Uzņemtais kurss
Komentāri:
dainarozenberga* -
2012-02-15 18:44
Solvita, man šķiet es guvu vairākas mācības no šī pēdējā posma. Un jā, kā viena no tam, noteikti ir - ja nelūdz, neuzspied savu palīdzību. Kā arī, ne mirkli nedomā, ka zini otra mērķi labāk, par viņu pašu. :)
dainarozenberga* -
2012-02-16 20:39
Patriicija,
Manī ir ļoti izteikts "vecākā bērna" sindroms, kas, zinu ir daudziem. :) Agrāk, ja ģimenē starp brāli un māsu, vai kādu no vecākiem, bija kādas domstarpības, es atrotītām piedurknēm, slapju muguru un sausu muti, risināju VIŅU problēmu... Kas notika... Biju pārgurusi, rezultāta nebija nekāda, vai kādā reizē man konkrēti pateica, ka paši tiks galā, ka tas uz mani neattiecas. Sāpēja ļoti, jo gribēju jau kā labāk. Šķita savādāk nav iespējams...
Ko daru tagad... Esmu līdzās, skatos "no malas", ja man jautā, pasaku neitrālu viedokli, bet vairs nelienu iekšā. Un ir tik ļoti - vieglāk! Attiecības ir daudz harmoniskākas. Un mīlestība un savstarpējā cieņa starp mums visiem šķiet arī pieaug!
Es esmu šādā veidā "palīdzējusi", risinājusi un visādi citādi, šķiet bāzusi savu degunu gan draugu problēmās, gan kolēģu...
Lai izsāp... Bet izdari secinājumus. Sajūti sevi, savu sirdsapziņu un intuīciju... Ja cilvēks lūdz palīdzību, ir jāpalīdz, bet jāsaprot, ka cita problēmas mēs neatrisināsim... Jo arī pilnīgi skaidru bildi nevaram redzēt - katram savs viedoklis par kādu konkrētu situāciju un pāridarījumu... Neviena pusē nedrīkst nostāties...
Es vēl par šo padomāšu... Tagad rakstu, kas ienāk prātā, bet varbūt tā neloģiski... :))))
dainarozenberga* -
2012-02-16 20:42
Baiba, man ļoti patīk Tava atbilde Patrīcijai! :) Jā, par šo visu šķiet ir vērts padomāt un parunāt vairāk. Es šķiet veidzot izjūtu robežu, kad sev jāsaka "stop" - attiecībā uz tuvākajiem cilvēkie un viņu mācībām... Bet daudz vēl ko mācīties!
dainarozenberga* -
2012-02-16 21:33
Patriicija,
Man ir sajūta, ka raksti par mani. Par mani, tad, kad es nesapratu, kā izmainīt savu attieksmi. Tagad ar visu sirdi izjūtu, ka ir jāpalīdz, ka ir jāatbalsta, bet dziļā cieņā un mīlestībā, no sirds cienot otra cilvēka mācībstundu un gūto pieredzi. Tās labās lietas ir jādara, bet bez žēluma, bez tās žēlošanas, kas sadragā pašu. Līdzcietība - jā, tā ir laba...
Un savtīgi Tavu labo sirdi izmanto tad, ja tīri enerģētiski esi "ņēmēja", ne "devēja" lomā. Ja Tu dod, aiz žēluma, aiz bailēm, ka pati varētu nokļūt līdzīgā situācija, ar zemapziņā ieslpēptām domām - man jāpalīdz, jo tad, kad es būšu līdzīgā situācijā, tad varbūt man arī kāds palīdzēs... Tātad, Tu dod, jau gaidot pretim... Tātad, esi upuris... Un tad arī sirds sažņaudzas brīžos, kad šķiet, kā vispār, kāds pret mani tā var izturēties... Es taču pret visiem esmu laba...
Es te rakstu par sevi... :) Jo vēl nebiju sapratusi, kā iegriezt savu lielo cilvēkmīlestību pozitīvā un mīlestību vairojošā gultnē! :)
dainarozenberga* -
2012-02-16 22:18
Man ļoti patīk, kā Siņeļnikovs izstāsta visu par naudas došanu lūdzējam, ubagam... Ubagi mūsu dzīvē ienāk tad, ja mums nepieciešams atgādinājums no Visuma par to, ka esam kādā savas apziņas vai zemapziņas stūrītī saspringuši uz naudu. Kā arī šie, ir kā tādēļ, lai mums mācītu līdzjūtību. Šai situācija, kas radusies mūsos nevajadzētu izsaukt ne dusmas, ne žēlumu, vienīgi pateicību, par šo zīmi, kā tādu.
Un, jā, kā saka Siņeļņikovs - dot vari, bet tikai KĀ dot, ar kādām domām. Un pat ne vienmēr tai ir jābūt naudai, jo ja ir sajūta, ka naudu negribas dot, tad nevajag. Aizsūti mīlestību, veiksmes un labo domu enerģiju...
Man pēdējā laikā nav sanācis sastapties ar šādiem cilvēkiem, nevaru pilnīgi godīgi un atklāti pateikt, kā rīkošos un kāda būs mana vibrācija, šobrīd vairāk izprotu teoriju... :)))))
sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: DAINA ROZENBERGA
Šobrīd man ir sajūta, ka birst no pārpilnības raga. Tik ļoti izjūtu „pavēju”. Bet zini, es novirzījos no uzņemtā kursa. Paldies Dievam nepaspēju aiziet necik tālu, bet enerģētiski sevi nedaudz saplosīju.
Par to arī šodien mans stāsts – par to, kā saprast, vai esi nokāpusi no iepriekš saskatītā un Dieva svētītā ceļa, vai tomēr braši uz tā turies.
Mans stāsts ir pavisam svaigs, bet viss sākās tieši pirms gada. Esmu ļoti „stipra” uz sev zīmīgu datumu atcerēšanos, un pavisam droši atceros, kā mēs ar Inesīti tikāmies pagājušā gada 16.februārī, lai pārrunātu savu iespējamo sadarbību.
No tā mirkļa, kad vienojāmies, ka sākot ar 01.martu es sākšu darboties Pavasara studijā, sākās mans apbrīnojamais ceļš pretim Dievam, laimei, harmonijai – kā arī pretim mērķim, kuru tad vēl neapzinājos. Es burtiski jutu Dieva elpu pakausī, jo viss izdevās tik viegli, tik plūstoši. Jau Jūnijā ļoti nopietni apsvēru domu iet prom no iepriekšējā darba, jau Augustā uzteicu to un ļoti plūstoši Novembrī biju brīva, brīva no sasprindzinājuma, brīva no pārpūles.
Biju pievienojusies otrajam lektoru kursam pie Ineses. Pirmajā tikšanās reizē, pirmajā prezentācijā sapratu – dievišķā enerģija manī plūst, mīlestību es spēju nodot tālāk, tātad šis pavisam noteikti ir mans ceļš. Kad to sapratu, pavējš šķita fiziski kļūst spēcīgāks. Novembrī novadīju savu pirmo semināru „Es esmu savas dzīves autors”, Mazsalacas vidusskolā, vecāku sapulcē – 60 cilvēkiem. Visi apstākļi tā sakrita, ka Visums man piespēlēja šo iespēju – man bija izvēle – nobīties un atteikties no šī, vai ļauties un doties ceļojumā pa Visuma izritināto sakrano paklāju... Es nenobijos, vēl vairāk, es biju bezgalīgi laimīga un pateicīga par so iespēju, par šo zīmi, kas skaidri norādīja – šis ir mans ceļš un es esmu gatava pa to iet, jo pilnīgi jūtu, ka kļūstu stiprāka.
Lūk, šo mirkli es uztveru, kā skaidrāko norādi tam, ka esmu uz sava misijas ceļa, tam, ka skaidri zinu un redzu, uz kurieni šis ceļš ved. Bet pienāca brīdis pagājušajā nedēļā, kad sapratu, kaut kur esmu nošāvusi greizi, jo jūtos bez spēka, bez atbalsta, kaut kas buksē, nav vairs tās plūsmas, zaudēju spēku un piemetās iesnas... :)
Izvērtējot periodu no Novembra līdz šodienai, ļoti skaidri saskatu, kur un kā izkaisīju enerģiju. Manī ir pataloģiska tieksme būt „labajai meitenei”, par visām varītēm izdarīt tā, lai visiem būtu labi, nevis savam un visas pasaules labumam. Es ļoti mīlu cilvēkus, bet dažreiz tas „ļoti” kļūst kā krampis un es daru visu, lai palīdzētu. Viss jau būtu labi, ja es pati nekļūtu ar to vājāka. Es burtiski novirzīdamās no galvenā ceļa, kur vajadzēja ieguldīt lielāko enerģiju, sadalījos pa vairākām taciņām, kuras pat nebija manas taciņas... Ja Tu saproti, ko es ar to mēģinu pateikt.
Es zinu, ka gribēju „kā labāk”, gribēju palīdzēt, iedvesmot, darīt kādu stiprāku, bet caur šo visu esmu sapratusi apbrīnojamu mācību. Apbrīnojamu priekš manis, jo tas tiešām nav nekas unikāls un šeit ļoti daudz par to esam runājušas, vai lasījušas Ineses rakstos – mēs nevienu citu nevaram padarīt stiprāku, katram pašam savs ceļš, ar karoti otram mutē neiebarosi...
Un pajautā sev – kāds ir Tavs ceļš, vai skaidri apzinies, ka ej pa to, vai sajūti Dieva un Visuma atbalstu? Ja jā, tad tā arī turpini, šos savus veiksmes stāstus kaut kur pieraksti, piemēram, pateicības dienasgrāmatā, vai laimes dienasgrāmatā – lai brīžos, kad esi bez spēka, vari sev atgādināt, ka veiksme ir līdzās, tikai jāpasniedzas. Bet ja ir tā, ka šobrīd šķiet – Tu esi visur, bet Tevis nav nekur... Tad lēnām ir jāatnāk mājās... Pasēdi, padomā, atceries – arī Tev ir veiksmes stāsti, arī Tev ir bijuši brīži, kad šķiet visa pasaule sadevusies rokās, lai Tev palīdzētu. Lūk, ir jāsajūt un jāsaprot, kāds bija šis ceļš, kur tas veda un varbūt pie tā jāatgriežas. Var jau būt arī tā, ka tas iepriekšējais vairs nav Tavs ceļš, jo tur visu jau esi paveikusi un pašai šķiet, ka tur vairs nav ko darīt – bet, manuprāt, ir jāsajūt sava enerģētika, jāsajūt, ka ne vienmēr ir jāiet pret vēju, ne vienmēr ir bezgalīgi jācīnās – esot uz Dieva svētītā – Tava ceļa – iet ir daudz vieglāk...
Es no sirds Tev novēlu – atrodi savu ceļu! Es no sirds Tev novēlu – turies uz tā! Es no sirds Tev novēlu – ja saproti, ka esi nomaldījusies – skaidri saredzi, kā nokļūt atpakaļ!
Man šīs pārdomas ļoti palīdzēja, ceru Tev arī! :)
Lai skaista šodiena!
Mana mīļākā diena, no tiesas, ir ŠODIENA!
Daina |
