Par misiju, aicinājumu un darba jomas izvēli


Komentārs:

Agita* - 2011-08-17 22:54
Protams, katram cilvēkam ir izvēles iespējas, bet reizēm šī izvēle ir ierobežota. Apzināti kļuvu par žurnālisti, jo jau no skolas laikiem šis darbs patika, taču nu jūtos iztukšota. Nav jau tā, ka man nepatiktu, tikai ir sajūta, ka viss tik pierasts un nespēju neko jaunu dot. Dzīvoju mazpilsētā un atrast līdzvērtīgu darbu ir gandrīz neiespējami. Iet uz mazāk atalgotu darbu? Kurš tad maksās rēķinus, kurš pabaros bērnus? Gribēt jau var daudz, bet uzskatu, ka nedrīkst zaudēt dzīves realitātes sajūtu. Es ticu, ka reiz man izdodies atrast veiksmes darbu. Varbūt pat atgūšu darba prieku še pat.


 Atbildot uz komentāriem pie tēmas par jauno Laimes terapijas nodarbību lektoru kursu, sāku domāt cik būtiski ir mums katram pašam sajust savi īsto nišu vai īsto jomu, ar ko nodarboties.

Es rakstu rakstus, vadu seminārus, rakstu grāmatu un konsultēju cilvēkus tādēļ, ka nevaru to nedarīt. Man tas rodas un notiek pats par sevi un jo vairāk daru, jo man tas sagādā lielāku prieku un jo vairāk cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Tas aug plašumā reizē ar manu enerģiju.

Bet, kādu dienu es skatījos igauņu seriālu „Vēju zeme” un tur kara apstākļos sievietes pieteicās par žēlsirdīgām māsām. Lūk, es uzreiz sapratu, ka ar visu savu mīlestību pret cilvēkiem un bezgalīgu vēlēšanos citiem palīdzēt, es nespētu to darīt fiziski. Es nevarētu skarties klāt un pārsiet brūces, masēt vai apkopt. Nu..teiksim tā – es to varētu gan, ja nebūtu neviena, kas palīdz, bet...tas noteikti nebūtu mans sapņu darbs, mana misija un mans dzīves veids.

Un tad nu es tā sapratu, ka tas ir tik ļoti būtiski – izmantot savu potenciālu tur, kur tu tiešām vari pirmkārt jau izdarīt maksimāli labi, savu spēju robežās, otrkārt – tev no tā enerģija nāk klāt, nevis sarūk. Treškārt-tu vari priecāties par katru minūti, ko pavadi savā darbā, un saņem milzīgu gandarījumu. Tu vari iegūt visaugstākos darba augļus, kādi vien iespējami (gandarījums, atalgojums, pateicība utt.) un visu laiku kā personība augt, jo tava dvēsele dzīvo saskaņā ar savu misiju.

Esmu bijusi pie daudziem fantastiskiem speciālistiem vai skatījusies kā profesionāļi strādā –un ir vienalga vai šeit runājam par ārstiem, celtniekiem, skolotājiem , aktieriem vai dārzniekiem. Iedomājies sevi jebkurā no šīm jomām un ir taču tā, ka pie kādas – dvēsele burtiski līksmo un pie kādas citas profesijas labākā gadījumā nav nekādas izjūtas.

Lūk – kad no malas skatos kā cilvēki strādā – es vienmēr varu pateikt vai cilvēks ir savā vietā un ir atradis savu dzīves jēgu un misiju, vai arī nē. Bet ne jau tas ir svarīgi, ka es to redzu. Svarīgi, lai cilvēks pats ir atradis savu vietu un tajā ir laimīgs. Svarīgi un ļoti patīkami ir ar šādiem cilvēkiem tikties un sadarboties. Ja iet pie ārsta – tad pie tā ārsta, kurš ar gandarījumu dara savu darbu un pilda savu misiju. Ja celt māju – tad lai to dara meistari, kas strādā no sirds un ir laimīgi par sava darba kvalitāti.

Kā Tev ir – vai Tu esi savā vietā tieši tur, kur strādā? Vai esi sajutusi  un atklājusi savu īsteno dzīves misiju, ka tieši šo darbu darot, Tu sevi realizē vislabāk un jo vairāk dari, jo lielāks gandarījums un jo lielāks gandarījums, jo lielāka enerģija atkal darīt.

Nu jau no pieredzes es varu pateikt, ka tas ir tikpat svarīgi, kā satikt savu īsto un vienīgo, vai arī sakārtot savu veselību utt.

Izrādās, ka tad, kad Tava dvēsele dara to darbu, vai nodarbojas ar to lietu, kas tai paredzēta no Dieva, to vairs par darbu nemaz tā īsti nevar nosaukt. Tā ir dzīve ar lielo burtu. Tā ir dzīves baudīšana un svinēšana, jo caur Tevi nāk milzīgs daudzums dievišķas enerģijas, Visums Tevi atbalsta un Tu vari tikai baudīt kā notikumi kārtojas. Tu vari skatīties uz rezultātiem ko sasniedz un izjust vislielāko pateicību, ka Tev ir iespēja piedalīties paša dzīvē. Un mums visiem ir prieks saņemt šāda cilvēka darba augļus.

Ak, cik ļoti gribētos, lai cilvēki pēc iespējas nopietnāk izvēlētos savu nodarbošanos un mums būtu iespēja diendienā tikties ar cilvēkiem, kas ir laimīgi savā darba vietā.

Jā – tā ir laime dzīvot starp laimīgiem cilvēkiem. Tā būtu laime mums visiem.

Bet tā kā vienmēr sākam ar sevi, tad jautājums Tev –vai Tu zini, kas ir Tava īstenā dzīves misija tieši nodarbošanās ziņā?

Komentāri (31)  |  2011-08-17 06:20  |  Skatīts: 10044x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Kate* - 2011-08-17 06:37
Paldies par rakstu! Ilgi nebiju atvērusi Jūsu mājas lapu un šovakar piesēdos pie datora un iedomajos palasīt...un,re-tieši par mani!
šī ir mana pēdējā laika lielāka "sāpe",ja tā to var nosaukt-nespēju saprast KAS ir mana misija (runājot par nodarbošanos), kas ir tas,ko darot es priecājos, baudu gandarījumu un kas man sanāk. labu laiku jau maldos, meklēju, bet nespēju atrast...:( tad man ir jautājums-kā atklāt savu Dieva izvēlēto ceļu profesionalitātes jomā? ar kādiem spēju/prasmju/rakstura testiem? ar koučinga metodēm? sarunā ar psihologu? ko ieteiktu Jūs?

Ruta* - 2011-08-17 06:37
Paldies par šo!Tā tiešām ari ir,var skaitit mantras,limet bildes piesienas,skaitit afirmācijas,bet ja tas nav tavs,tad tikai čiks no tā sanāks.

Inese* - 2011-08-17 07:03
Savu visvieglāk ir atrast un atpazīt, ja pārdomā ko vislabāk patīk darīt (kaut atpūtas brīžos, kaut hobija līmenī). Pirmais ir jāatrod joma, kura dikti patīk.
īstenībā - parasti to jau zinām bērnībā. Citi bērni spēlē "ārstos", citi "veikalos", citi "skolās", citi ar klučiem, citi ar zīmuļiem utt.
Skatos uz desmitgadīgo bērnu mājās - viņa visu laiku modelē tērpus un katru nonēsāto lietu griež un kombinē un nepārtraukti kaut ko rada. Nu...tā jau ir ievirze.

Mums jāmēģina vai nu atcerēties ko ar prieku darījām agrāk, vai arī jāpaseko līdzi, kā patīk pavadīt laiku šobrīd.

Un tas īstenībā daudz ko pasaka priekšā.

Es arī visos iepriekšējos darbos "filozofēju par dzīves jēgu" un mīlestību, laimīgu dzīvi, sievišķību un vīrišķību utt.
Man ir paticis to darīt visu mūžu, un tikai pāris gadus atpakaļ, es pēkšņi sapratu, ka tā arī ir mana dzīves misija.
Līdz tam es domāju, ka ta'ir mana izklaide un patīkama laika pavadīšana.

Gunita* - 2011-08-17 07:41
Piekrītu Tev Inesīt par to, ka var redzēt cilvēkos kurš strādā no sirds un kurš atstrādā algu. Arī es esmu par to, lai cilvēki darītu sev paredzētās lietas, tomēr ir dažādi aspekti, kas nedod cilvēkam īstenot savu misiju. Piem.: Cilvēks vēl nav gatavs (garīgi un fiziski) sekot tai, trūkst ticības, gribasspēka un galu galā cilvēcīgas bailes doties nezināmajā, lai mainītu savu dzīvi saknē.

Būtu jauki, ja varētu izlasīt tavu redzējumu par to, kā vadīt laiku līdz misijai... līdz savas nišas atrašanai. Kur smelties spēku, ticību un iegūt pārliecību, ka tas ko redzi kā misiju tiešām tāda ir! Jo var jau arī kļūdīties. Ir cilvēki kam ir izteikti vairāki talanti un dotības.

Kristīne* - 2011-08-17 16:54
No bērnības gribēju kļūt par ārsti un savu mērķi sasniedzu. Mācījos ar lielu prieku, veltīju sevi šim darbam. Likās, ka esmu izvēlējusies pareizi. Tas bija agrāk. Bet nu jau pāris gadus mani kaut kas manā darbā vairs neapmierina, tas nesniedz prieku, gandarījumu. Kļuvis tāds kā naudas darbs, ar rutīnu. Nav vairs tā mirdzuma un prieka. Kaut ko vajag mainīt, tikai es nesaprotu ko. Jautāju pati sev, bet atbildi vēl neesmu saņēmusi. Ko darīt?

Inese* - 2011-08-17 17:51
Labi, Gunita, es uzrakstīšu rakstu par to laiku kā gāju līdz savai misijas apziņai. Arī par to, kur ņemt spēku aprakstīšu. Es pacentīšos:)

Kristīnei-
Šķiet, ka Tu esi atradusi savu dzīves misiju. Vienkārši kā jau dzīvē mēdz būt ir iestājies kaut kāds bēguma periods. Par to nevajag uztraukties. Drīzāk es domāju, ka vajag padomāt kā šo pašu darbu darīt vēl savādāk - varbūt vēl papildus kādu specializēšanos kādā īpašā metodikā (nezinu vai arī ārstu praksē tā to sauc), vai varbūt atvērt privātpraksi, vai.....
Tāpat kā mums ģimenes dzīvē ik pa laikam ir kaut kas jāatjaunina un jāatsvaidzina attiecības, tā arī karjerā - ir kaut kas drusku jāpamaina un jāuzprišina :)

Varbūt ir jāsāk ar sevi un jautājumu "vai esmu laimīga?". Un pēc tam jau viss "pēc grāmatas" :))

Dzintra* - 2011-08-17 18:59
Tā ir ,un man arī ir laimējies,jo visu mūžu esmu darījusi darbus kas man bijuši sirdslieta un hobiji.Viens darbs kurš man ļoti patīk,bet tā īsti Dievs man to nedod ir masāžas.Šo darbu daru no sirds tiem cilvēkiem kuri pie manis nāk,bet tā īsti neiet plašumā.Tas ir darbs ar cilvēkiem,ar viņa ķermeni,tur es iedodu daļu no sevis.Un esmu sapratusi kāpēc vēl Dievs man to nedod-neesmu gatava,neesmu pati tīra,gaiša.Vēl manī ir tādas īpašības kā otra nosodīšana,kritizēšana par to,ka nedara pareizi pēc maniem uzskatiem-tas ir galvenais kāpēc Dievs mums nedod ļoti kārotas lietas,tai starpā arī darbu-īpaši ar cilvēkiem.Īstenībā šo es pārbaudīju pa vairākiem laika posmiem,bij brīži kad nerunāju un nedomāju par citiem sliktu,bij brīži kad runāju.Un secinājums skaidrs-kad nerunāju-darbs pie masāžām bija vairāk.Ir jāsāk ar sevi-sava sirds un dvēsele jātur tīra,tad Dievs rokās ieliks jebkuru darbu kas sirdij tīkams.Bija jāpaiet laika posmam,lai es to pilnībā saprastu.

Kristīne* - 2011-08-17 19:09
Paldies Inesei par atbildi!!!
Un paldies Dzintrai par komentāru!!!
Īsti vietā!!! :)))

Dzintra* - 2011-08-17 19:43
Vēl mazliet par šo pašu.Viens no baušļiem mums māca-MĪLIET otru kā sevi pašu.Un tas mīliet patiešām ar lieliem burtiem.Vēl pavisam dažas dienas atpakaļ bija situācija,kur māšele man pateica vienu teikumu un es sapratu,tā ir viņas dzīve,viņas kļūdas-tam visam viņai pašai jāiziet cauri,kaut arī no malas ir pilnīgi skaidrs,ka viņa nedara pareizi.Bet viņai tām kļūdām jāiet pašai curi,lai kaut ko iemācītos tieši viņa.Man nav nekādu tiesību nososdīt vai aprunāt.Un liekas pavisam nevainīgs sīkums apspriest citu dzīves,īpaši to ko nedara pēc mūsu prāta.Tā ir kļuvusi par dzīves normu mūsu gadsimta cilvēkiem-bet Dieva acīs-tā ir otra nemīlēšana.Tāpēc sūkstamies,ka nav patīkama darba vai citas iekārotas lietas.Bet ir pavisam parastas lietas-10 Dieva baušļi,kuri jāievēro un būsi laimīgs.Tāpēc vēl joprojām,Inesīt,gaidu rakstiņus par Dieva un Visuma likumiem.
Un ir labi ja ir kāds paraugs no kā mācīties,tāds kuru pazīstam personīgi.Man tā ir dziedniece un gleznotāja Rota Bērzkalne,viņa ir ļoti gaiša un labestīga.Ar viņu runājot visa pasaule uzmirdz un tik daudz viņa prot pateikt labus vārdus,tie nāk no sirds.Paldies viņai,ka varu no viņas mācīties.

Kristine* - 2011-08-17 20:23
Un atkal Dzintra ir "trāpījusi 10-kā", pavisam nesen es arī aptvēru, ka "pietiks, "labos nolūkos" audzināt pasauli", tieši tā, kā Dzintra par katra dzīvi un kļūdām raksta. Ak, Dievs, kāds milzīgs prieks satikt līdzīgi domājošus cilvēkus!!! Un LIELS, LIELS PALDIES Inesei, ka ir šī mājās lapa, kur iespējams ne tikai gūt daudz jauna, vērtīga, bet arī dalīties ar savu pieredzi domām. Lai Jums visiem laimīga diena!!! :)))

Jolanta* - 2011-08-17 20:25
Paldies par rakstu. Sajūta, ka tas ir adresēts tieši man:) (neuztveriet to kā iedomību, tā drīzāk ir pateicība). Es arī ar prieku skatos uz cilvēkiem, kas dara darbu, bet nav sajūta, ka šim cilvēkam tas ir nevis darbs, bet drīzāk - dzīve. Redzams, ka šim cilvēkam no šīs nodarbošanās tā ir milzīgs prieks un gandarījums un nauda arī pietiek... Es arī labprāt uzzinātu, Inese, Tavu pieredzi, jo šobrīd esmu ceļā uz savu misiju.

Dzintra* - 2011-08-17 20:43
Līdzīgs pievelk līdzīgu-gan cilvēki,notikumi,emocijas-Visuma likums.Man arī ir prieks par šo mājaslapu,par Inesītes brīnišķīgajiem rakstiem,par iespēju uz sevi paskatīties no malas un pavērtēt,būt atklātam un godīgam pret sevi ...un par to dalīties ar citiem.Un prieks par to,ka patiešām tādi kā es ,esam daudz-tās pašas sajūtas,līdzīgas domas...tas pats par to gulēšanu un gulēšanu arī man ir....Tu saproti,ka notiek kaut kas liels ne tikai ar mani,bet daudziem mums...man prieks,ka ir cilvēki kas padalās ar savu pieredzi un līdzīgu kā man....no tā vien rodas pozitīvas enerģijas pieplūdums un sajūta,ka daru un domāju pareizi.Mīļš paldies,Inesīt,ka mums esi.

Gunita* - 2011-08-17 21:53
Burviigs rakstins!Paldies! Katrs mes velamies atrast savu MISIJU dziive.Es daru vairakus darbinus,viss it ka sniedz prieku un gandarijumu,bet...ka zina kur ir ta ista dzives Misija?Vai ta dzives laika mainas?

Agita* - 2011-08-17 22:54
Protams, katram cilvēkam ir izvēles iespējas, bet reizēm šī izvēle ir ierobežota. Apzināti kļuvu par žurnālisti, jo jau no skolas laikiem šis darbs patika, taču nu jūtos iztukšota. Nav jau tā, ka man nepatiktu, tikai ir sajūta, ka viss tik pierasts un nespēju neko jaunu dot. Dzīvoju mazpilsētā un atrast līdzvērtīgu darbu ir gandrīz neiespējami. Iet uz mazāk atalgotu darbu? Kurš tad maksās rēķinus, kurš pabaros bērnus? Gribēt jau var daudz, bet uzskatu, ka nedrīkst zaudēt dzīves realitātes sajūtu. Es ticu, ka reiz man izdodies atrast veiksmes darbu. Varbūt pat atgūšu darba prieku še pat.

Vētra* - 2011-08-18 20:22
Ir jauki lasīt Inese rakstus un citu komentārus. No katra rakstītā, kaut vai pa bišķītim ir ko paņemt. Es piekrītu Agitai par iztukšošanos. Arī man sen jau moka tukšuma sajūta, kad vairs nav ideju un ar mokām strādā. Mājās pārbarucis noguris, uz darbu brauc ar tukšuma izjūtu. Brīžiem nesaptotu kas notiek. Man ļoti patīk rokdarbi, galvā esmu izfantazējusi visādas idejas. Bet, kaut kā nevaru visu iesākt (viens ir tas, kad daudz lietas neprotu, bet mēģinu mācīties) un ja iesāku, nenobeidzu līdz galam. Brīžiem likas o, būšu mājās izdarīšu to, to.....Arī es nevaru atrast savu misiju. Mana specialitāte ir lauksaimniecībā un zeme man ir ļoti tuva. No tās es gūstu enerģiju. Nekad nevaru parevēt ar cimdiem. Vienreiz mēģināju, bet tā bija nerelitātes sajūta. Kaut kas iekšā man urda, ka ir jāstrādā savā saimniec;ībā. Bet, tajā pat laikā baidos, vai bez algota darba spēšu nomaksāt rēķinus, pabarot bērnus. Manī patlaban iekšā ir neziņa, dodoties uz darbu - raudu. Kā lai beidzot saprot, kas ir tas mans:))0

Inese* - 2011-08-18 23:10
E tikko kā uzrakstīju vēl pāris rakstus par šo.
Redz - paveroties atpakaļ, man jau ir ļoti viegli teikt '- darīju tā un šitā, bet vai es būtu tikpat droša to paziņot arī tad, ja vēl nebūtu sasniegusi to savu misiju - nezinu.
Drošāk runāt ir tad, kad rezultāts jau ir "rokā".

Kate* - 2011-09-15 18:40

Man ir komentārs tieši par to, kas tagad gandrīz katrā mājā tiek apspriests, jo tuvojas vēlēšanu diena.

Politiķa misija.

Lai man piedod cienījamie mūziku un citu mākslu pārstāvji , kas bija ievēlēti , diemžēl no politiskās misijas īstenošanas tur bija visai maz. Es cienu šos cilvēkus kā mūziķus un māksliniekus, un sportistus, bet tos pašus cilvēkus kā politiķus nevēlos redzēt.
Tagad atkal tuvojas diena, kad man un visai tautai jāizdara izvēle. Cik no tiem, kas kandidē , ir ar to aicinājuma sajūtu? Tas ir jautājums.
Kas politiķim ir vajadzīgs , lai cienīgs pārstāvēt tautu un īstenot intereses? Vai pietiek zināšanu,? Vai atkal priekšplānā neizvirzās ambīcijas ? Jautājumu daudz un atbildes ..jāizvēlas mazākais ļaunums...Mani tas satrauc, jo man vēl nav skaidrība par ko balsot. Aicinājuma pamatā godīgums , zināšanas , atbildība, drosme un ambīcijas. Mēģināt saprast, kurā brīdī ambīcijas gūst virsroku un zināšanas kļūst par instrumentu manipulācijām. Politika ir netīra - šo frāzi dzirdam no tiem, kas pabijuši varas gaiteņos. Kā tad jauns cilvēks , lai ienāk politikā, viņš taču sasmērēsies . Ir drosmīgi cilvēki - un ieraugi jaunas sejas, kas grib mainīt, taču nav pieredzes, un vai attaisnos cerības , ka visu var iemācīties, ja grib?

Politiskā misija - tāds ir mans šīs dienas jautājums.

Inese* - 2011-09-15 19:36
Es kaut kā domāju, ka tie mākslinieki, kas gāja politikā tiešām domāja, ka grib darīt labu tautai. Es personīgi nepazīstu Ausmu kantāni, bet man škiet, ka viņa tiešām domāja, ka politikā ieviesīs cilvēcību un mīlestību.
Un es faktiski esmu par to, ka šādiem cilvēkiem tur ir jābūt.
Jo, ja būs tikai un vienīgi juristi, politologi, ekonomisti - viņi visi ir strukturēto loģisko domāšanu un gribu teikt, ka brīžam dzīvi redz skaitļos vai rāmjos, kas ļoti atrauti no tautas, no mīlestības, no cilvēcības.

Man šķiet, ka politiķa misija savos pirmsākumos var būt tieši tā pati, kas piemēram mana misija - palīdzēt cilvēkiem dzīvot labāku un laimīgāku dzīvi.
Tikai tās metodes mums dažādas kā to gribam sasniegt.

Nu un jautājums par ambīcijām, varu, slavu, naudu utt. - nu tie ir tie dzīves pārbaudījumi, kas mūs katru var skart, ja sevi nesargājam no tā.

Diāna* - 2011-09-15 19:41
Talantīgs cilvēks ir talantīgs visās jomās, ja dara to no sirds un dvēseles. Kāpēc gan lai mākslinieks nebūtu labs politiķis? Jā, ja viņš politikā iet ambīciju, ne cēlu mērķu vadīts, tad nu gan ir tā kā ir. Taču ambīcijas kā pašmērķis var būt arī jebkuras citas profesijas pārstāvim... man tomēr šķiet, ka ne prosefija ir tas noteicošais, bet gan tas, kas šim cilvēkam dvēselē:)

Kate* - 2011-09-15 19:53
Ir teiciens, ka ar cilvēka labajiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli..
tāpat vien tas nav ņemts.
Deputātam Ir jāizurbjas tūkstošiem dokumentiem cauri, lai varētu pieņemt pareizo sirds lēmumu, nevis jāklausa kāds ko par to saka...
tad nonāku pie jautājuma par to, kas padodas. Ja tas nav tas, kas tam māksliniekam padodas ? Ja nav rūdīts visa tiesiskuma un ekonomikas jautājumu niansēs ? Tad iegūstam kalpus, kas neprot kalpot savai tautai, jo , kā izrādās , tas nepadodas...tad jāklausās citi, kas orientējas kā zivs ūdenī, jo viņiem tas padodas !!!!!!!!!!!!!!



Kate* - 2011-09-15 19:55
Jādara taču tas , kas padodas !

Kate* - 2011-09-15 20:12
Piekrītu, ka svarīgs kritērijs ir tas, kas cilvēkam dvēselē.
Un kā lai izsver, kas tai jaunajai sejai, kas kandidē, ir dvēselē, ja līdz šim sevi nav pierādījis, un ir tikai labā griba.


Inese* - 2011-09-15 20:19
Ir jau tā.

Bet no otras puses žēl, ka tie, kam tas padodas, savukārt vairs netrādā tautas labā, bet gan nepārtraukti spodrina un spodrina to savu izveicību dokumentu lasīšanā, skaidrošanā vai veidošanā.
Man škiet, ka brīžiem tie cilvēki ir sapinušies paši savā sistēmā, ko rada.
Viņi rada grūtības, lai pēc tam ir ko pārvarēt.

man škiet, ka vienkārši šad tad ir labi, ja pienāk citādi domājošs un paprasa elementāru jautājumu -kapēc vajag visu tā sarežģīt?

Atceros, kad strādāju ministrijā, tad tur kādu 1,5 gadu vajadzēja "cīnīties, lai kādā likumā ieliktu vienu vai divus vārdus. un tiklīdz beidzot ielika, tā varēja tūkstots lietas notikt, kuras pirms tam ar notika tikai bez finansējuma.

Un vēl vajadzētu saprast kas ir tas, kas tiem veiksmīgajiem politiķiem padodas.
Runāt, manipulēt, sarunāt, nokārtot (visādos līmeņos), izbīdīt.
Kas ir tas, ko uzskatām par veiksmīgu politiķi, kam redzam , ka viņa dzīve misija tiešām ir politiķis.

Nu taču par mūziķiem vai citu profesiju pārstāvjiem varam pateikt uzreiz kam ir kam nav, vai ne?
Un kā ir ar politiķiem?
Vai varam nosaukt kādu vārdā un pateikt - jā lūk viņa misija ir būt politiķim.

Pieļauju, ka tālāk par Vairu Vīķ-i Freibergu un vēl dažiem uzvārdiem mēs netiksim. Bet ...vajadzētu vismaz 100.
īstenībā vēl vairāk - lai ir no kā izvēlēties :))

ak, cik sarežģīts temats :)

Diāna* - 2011-09-15 20:21
Mēs patiesi nezinām, kas tam kandidātam dvēselē. Man šķiet, ka vēlēt var, ieskatoties katram pašam sevī, uzticoties tieši savām izjūtām saistībā ar konkrēto kandidātu. Parīt ir vēlēšanas, bet es tiešām nezinu par atdot savu balsi...

Inese* - 2011-09-15 20:38
Es zinu. Bet ne par to stāsts.

Mēs iesākam runāt par politiķa misiju.

Lūk, ja mēs runātu par aktieriem, mums uzreiz būtu vesele plejāde ar cilvēkiem, kurus varam nosaukt kā talantīgus, kā tos, kas atraduši savu misiju.
ja mēs runātu par mūziķiem, tad atkal.
Ja mēs runātu par jebkuras jomas pārstāvjiem -tad varētu to izdarīt.

Bet kapēc domājot par politiķiem to izdarīt ir tik grūti?
Hmmmm....par šo 'jāpadomā.
Paldies, Kate, ka ierosināji šo tēmu pakustināt.
Lai arī tur, kur runa par politiku, tur kašķis klāt, bet nu...mēs jau te vairāk tādā kā būtību un nevis par ko balsot.



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ