sajūta, ka raksti par mani. Par mani, tad, kad es nesapratu, kā izmainīt savu attieksmi. Tagad ar visu sirdi izjūtu, ka ir jāpalīdz, ka ir jāatbalsta, bet dziļā cieņā un mīlestībā, no sirds cienot otra cilvēka mācībstundu un gūto pieredzi. Tās labās lietas ir jādara, bet bez žēluma, bez tās žēlošanas, kas sadragā pašu. Līdzcietība - jā, tā ir laba...
Un savtīgi Tavu labo sirdi izmanto tad, ja tīri enerģētiski esi "ņēmēja", ne "devēja" lomā. Ja Tu dod, aiz žēluma, aiz bailēm, ka pati varētu nokļūt līdzīgā situācija, ar zemapziņā ieslpēptām domām - man jāpalīdz, jo tad, kad es būšu līdzīgā situācijā, tad varbūt man arī kāds palīdzēs... Tātad, Tu dod, jau gaidot pretim... Tātad, esi upuris... Un tad arī sirds sažņaudzas brīžos, kad šķiet, kā vispār, kāds pret mani tā var izturēties... Es taču pret visiem esmu laba...
Es te rakstu par sevi... :) Jo vēl nebiju sapratusi, kā iegriezt savu lielo cilvēkmīlestību pozitīvā un mīlestību vairojošā gultnē! :)


Solvita* - 2012-02-16 22:01
Daina,

Man vakar bija situācija.Dodos gar Konventa sētu savās darīšanās un pretī puisis (25 -30 g.) klusi pienāk klāt un čukstus lūdz iedot latiņu, jo esot bez mājām...
Es nenoturējos iedevu to latiņu pēc teikuma...katrs var nonākt tāda situācijā..
Nu, es nezinu, vai man bija žēlums pret viņu vai sevi, bet , ja godīgi, man nav viennozīmīgas attieksmes ...es zinu, ka tā ir tā cilvēka mācībstunda..un tajā pašā reizē nodomāju...ar kādu vibrāciju pievilku šo situāciju. īsti jau man nav skaidrs. Nav man viennozīmīgas atbildes par to kur un kad dot un kad uz ielas ubago. Un cik reizes ir bijušas situācijas, kad pienāk klāt lūdzot iedot ceļam uz mājām, jo maki nozagti, nozaudēti...un atkal...es nevaru viennozīmīgi atbildēt...kādas ir tās iekšējās izjūtas,. kāda vibrācija radījusi šo situāciju.
Nu, tā labi, upuris, bet kāpēc?
Principā žēlums tiešām ir īpašība , kas manī ir. Pieņemt visu ar dievišķu mīlestību. Uz to es nopūšos, jo laikam iekšēji vēl tas jāmācās. Brīžiem es tiešām nesaprotu tās vibrācijas. Ja saprotu, tad viss ok, varu izmainīt. Problēma rodas, ja nesaprotu kā piesaistu konkrētu situāciju.

dainarozenberga* - 2012-02-16 22:18
Man ļoti patīk, kā Siņeļnikovs izstāsta visu par naudas došanu lūdzējam, ubagam... Ubagi mūsu dzīvē ienāk tad, ja mums nepieciešams atgādinājums no Visuma par to, ka esam kādā savas apziņas vai zemapziņas stūrītī saspringuši uz naudu. Kā arī šie, ir kā tādēļ, lai mums mācītu līdzjūtību. Šai situācija, kas radusies mūsos nevajadzētu izsaukt ne dusmas, ne žēlumu, vienīgi pateicību, par šo zīmi, kā tādu.
Un, jā, kā saka Siņeļņikovs - dot vari, bet tikai KĀ dot, ar kādām domām. Un pat ne vienmēr tai ir jābūt naudai, jo ja ir sajūta, ka naudu negribas dot, tad nevajag. Aizsūti mīlestību, veiksmes un labo domu enerģiju...
Man pēdējā laikā nav sanācis sastapties ar šādiem cilvēkiem, nevaru pilnīgi godīgi un atklāti pateikt, kā rīkošos un kāda būs mana vibrācija, šobrīd vairāk izprotu teoriju... :)))))

Patricija* - 2012-02-16 22:31
Tieši tā arī ir, kā tu Daina raksti vārds pēc vārda ir arī par mani. Jo diemžēl ar mani tā arī, ka ir žēl cilvēka, viņam taču ir grūti un ir taču jāpalīdz. Protams nenoliegšu, ka noteikti kaut kur zemapziņas dzīlēs guļ apziņa, ja man būs grūti es zinu, ka varēšu vērsties pēc palīdzības. Bet cenšos palīdzēt no tīras sirds, nevis ar sākum aprēķinu es tev - tu man.
Kā man reiz teica draudzene "Ja tev kāds palīdz, atceries tu nevienam neesi neko parādā".

Baiba* - 2012-02-16 22:32
Dainai- jā, ir forši, ka varam mācīties kopā no katras pieredzes. Kā Inese atgādina- sievietes runājoties tiek pie skaidrības :)

Par naudas došanu ubagiem uz ielas... jā, man šai sakarā arī ir dažādas izjūtas- dažiem tā patiesi ir profesija. Bet katrs cilvēks var nonākt situācijā, kad pietrūkst naudas transportam... Es piekrītu Dainai, jāseko līdzi, ar kādām domām un izjūtām mēs dodam. Lai tās nebūtu ne bailes, ne žēlums.
Esmu kādreiz devusi maizi un ēdamo tantiņām pie baznīcas. Varbūt, ja ir šaubas, vai dot naudu, labāk iedot ko ēdamu šai aukstajā laikā

Baiba* - 2012-02-16 22:38
Patricija- ja Tu dod pilnīgi nesavtīgi, Tev nesāp, ja nesaņem par to paldies. Iesaku - piedot tiem, kuri novērsās no Tevis un piedot sev, ka ļāvies iztukšoties un izsmelt sevi un virzīties tālāk. Ja vēlies savās sajūtās ko mainīt, pieej ar izpratni notikušajam, pateicies savām sāpēm, ka tās rūpējas par Tevi un atgādina sevi saudzēt. Un dodies tālāk ar apziņu, ka dažkārt patiesi mīlēt cilvēku/us nozīmē arī nedot to, ko viņš no Tevis vēlas (piem., žēlošanu) viņa paša labumam. Tas ir kā vecāki nepērk bērnam visu to, ko viņš prasa, jo saprot, ka tas nenāks viņam par labu.

Solvita* - 2012-02-16 22:38
Nu, vakar bija tā, ka sākumā man bija tā..jauns puisis, tak var nopelnīt, bet pēc tāda iežēlojoša teikuma ...katrs var nonākt tādā situācijā...man negribējās ne kaut ko , pasarg Dievs, pamācīt, ne aiziet tālāk garām...sirds iežņaudzās un nodomāju - labi, lai tā būtu!...un novēlot, lai viss izdodas!...uzreiz noķeru sevi pie domas...Ak. Dievs, kas izdodas?
Pateicība. Ooo! man tiešām jāmācās.Zīmes ir interesantas.
Starp citu, Daina , es te vakar daudz par degunu un iesnām ...un ko domā?...man sapnī šonakt rādījās šausmīgas iesnas. Re, kā es iespaidojos. Labi, ka tas bija sapnī, no rīta nodomāju.

Baiba* - 2012-02-16 22:47
Patricija- vēl ir labi pašai priekš sevis saprast, kad Tu runājies ar meitenēm mājas lapā, ko Tu gribi iegūt? Vienkārši izteikt to sāpi? Vai lai pažēlo šoreiz Tevi? Atbalstu? Vai risinājumu? Un neviens variants no tiem nav ne sliktāks, ne labāks. Vienkārši, ja zini, ko vēlies, ir vieglāk to arī saņemt :)



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ