Tauriņefekts, jeb kas mainās gada griezumā


Komentāri:

Baiba* - 2012-01-06 17:26
Šis raksts man arī ļoti patīk un ir vērts, lai to vēlreiz izceltu. Varam sākt ar mazumiņu, ar to, kas mums ir - saviem talantiem, spējām, entuziasmu un apņēmību. Paldies!

Baiba* - 2012-01-07 18:50
Man pašai šis ir pašlaik ļoti aktuāls temats, vakar arī pierakstīju pilnu Laimes Ddienasgrāmatas to sadaļu, kur rakstīts par misiju. Tas viesa zināmu skaidrību, nu kad es to visu jūkli galvā izliku uz papīra.
Var jau iedvesmoties no uzņēmēju stāstiem www.nekrize.lv un www.latvijavar.lv, vienīgais tur ne vienmēr ir tādi tieši personīgi stāsti. Tie mani kaut kā vairāk iedvesmo.


Baiba* - 2012-01-09 20:16
Nu ir tā, ka par šo misijas izvēli esmu runājusies arī ar psihologu.. tas viesa nelielu skaidrību, un nu jau esmu tikusi mazliet vairāk uz priekšu savā apziņā. Bet joprojām kaut kas mani attur- es nezinu, vai tās ir bailes izdarīt nepareizo izvēli vai kaut kāda nepārliecinātība sevī vai arī tas, ka gribas paspēt tik daudzas lietas, bet zināms, ka daudzas lietas vienlaicīgi - nu tur tāds diletantisms vien sanāk un enerģija izšķērdējas veltīgi. Bet arī saprotu, ka šo izvēli varu izdarīt vienīgi es pati un neviens cits manā vietā un ka atbilde jau ir manā sirdī... Tikai jāmācās uzticēties sirdsbalss čukstiem...
Dainīt, kā tieši dzīvē izpaudās "šī pakāpšanās atpakaļ"?


Baiba* - 2012-01-09 20:31
Mana problēma ir tā, ka ir vairākas lietas, kas man patīk un padodas un jāizdomā tagad, kurai, ja tā var teikt "atdoties" :)

Baiba* - 2012-01-09 20:46
Paldies, Daina, mani uzrunāja Tavi vārdi "vai turi kaut kādus iedomātus grožus un nelaid vaļā kontroli, kas arī attur no sava sapņa realizācijas"- tas, iespējams, ir mans variants. Es arī pašalik esmu vīra azotē, esmu laimīga ģimenē un audzinot bērnus, bet kaut kas manī iekšā saka, es to dēvētu par "saucienu", ka varu dot ko vairāk. Ja iepriekš mana motivācija bija "nopelnīt naudu, lai izklaidētos un darītu brīvajā laikā, ko vēlos", tad tagad tā ir "kā un kur vislabāk izmantot Dieva dotās spējas un talantus, lai kalpotu kopējam labumam un vienlaikus augtu un attīstītos.

Baiba* - 2012-01-10 00:43
Paldies, Dainīt, es arī tam ticu un nu jau katru dienu runājos ar Dievu par šo, pateicos viņam, domāju pievienot no rīta vēl meditāciju. Es patiesi ticu, ka viss notiks īstajā laikā un īstajā vietā. Arī es esmu izmēģinājusi dažādas darba jomas un patiesi laikam jau aizvedīšu sevi vai Dievs mani aizvedīs uz to vienu ceļu. :)

Baiba* - 2012-01-10 17:23
Jā, nu man ir tā, ka mani vairāk traucē šīs vairākās izvēles, kuru ņemt par galveno un kuru atstāt hobija līmenī. To, ka izdosies viss, kam veltīšu enerģiju un mīlestību, par to es nešaubos. Bet ticu, ka atbilde nāks. Paldies, meitenes!


 Šodien sēžu un domāju kā tas bija gadu atpakaļ, kad tikko kā biju radījusi „Pavasara studiju” un tik ļoti gribēju, lai pasaule iegriežas pozitīvā virzienā. Es biju viena pati un man bija tikvien kā liela apņēmība un mana vīra Toma atbalsts.

 

Un ir pagājis gads un nu viss ir tik ļoti jau iekustējies, ka semināri notiek katru dienu, vai dažreiz pat divreiz dienā. Ka katru dienu atbildu uz kādām 40-50 vēstulēm. Ka grāmatu, kuru izdevu 1000 eksemplāros, ir nedēļas laikā aizceļojusi pie lasītājiem un man pašai vairs ir tikai dažas, ko paņemt līdzi uz izsludinātajiem semināriem. Tagad jādomā, kā pasūtīt vēl kādu metienu. Ka meditāciju diskus klausās gan meditējot, gan vienkārši uzliek fonā, lai sajustos droši un mierīgi.

Un pats svarīgākais, ka ir simtiem meiteņu un sieviešu (un nu jau arī puiši), kas uzsākuši savu laimes terapiju un maina savu dzīvi un savu attieksmi un ar katru dienu kļūst gaišāki, laimīgāki un sāk dzīvot, apzinoties dzīves vērtību.

Es esmu laimīga par to, ka man ir iespēja izdzīvot šo laiku un piedalīties šajās pārmaiņās. Ka varu būt klāt kā no kaut kā maza (tauriņa spārna vēziena) radās liela kustība, kas dara pasauli labāku un cilvēku dzīves labākas.

 

Un tad nu es tā domāju – ka šis atkal varētu būt labs ierosinājums Tev sākt kaut ko, ko savukārt Tu esi izsapņojusi.

 

Un svarīgākais - to visu var izdarīt pilnīgi bez naudas. Nav sākotnēji jāīrē lielas dārgas telpas un jāņem milzu aizņēmumi, lai īstenotus savu sapņus. Var sākt ar mazumiņu. Var sākt ar to, ka vienkārši radi. Ka to, ko radi uzdāvini kādam, kuram tas varētu patikt. Un izveido mājas lapu, šai bezmaksas vietnē, un pastāsti citiem ar ko nodarbojies. Un tā tas iet plašumā. Un Tev uzrodas sekotāji. Un Tu dari pasauli labāku. Un tā Tu – ar savu mazo tauriņspārna vēzienu – būsi palīdzējusi iekustināt kaut ko lielu, gaišu un pozitīvu. Un tas ir vienalga vai Tavs projekts ir saistīts ar gleznošanu vai rokdarbiem, labdarību vai kāda produkta izplatīšanu, atbalstu kādām mērķgrupām vai kāda pakalpojuma sniegšanu, vai kaut ko pilnīgi citu. Sfēras var būt visdažādākās. Svarīgi, lai Tu pati to darītu no sirds un lai citi no Tava darba iedvesmotos un Tu gūtu gandarījumu un apstiprinājumu tam, ko dari. Tad Tu gūsi papildus spēkus no Visuma un rezultātā varēsi to darīt profesionāli jau saucot to par savu misiju, darbu vai biznesu.

Ja man tā bija, tad Tev ar tā var būt.

Visums Tev ir parādījis zīmi – ir precedents, ka krīzes laikā vari sākt nodarboties ar kaut ko jaunu un ja no sirds to darīsi, tad Tev veiksies un Tu vari savu projektu izvērst par ko ļoti lielu. Varbūt par visas savas dzīves jēgu, saturu un misiju.

 

Es gribu Tevi aicināt uzdrošināties.

Nu nesēdi nevarīgi kaut kur maliņā, jo ir krīze, nav naudas vai nav darba. Atceries – tie ir tikai ārējie apstākļi. Tu esi autore savai dzīvei. Tu vari visu mainīt. Tu vari sākt jau šodien. Tu vari vismaz izdomāt, ko labprāt gribētu darīt un kas Tev darītu prieku. Un kas rezultātā mums visiem kļūtu un būtu milzīga vērtība.

 

Šis ir brīnumu laiks. Nepalaid garām šo laiku un savu brīnumu!

Tev izdosies viss!

 

 

Komentāri (36)  |  2010-12-11 20:01  |  Skatīts: 6963x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Anonīms* - 2010-12-15 21:54
Par šo tieši vakar aizdomājos, Londonas lidostā lasot "Ielepo laimi un mīlestību".

Tas bija saistībā tieši ar šo tēzi, ka viss ir mūsu rokās un pašas radam un veidojam savu dzīvi, savus apstākļus, pašas esam savas dzīves autores.

Es viennozīmīgi tam piekrītu, tāpēc pievienojos Inesei, un šajā brīnumu laikā, starp dāvaniņu un cienastu rūpestiem, atrast laiku sev, padomāt par to, kas mums piemīt un ko mēs spējam un varam, un galvenais - uzdrīkstēties un darīt! :)

Inese* - 2010-12-16 06:04
Ak kā man patīk dzirdēt to, kas notiek Londonas lidostā:)
Laime, ka grāmata ir jūsu rokassomiņās un ceļo kopā ar jums:)

Līga* - 2010-12-16 20:13
Paldies, par iedrošinājumu!! Tas nāk kā reiz,- aktuāls jautājums - ar ko varētu nodarboties un kas sagādātu prieku man un citiem :) un tai pat laikā vienmēr būtu harmonijā ar sevi un Visumu :)

karamele* - 2010-12-18 06:15
Es eju ar mazītiņiem solīšiem-jo lieli soļi man par grūtu un sarežģītu.Bet toties-uz priekšu.Un es sajūtu vējiņu,kas iegriežas siltākos "apgabalos":) Solīši mazi-arī pārmaiņas ne lielas.Toties pozitīvas.Un necerētas:)
Paldies:)
Man vēl augt un tiekties,tiekties.Bet es ticu-man izdosies:)

Baiba* - 2012-01-06 17:26
Šis raksts man arī ļoti patīk un ir vērts, lai to vēlreiz izceltu. Varam sākt ar mazumiņu, ar to, kas mums ir - saviem talantiem, spējām, entuziasmu un apņēmību. Paldies!

Inese* - 2012-01-07 01:25
Jā. šis ir svarīgs temats.

Man jau vairākkārt cilvēki ir jautājuši, lai ko uzrakstu par biznesa uzsākšanu un tad es vienmēr atbildu, ka varu padalīties vai pastāstīt tikai tad, ja to nesaucam par biznesu.
Biznesa pamatbūtība ir gūt peļņu.
Bet es varu runāt tikai par to kā uzsākt savu nodarbošanos un darīt to ar misijas apziņu tik labi, ka gandarījums ir gan pašai, gan citiem.
Un tad būs gan sasniegumi, gan nauda, gan iespējas, gan dzīves jēga, gan bauda par savu laimīgo dzīvi.

Un jā - viss sākas ar tauriņspārna vēzienu :)

Lunda* - 2012-01-07 03:43
Liels un mīļš paldies tam cilvēkam, kas izcēla šo rakstu un, protams, raksta autorei par šo rakstu! :) Jau labu laiku šī man ir ļoti aktuāla tēma, tādēļ tas man šobrīd ir nācis īstajā laikā :)
Es gribētu padalīties ar savām pārdomām un vēl vairāk gribētu saņemt kādu atgriezenisko saiti :)
Es beidzot šķiet esmu sapratusi, kas ir tas, ko man tik ļoti patīk darīt un ko es patiesībā gribētu un varētu darīt dienām. Bez visiem mazajiem "bet" ir viens ļoti liels "BET", kurš man šķiet tik liels, ka tam pārkāpt ir ļoti grūti. Un tā ir finansiālā situācija. Es strādāju algotu darbu (precīzāk būtu teikt - piespiežu sevi strādāt), jo man pašai ir sevi jāuztur, jāmaksā par dzīvokli un visi tie izdevumi, kas nepieciešami, lai varētu dzīvot. Taču es ļoti gribētu nodarboties ar to, ko esmu sapratusi, ka tas ir mans aicinājums, taču diemžēl mani biedē finansiālā situācija. Ar savu hobiju es šobrīd varu nopelnīt ļoti simboliski un tādēļ nespēju aiziet no sava algotā darba, jo liekas - kā es izdzīvošu???
Kā lai pārkāpj pāri šīm bailēm? Kā lai iemācās paļāvību? Un vienkārši - kā lai nebaidās?
Jā, vēl jāpiebilst, ka es speru mazos solīšus un kaut kas arī notiek, taču man bail, ka lielajam solim es varētu nesaņemties nekad..
Priecāšos par jebkādu atbildi :)

Inese* - 2012-01-07 05:20
Man šķiet, ka vajadzētu jau šobrīd sākt audzēt to hobija daļu, lai pieprasījums kļūtu arvien lielāks un nopelnīt varētu vairāk. Klientūras "uzaudzēšanai" patiešām paies kāds laiks. Piemēram, Pavasara studijai ieskrējiens bija ilgāk par gadu, ka man nepietika naudas nekam - ne rēķiniem, ne ēšanai, ne attīstībai.
Bet es turpināju un turpināju ar milzīgu ticību un skrapstot kapeiku pie kapeikas izdevu diskus, nofilmēju video, izdevu grāmatu.
Un līdz ar grāmatu, tad viss aizgāja.

Finansiāli nebija viegli un arī psiholoģiski ir jābūt kādai "aizmugurei", lai to izturētu. Mani atbalstīja mans vīrs. Mēs visu darījām kopā.
Un pateicoties viņa morālajam un enerģētiskajam atbalstam, Pavasara studijai bija lemts uzaugt un es spēju to izturēt.

Vēl ir tā, ka sākumā pie jauna projekta cilvēks ļoti daudz dara idejas vārdā, kad nav būtiski vai dienā nopelni latu vai divus.
Man bija ļoti būtiski to visu iekustināt pēc būtības. Nevis finansiāli, bet saturiski. Un kad visu dari sev un Dievam par godu, ar milzīgu gandarījumu un ticību, tad vienā brīdī Lakšme ir klāt, pārpilnības enerģija ir klāt ar visu finansiālo nodrošinājumu :)

Lunda* - 2012-01-07 18:23
Paldies, Inese, par atbildi! :)
Es esmu sapratusi, ka morālam atbalstam ir milzu vērtība, jo tas ir tas, kas man pašai šobrīd pietrūkst. Ja ir kāds, kas atbalsta, tad daudzas lietas paveikt ir vieglāk. Bet es nesūdzos, jo varbūt mans dzīves uzdevums ir iemācīties lietas paveikt pašai :)
Tiešām paldies par ieteikumu, Inese, tagad aktīvāk pievērsīšos "klientūras audzēšanai" un vienkārši reklāmai :)

Varbūt kāds varētu padalīties, kuram ir bijusi līdzīga pieredze kā man un kurš ir pārkāpis pāri bailēm un tas vainagojies ar labiem rezultātiem? Tas mani ļoti iedvesmotu :)

Baiba* - 2012-01-07 18:50
Man pašai šis ir pašlaik ļoti aktuāls temats, vakar arī pierakstīju pilnu Laimes Ddienasgrāmatas to sadaļu, kur rakstīts par misiju. Tas viesa zināmu skaidrību, nu kad es to visu jūkli galvā izliku uz papīra.
Var jau iedvesmoties no uzņēmēju stāstiem www.nekrize.lv un www.latvijavar.lv, vienīgais tur ne vienmēr ir tādi tieši personīgi stāsti. Tie mani kaut kā vairāk iedvesmo.

dainarozenberga* - 2012-01-09 17:53
Es šobrīd lasu Robina Šarmas grāmatu "Līderis bez titula", man sķiet šī grāmata tiešām būtu jāizlasa ikvienam, īpaši, ja esi dzīves krustcelēs.
Kad es biju sev ļoti nozīmīgas izvēles priekšā - aiziet no pamatdarba un pievienoties Pavasara studijai 24/7, man palīdzēja Ineses vārdi kādā no semināriem, droši vien "Nauda un bagātība" :) - "Dažreiz ir jāpakāpjas atpakaļ, lai ar inerci tiktu tālāk uz priekšu"
Es kā šodien atceros šos vārdus, ko dzirdēju kaut kad vasarā, man tie palīdzēja izlemt sekot sirdsbalsij, sekot tam ko vēlos un šodien varu pateikt, ka esmu neizsakāmi laimīga, jo eju savu misijas ceļu!
Meitenes, lai jums izdodas! Ir ļoti, ļoti jātic sev, savam sapnim un laimīgai, harmoniskai dzīvei! Es ticu, ik uz soļa! :)

Inese* - 2012-01-09 19:45
Mums trešdien Tērbatas ielā būs seminārs tieši par to kā atklāt un atpazīt savu misiju:) Tā kā varbūt, ka ir vērts atnākt :))


Baiba* - 2012-01-09 20:16
Nu ir tā, ka par šo misijas izvēli esmu runājusies arī ar psihologu.. tas viesa nelielu skaidrību, un nu jau esmu tikusi mazliet vairāk uz priekšu savā apziņā. Bet joprojām kaut kas mani attur- es nezinu, vai tās ir bailes izdarīt nepareizo izvēli vai kaut kāda nepārliecinātība sevī vai arī tas, ka gribas paspēt tik daudzas lietas, bet zināms, ka daudzas lietas vienlaicīgi - nu tur tāds diletantisms vien sanāk un enerģija izšķērdējas veltīgi. Bet arī saprotu, ka šo izvēli varu izdarīt vienīgi es pati un neviens cits manā vietā un ka atbilde jau ir manā sirdī... Tikai jāmācās uzticēties sirdsbalss čukstiem...
Dainīt, kā tieši dzīvē izpaudās "šī pakāpšanās atpakaļ"?

Baiba* - 2012-01-09 20:31
Mana problēma ir tā, ka ir vairākas lietas, kas man patīk un padodas un jāizdomā tagad, kurai, ja tā var teikt "atdoties" :)

dainarozenberga* - 2012-01-09 20:38
Taja mirklī, kad dzirdēju šos vārdus, manī norisinājās lielas pārdomas un sarunas pašai ar sevi. Es Pavasara studiju sajutu, kā kaut ko tik ļoti tuvu savai būībai jau pirmajā reizē, kad biju ieradusies uz semināru. Tad sāku palīdzēt Inesītei visādos administratīvos darbiņos un arvien vairāk piedaloties semināros sapratu, ka šis ir mans ceļš. Tajā laikā man bija pamatdarbs ar konkrētu darba algu, pietiekami stabilu, pietiekamā apmērā utt. Es biju nostrādājusi šajā kompānijā 5 gadus, lieki teikt, ka viss man bija pazīstams, salīdzinoši viegli izdarāms...
Soļi, kas man bija jāizdara bija dažādi - pirmais, jāaiziet prom no darba, kurā saņēmu konkrētu atalgojumu, reizi mēnesī, paļaujoties, ka vairojot labo ap sevi, vairosies Lakšmes enerģija un Dievs visu saliks pa vietām. Tātad no normāli apmaksāta darba jāpāriet uz tādu, kur visu nosaka tikai pašas ieguldījums.
Otrkārt - jāizkāpj no savas komforta zonas - jāatsakās no darba, kuru pārzināju, skaidri sapratu savas stiprās puses un savas vājās puses. Jāiekāpj upē, un jāļaujas...

Es noticēju, paļāvos un esmu dziļi pateicīga par savu izvēli. Nebiju domājusi, ka tik ātri viss notiks - Martā sāku Inesītei palīdzēt un jau Augustā uzteicu darbu... Mana ticība un paļāvība ir attaisnojusies, redzu miljons iespēju, izbaudu ik mirkli... Un esmu vīra azotē, labprātīgi un arī tas sniedz lielu laimi!

Atkāpšanās atpakaļ var būt ļoti dažāda - vienkārši tajā mirklī, kur esi sajūti - vai turi kaut kādus iedomātus grožus un nelaid vaļā kontroli, kas arī attur no sava sapņa realizācijas. Varbūt ir tā, ka saproti, ja ļaušos sapnim nebūs ko ēst... Bet zini, viss kam tici, tas tā arī ir...
"Neskatoties uz to , vai Tu domā, ka kaut kas ir iespējams, vai nav, Tev būs taisnība" (Robins Šarma "Līderis bez titula")

Solvita* - 2012-01-09 20:44
Variants....Ļaujies savam sapnim !
Kas ir Tavs sapnis? (protams, tas nav jāatbild man vai kādam , bet sev)
Iztēlojies....

Baiba* - 2012-01-09 20:46
Paldies, Daina, mani uzrunāja Tavi vārdi "vai turi kaut kādus iedomātus grožus un nelaid vaļā kontroli, kas arī attur no sava sapņa realizācijas"- tas, iespējams, ir mans variants. Es arī pašalik esmu vīra azotē, esmu laimīga ģimenē un audzinot bērnus, bet kaut kas manī iekšā saka, es to dēvētu par "saucienu", ka varu dot ko vairāk. Ja iepriekš mana motivācija bija "nopelnīt naudu, lai izklaidētos un darītu brīvajā laikā, ko vēlos", tad tagad tā ir "kā un kur vislabāk izmantot Dieva dotās spējas un talantus, lai kalpotu kopējam labumam un vienlaikus augtu un attīstītos.

dainarozenberga* - 2012-01-09 20:52
Es tagad redzu savas izvēles un ceļu kā domino spēli. Visas izvēles ir aizvedušas tur kur esmu. Kad es augu man padevās gandrīz viss, kad bija jāizvēlas augstskola es nezināju, kur iet mācīties tālāk, jo bija tik daudz dažādas jomas, kas likās saustošas. Neticēsiet - izvēlējos augstskolu pēc enerģētikas (tagad to tā saprotu), pēc tā, kā tur jutos - studēju LLU, Jelgavā. :) Ļoti skaistā pilī! :)
Visi darbi, ko esmu darījusi man ir diezgan labi padevušies, jo vienmēr visu esmu darījusi ar atbildību.
Paradoksāli bija tas, ka mirklī, kad biju apmierināta gan ar darbu, gan dzīvi kopumā, manī raisījās domas, ka gribu darīt kaut ko "VAIRĀK", nu tā sevī to noformulēju, nepagāja ilgs laiks, kad Pavasara studija mani atrada! :)
Es ticu, ka jebkurā gadījumā ir viens ceļš, kas ir tik ļoti savējais, ja meklē tad tam garām nevar paiet. Kā saprast, kas ir īstais - tikai meklējot, mēģinot, kļūdotiesun atkal ceļoties un ejot tālāk...

dainarozenberga* - 2012-01-09 20:55
Baibiņ, ar šādu sajūtu no sirds ticu, ka Tev viss atnāks un pats iekritīs rokās, tikai jābūt kā tam sērfotājam uz dēļa, jau gatavam 9.vilnim! :)

Baiba* - 2012-01-10 00:43
Paldies, Dainīt, es arī tam ticu un nu jau katru dienu runājos ar Dievu par šo, pateicos viņam, domāju pievienot no rīta vēl meditāciju. Es patiesi ticu, ka viss notiks īstajā laikā un īstajā vietā. Arī es esmu izmēģinājusi dažādas darba jomas un patiesi laikam jau aizvedīšu sevi vai Dievs mani aizvedīs uz to vienu ceļu. :)

Lunda* - 2012-01-10 03:24
Paldies, Daina! :) Kaut kādā ziņā Tava situācija ir līdzīga manējai, jeb otrādāk.. :) Un Tu tomēr spēri šo soli un cik saprotu, tad nenožēlo ne mirkli! Tas tiešām ir ļoti iedvesmojoši un ir viela pārdomām arī man... Jo laiks iet uz priekšu un sāk palikt žēl par katru dienu, kas nodzīvota darot nemīlamu darbu... Ļoti ceru, ka arī man izdosies saņemties šādam nozīmīgam un lielam solim! :)
Un Baibai es gribēju pateikt, ka "vajag klaudzināt un tad tiks atvērts". Ja jautāsi Dievam, tad noteikti noteikti saņemsi atbildi! Varbūt ne uzreiz, bet atbilde atnāks...un gan jau nebūs nemaz tik ilgi jāgaida... ;) Lai izdodas! :))

Ance* - 2012-01-10 08:48
Lunda-neviens pareizo recepti,diemžēl, neiedos,jo viens šīs bailes šākt ko savu, ir pārvarējis, apstākļu spiests, cits-tuvinieku atbalstīts. No savas pieredzes-tieši mani tuvinieki centās mani atrunāt-priekš kam Tev vajag?Bet es jutu,ka man jāmēģina. Kāpēc? Jo es sev nevarēšu piedot,ja nepamēģināšu. Un...Tev jau ir iesākums-Tavs hobijs. Pie tam,Tev pamatdarbs uzreiz nav jāpamet. Kā pārvarēt bailes? Darot. Un no kā baidīties-no kritiena? 'Tie mūs norūda un pilnveido un...parāda pareizo ceļu. Neskaties,ko vari zaudēt,bet ko vari iegūt! Nesanāks kas viens,mēģini savādāk vai mēģini ko citu, bet DARI un TICI SEV! Lai veicas! :)

Baiba* - 2012-01-10 17:23
Jā, nu man ir tā, ka mani vairāk traucē šīs vairākās izvēles, kuru ņemt par galveno un kuru atstāt hobija līmenī. To, ka izdosies viss, kam veltīšu enerģiju un mīlestību, par to es nešaubos. Bet ticu, ka atbilde nāks. Paldies, meitenes!

Lunda* - 2012-01-10 18:19
Paldies, Ance! :) Ir tik ļoti vērtīgi dzirdēt šādus uzmundrinājumus :)) Man pašai arī ir tāda sajūta, ka es sev nevarēšu piedot, ja nepamēģināšu, ja vienkārši nesperšu soli. Tikai šī soļa speršana tiek atlikta un atlikta... Vienīgais, no kā es baidos, tās ir finansiālās grūtības. Pat ne no grūtībām es baidos, bet drīzāk no tā - ko es darīšu tad, ja man gluži vienkārši nebūs ko ēst?! Bet no otras puses manī mīt doma - ja tā ir mana dzīves misija, ja mans hobijs ir tas darbiņš, kuru Dievs man ir paredzējis darīt, tad tācu Viņš noteikti nāks palīgā...palīdzēs caur citiem cilvēkiem, caur situācijām, apstākļiem...
Ance, ja nav noslēpums, vai Tu neesi ne reizi nožēlojusi, ka pameti savu darbu un pievērsies savam hobijam (ja esmu pareizi sapratusi)? Un es ļoti priecātos dzirdēt Tavu stāstu, protams, ja vien pati vēlies to pastāstīt... ;)))

Lunda* - 2012-01-10 18:26
Baiba, es Tev gribēju pastāstīt no savas pieredzes par to, ka vajag vaicāt Dievam pēc atbildes. Es arī vaicāju Dievam vairākas dienas pēc kārtas - ko man darīt, vai man vajag iet prom no darba un pievērsties savam hobijam vai tomēr nē. Man pašai likās, ka atbilde droši vien būs nē. Bet atbilde pārteidzošā kārtā nāca diezgan drīz un ne tāda, kādu pati ar prātu biju iedomājusies. Tā atnāca caur Diānas Bērzas grāmatas "Eņģeļu vēstījumi" stāstu, kur tika teikts ka katram cilvēkam ir paredzēta SAVA vieta un nevienam neder cita vieta, un cilvēks var būt laimīgs tikai esot SAVĀ vietā.
Ar šo piemēru es tikai gribēju parādīt, ka Dievs atbild, vajag tikai jautāt. Varbūt, ka tieši tā arī vajag pajautāt - kuru no saviem hobijiem ņemt par galveno?! ;)))



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ