Uzņemtais kurss
Komentāri:
Solvita* -
2012-02-15 18:35
P.S. Starp citu, deguns simboliski nozīmē intuīciju. Jo virs deguna atrodas ''trešā acs'' Ja deguns ir ''ciet'', tad attiecīgi secinājumi, bloks tieši intuīcijai.
Daina, varbūt es palaidu garām, vai tā Tava mācība ir jāsaprot, ka citiem palīdzēt nevar, ja viņi paši to negrib? Vai pareizi sapratu?
Solvita* -
2012-02-15 18:57
Mjā, vērtīga Tev mācība.
Re, kā sanāk, it kā no malas skatījums uz cita dzīvi un it kā varētu labāk dot vadošos norādījumus, bet nekā. Ne visi ieteikumi , kas der pašai, der arī citam, un ne tikai der, bet arī cits var pieņemt kā savējos. Varbūt zināt var otra mērķi, bet izprast un iet uz to var tomēr katrs pa savu ceļu, un tas nebūt nenozīmēs, ka citam tas ceļš ir sliktāks, vienkārši tas ir cits.
Un raksts mani uzrunāja, paldies par to.
Solvita* -
2012-02-16 22:01
Daina,
Man vakar bija situācija.Dodos gar Konventa sētu savās darīšanās un pretī puisis (25 -30 g.) klusi pienāk klāt un čukstus lūdz iedot latiņu, jo esot bez mājām...
Es nenoturējos iedevu to latiņu pēc teikuma...katrs var nonākt tāda situācijā..
Nu, es nezinu, vai man bija žēlums pret viņu vai sevi, bet , ja godīgi, man nav viennozīmīgas attieksmes ...es zinu, ka tā ir tā cilvēka mācībstunda..un tajā pašā reizē nodomāju...ar kādu vibrāciju pievilku šo situāciju. īsti jau man nav skaidrs. Nav man viennozīmīgas atbildes par to kur un kad dot un kad uz ielas ubago. Un cik reizes ir bijušas situācijas, kad pienāk klāt lūdzot iedot ceļam uz mājām, jo maki nozagti, nozaudēti...un atkal...es nevaru viennozīmīgi atbildēt...kādas ir tās iekšējās izjūtas,. kāda vibrācija radījusi šo situāciju.
Nu, tā labi, upuris, bet kāpēc?
Principā žēlums tiešām ir īpašība , kas manī ir. Pieņemt visu ar dievišķu mīlestību. Uz to es nopūšos, jo laikam iekšēji vēl tas jāmācās. Brīžiem es tiešām nesaprotu tās vibrācijas. Ja saprotu, tad viss ok, varu izmainīt. Problēma rodas, ja nesaprotu kā piesaistu konkrētu situāciju.
Solvita* -
2012-02-16 22:38
Nu, vakar bija tā, ka sākumā man bija tā..jauns puisis, tak var nopelnīt, bet pēc tāda iežēlojoša teikuma ...katrs var nonākt tādā situācijā...man negribējās ne kaut ko , pasarg Dievs, pamācīt, ne aiziet tālāk garām...sirds iežņaudzās un nodomāju - labi, lai tā būtu!...un novēlot, lai viss izdodas!...uzreiz noķeru sevi pie domas...Ak. Dievs, kas izdodas?
Pateicība. Ooo! man tiešām jāmācās.Zīmes ir interesantas.
Starp citu, Daina , es te vakar daudz par degunu un iesnām ...un ko domā?...man sapnī šonakt rādījās šausmīgas iesnas. Re, kā es iespaidojos. Labi, ka tas bija sapnī, no rīta nodomāju.
sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: DAINA ROZENBERGA
Šobrīd man ir sajūta, ka birst no pārpilnības raga. Tik ļoti izjūtu „pavēju”. Bet zini, es novirzījos no uzņemtā kursa. Paldies Dievam nepaspēju aiziet necik tālu, bet enerģētiski sevi nedaudz saplosīju.
Par to arī šodien mans stāsts – par to, kā saprast, vai esi nokāpusi no iepriekš saskatītā un Dieva svētītā ceļa, vai tomēr braši uz tā turies.
Mans stāsts ir pavisam svaigs, bet viss sākās tieši pirms gada. Esmu ļoti „stipra” uz sev zīmīgu datumu atcerēšanos, un pavisam droši atceros, kā mēs ar Inesīti tikāmies pagājušā gada 16.februārī, lai pārrunātu savu iespējamo sadarbību.
No tā mirkļa, kad vienojāmies, ka sākot ar 01.martu es sākšu darboties Pavasara studijā, sākās mans apbrīnojamais ceļš pretim Dievam, laimei, harmonijai – kā arī pretim mērķim, kuru tad vēl neapzinājos. Es burtiski jutu Dieva elpu pakausī, jo viss izdevās tik viegli, tik plūstoši. Jau Jūnijā ļoti nopietni apsvēru domu iet prom no iepriekšējā darba, jau Augustā uzteicu to un ļoti plūstoši Novembrī biju brīva, brīva no sasprindzinājuma, brīva no pārpūles.
Biju pievienojusies otrajam lektoru kursam pie Ineses. Pirmajā tikšanās reizē, pirmajā prezentācijā sapratu – dievišķā enerģija manī plūst, mīlestību es spēju nodot tālāk, tātad šis pavisam noteikti ir mans ceļš. Kad to sapratu, pavējš šķita fiziski kļūst spēcīgāks. Novembrī novadīju savu pirmo semināru „Es esmu savas dzīves autors”, Mazsalacas vidusskolā, vecāku sapulcē – 60 cilvēkiem. Visi apstākļi tā sakrita, ka Visums man piespēlēja šo iespēju – man bija izvēle – nobīties un atteikties no šī, vai ļauties un doties ceļojumā pa Visuma izritināto sakrano paklāju... Es nenobijos, vēl vairāk, es biju bezgalīgi laimīga un pateicīga par so iespēju, par šo zīmi, kas skaidri norādīja – šis ir mans ceļš un es esmu gatava pa to iet, jo pilnīgi jūtu, ka kļūstu stiprāka.
Lūk, šo mirkli es uztveru, kā skaidrāko norādi tam, ka esmu uz sava misijas ceļa, tam, ka skaidri zinu un redzu, uz kurieni šis ceļš ved. Bet pienāca brīdis pagājušajā nedēļā, kad sapratu, kaut kur esmu nošāvusi greizi, jo jūtos bez spēka, bez atbalsta, kaut kas buksē, nav vairs tās plūsmas, zaudēju spēku un piemetās iesnas... :)
Izvērtējot periodu no Novembra līdz šodienai, ļoti skaidri saskatu, kur un kā izkaisīju enerģiju. Manī ir pataloģiska tieksme būt „labajai meitenei”, par visām varītēm izdarīt tā, lai visiem būtu labi, nevis savam un visas pasaules labumam. Es ļoti mīlu cilvēkus, bet dažreiz tas „ļoti” kļūst kā krampis un es daru visu, lai palīdzētu. Viss jau būtu labi, ja es pati nekļūtu ar to vājāka. Es burtiski novirzīdamās no galvenā ceļa, kur vajadzēja ieguldīt lielāko enerģiju, sadalījos pa vairākām taciņām, kuras pat nebija manas taciņas... Ja Tu saproti, ko es ar to mēģinu pateikt.
Es zinu, ka gribēju „kā labāk”, gribēju palīdzēt, iedvesmot, darīt kādu stiprāku, bet caur šo visu esmu sapratusi apbrīnojamu mācību. Apbrīnojamu priekš manis, jo tas tiešām nav nekas unikāls un šeit ļoti daudz par to esam runājušas, vai lasījušas Ineses rakstos – mēs nevienu citu nevaram padarīt stiprāku, katram pašam savs ceļš, ar karoti otram mutē neiebarosi...
Un pajautā sev – kāds ir Tavs ceļš, vai skaidri apzinies, ka ej pa to, vai sajūti Dieva un Visuma atbalstu? Ja jā, tad tā arī turpini, šos savus veiksmes stāstus kaut kur pieraksti, piemēram, pateicības dienasgrāmatā, vai laimes dienasgrāmatā – lai brīžos, kad esi bez spēka, vari sev atgādināt, ka veiksme ir līdzās, tikai jāpasniedzas. Bet ja ir tā, ka šobrīd šķiet – Tu esi visur, bet Tevis nav nekur... Tad lēnām ir jāatnāk mājās... Pasēdi, padomā, atceries – arī Tev ir veiksmes stāsti, arī Tev ir bijuši brīži, kad šķiet visa pasaule sadevusies rokās, lai Tev palīdzētu. Lūk, ir jāsajūt un jāsaprot, kāds bija šis ceļš, kur tas veda un varbūt pie tā jāatgriežas. Var jau būt arī tā, ka tas iepriekšējais vairs nav Tavs ceļš, jo tur visu jau esi paveikusi un pašai šķiet, ka tur vairs nav ko darīt – bet, manuprāt, ir jāsajūt sava enerģētika, jāsajūt, ka ne vienmēr ir jāiet pret vēju, ne vienmēr ir bezgalīgi jācīnās – esot uz Dieva svētītā – Tava ceļa – iet ir daudz vieglāk...
Es no sirds Tev novēlu – atrodi savu ceļu! Es no sirds Tev novēlu – turies uz tā! Es no sirds Tev novēlu – ja saproti, ka esi nomaldījusies – skaidri saredzi, kā nokļūt atpakaļ!
Man šīs pārdomas ļoti palīdzēja, ceru Tev arī! :)
Lai skaista šodiena!
Mana mīļākā diena, no tiesas, ir ŠODIENA!
Daina |
