Dvēseles ceļojumi
Komentāri:
Elīza* -
2011-09-15 20:27
Mani šī tēma gan interesē, gan biedē :) Neesmu bijusi šādos ceļojumos ne apzināti, ne tpu, tpu, tpu "piespiedu kārtā". Bet vēlos pastāstīt ko dīvainu, kam laikam ir kāds sakars ar šo visu. Varbūt Inese vai kāds cits spēs man paskaidrot, kas ar mani notiek.
Šad un tad notiek dīvaina lieta, kad dodos pie miera vakarā. Tas notiek, ja gadās aizmigt uz muguras. It kā ieslīgstu miegā, bet pēc brīža "pamostos". Nejūtu savu ķermeni, neko neredzu, bet zinu, ka esmu pamodusies. Smadzenes strādā. It kā ķermenis guļ, bet apziņa pamostas. Mani tad pārņem panika. Jo es saprotu, ka esmu pie apziņas, bet ķermeni nejūtu. Es ar visu savu spēku un piepūli cenšos sakustināt savu ķermeni, kaut vienu pirkstiņu. Jāsaka, ka tas tiešām prasa pamatīgu piepūli. Un, kad tas izdodas, iekustinu arī pārējo ķermeni un pamostos pa īstam, kā jau mēs visi normāli pamostamies no miega, un atveru acis. Un pēc tam man ir bail aizmigt. Jo tas stāvoklis, kurā biju, ir biedējošs.
Kas tas ir? Kas ar mani notiek? Vai tā ir tā "atdališanās no ķermeņa"? Bet mēs taču katru nakti atdalamies, kad aizmiegam. Tikai to nezinam. Kāpēc mana apziņa pamostas? Un ko man tad darīt brīdī, kad tas notiek? Kas būs, ja es ļaušos atrasties pie apziņas šādā brīdī un necentīšos rauties atpakaļ savā ķermenī?
Patiešām ceru, ka kāds man pastāstīs par šo visu.
Elīza* -
2011-09-15 20:36
Nu jā, tās bailes, ka varu neatgriezties un vai tik jau neesmu nomirusi :)
Elīza* -
2011-09-15 20:37
Varbūt šeit ir kāds, kam ir bijis tā, kā man?
Elīza* -
2011-09-15 21:18
Es tikko atcerējos, kas ir visbailīgākais. Es nejūtu, ka elpoju. Ar spēku cenšos ieelpot, nu it kā, ja smaktu. Nu to es daru paralēli ar to mēģināšanu sakustēties. Un, kad man tas izdodas un es normāli pamostos, esmu pilnīgi kā aizelsusies. Cerams, es taču turpinu normāli elpot, kad astrālais atdalās, vai ne?
Elīza* -
2011-09-15 21:27
Nu droši vien, ka manī ir bailes no nāves. Es gribu dzīvot, ilgi un dikti, šajā pat iemiesojumā.
Elīza* -
2011-09-15 21:28
Ā, un vēl ir interesanti tas, ka tad, kad aizmigusi "pamostos", es ļoti skaidri saprotu - tā, atkal tas notiek :)
Elīza* -
2011-09-15 21:33
Dzintra, vai kas mainījās Tevī, Tavā dzīvē pēc šī ceļojuma? Vai arī Tava dvēsele toreiz vienkārši pastaigājās, nu kā pastaigāties pa parku, piemēram
Elīza* -
2011-09-15 23:47
Atkārtošu citātu, ko ierakstīju pie Zilajiem putniem, Baiba droši vien nelasa visas sarunas šeit:
"Vislielākā nabadzība ir mīlestības trūkums. Cilvēks, kurš nav attīstījis spēju mīlēt, dzīvo savā privātajā ellē. Cilvēks, kurš ir mīlestības piepildīts, atrodas paradīzē. Cilvēku var salīdzināt ar burvīgu un unikālu augu, kas ir spējīgs ražot gan nektāru, gan indi. Ja cilvēks dzīvo ar naidu sirdī, viņš ievāc indes ražu; ja cilvēks dzīvo ar mīlestību sirdī, viņš ievāc ziedus, kas piepildīti ar nektāru.Mīlestības durvis atveras tam cilvēkam, kurš ir gatavs atlaist savu ego. Atsacīties no sava ego kāda cita dēļ – tā ir mīlestība. Atsacīties no sava ego visa dēļ – tā ir dievišķa mīlestība!!!"
Om shanti
 Šodien gribu ar Tevi parunāt par ko tik netveramu un tik neierastu, ka no sākuma ilgi domāju, vai vispār tā ir runājama tēma. Bet tā kā ar Tevi runāju gandrīz par visu, tad varbūt ir laiks arī parunāt par smalko lauku, par mūsu spējām tur nokļūt, par pieredzi, par sajūtām, kad esam tur pabijuši.
Vai esi savā ikdienā pieradusi meditēt? Vai ieiet dziļā relaksācijā? Vai alfa stāvoklī? Vai varbūt nodarbojies ar Reiki, Jogu vai kādu citu praksi, kurā ir arī dziļā relaksācija un/vai meditācijas?
Es kādu laiku atpakaļ tiešām gāju uz Reiki meditācijām un tas vienmēr man palīdzēja rast atbildes uz dziļajiem jautājumiem. Tomēr man jāsaka, ka tad vairāk meditēju precīzi tā, kā Reiki skolotājs vada. Nu apmēram tā, kā Tu klausies manas meditācijas diskā un redzi precīzi to, ko tur stāstu. Tās ir vizualizācijas meditācijas, kas ārkārtīgi atslābina un palīdz nomierināt prātu, atslābināt ķermeni un pa to laiku notiek ķermeņa pašārstēšanās.
Bet šoreiz gribu parunāt par to pieredzi, kas rodas, ja dvēsele izvēlas pati doties savos ceļojumos un Augstākie spēki viņai to atļauj. Man nesen bija tāda pieredze, kad Jogas nodarbības noslēguma relaksācijā ļaujos pilnīgam atslābumam un mana dvēsele dodas smalkā plāna ceļojumā. Tas ir kaut kas tik brīnišķīgs, kas , protams, nav šeit aprakstāms –var satikt gan sen aizgājušos piederīgos, gan tos, kas vēl nav dzimuši. Piedevām interesanti tas, ka dvēseles izvēlas tikties būdamas tajā vecumā, kas viņām pašām ļoti patīk. Vienā šādā satikšanās reizē vecāki var būt jaunāki par bērniem vai vecvecāki jaunāki par vecākiem, bērni, kas vēl nav dzimuši jau kā pusaudži – un tur vecumam nav nekādas nozīmes. Tu kā dvēsele vienkārši zini kas viņi ir un tās sajūtas, tā mīlestība visiem kopā ir tik vienreizēja, ka lieki jautājumi vispār nerodas. Ir pilnīgi viss tā, kā Ņūtons raksta savās grāmatās „Dvēseļu ceļojums” un „Dvēseļu liktenis”.
Ir daudz cilvēku, kas piedzīvojuši klīniskās nāves vai kādus dzīves satricinājumus un redzējuši gaismas tuneļus un arī tikušies ar sev tuvajām dvēselēm. Ir tādi, kas apzināti prot apciemot smalko lauku. Ir, kas ļaujas atslābumam un nepretojas, ja viņa dvēsele izlemj to darīt.
Šai rakstā gribēju pajautāt vai Tev ir šāda veida pieredze un kādas Tev bija sajūtas to piedzīvojot. Vai varbūt Taviem tuviniekiem un Tu zini par to pastāstīt.
Vai esi par šo interesējusies un kādas ir Tavas domas par šo tematu?
|
