Labrīt :)

Šorīt ir tik ārkārtīgi skaists rīts, ka pilnīgi nevaru nociesties, lai dalītos ar Tevi savās sajūtās. Šīs trīs dienas, kopš sarunājos ar Tevi, man tas reāli ir iepaticies.

Un Tev?

Šobrīd esmu pie jūras. Tas ir tik ļoti netipiski, jo man nav paraduma ņemt līdzi datoru un aprakstīt savas sajūtas notikuma laikā, bet šoreiz tas ir  savādāk. Šodien es vismaz kādas 10 stundas būšu pludmalē un tad nu izdomāju, ka laptops noderēs.

Šī vasara mums atkal bieži būs jāpavada pludmales teltī un šī ir pieredze, kas man Tev jāizstāsta.

Mums ir draugi, kam pieder pludmales kaffe tīkls un tad, kad pagājušogad viņi vēra vaļā vēl vienu no savām kafejnīcām, mans vīrs Toms ieteicās, ka viņš labprāt ietu to apsaimniekot. Un tā nu pagājušogad mēs vienu mēnesi pavadījām viesmīlīgi sagaidot un pavadot cilvēkus, kas nāca veldzēties, vai tieši otrādi – kādreiz lietainā un aukstā laikā izdzert kādu tēju un meklēt patvērumu no vispārēja slapjuma.

Un ja par Tomu viss skaidrs – viņam tiešām ir gribējies kādreiz iejusties bārmeņa lomā un ieliet kādu kausu alus, vai pat vēl vairāk – viņš ir pieminējis, ka viens no nerealizētiem sapņiem viņam būtu savs omulīgs krodziņš. Tad par mani nu jāsaka, ka tas ir kas neparasts, un es līdz šim nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka ko tādu varētu darīt. Man pat kāds ir jautājis – vai tiešām tev bija jābeidz n-tās augstās skolas, jāmācās maģistratūrā, doktorantūrā, lai nu tu tagad tur tirgotu saldējumu vai alu.

Bet visam var pieiet arī no otras puses.

Kopš mēs ar Tomu esam kopā, mēs tiešām gandrīz nešķiramies un , ja iespējams, mēs esam kopā 24 stundas diennaktī. Un tad nu mēs jau sākotnēji nonācām pie jautājuma- diez kā tas būs iespējams. Es toreiz vēl strādāju pilnu darba dienu ofisā un bija skaidrs, ka ne jau tādēļ esam sagaidījuši lielo mīlestību, ne jau tādēļ izveidojuši ģimeni, lai no rīta atvadītos un vakarā satiktos. Kādam citam tas der, mums nē. Mēs gribam būt kopā visu laiku.

Sākām domāt, kas mums abiem ir ļoti svarīgs un kas abiem patiktu un nonācām pie secinājuma, ka jūra, pludmale un Jūrmala mums abiem ļoti, ļoti patīk un ja reiz mums ir iespēja dzīvot pie jūras, tad būtu grēks to neizmantot.

Un tā nu viss sastājās pa vietām un arī šovasar mēs esam savu draugu pludmales kaffe. Tas mani nekā nekavē darīt savu darbu. Varu gan uzrakstīt rakstus, gan izstrādāt metodiku, gan sagatavot seminārus, gan novadīt tos, gan vadīt individuālās konsultācijas, gan iet kilometriem gar jūru sarunājoties ar cilvēkiem, kas mani uzmeklē utt.

Īstenībā ir vēl labāk – es garantēti izbaudu vasaru un jūru. Ja kādā citā vasarā būtu vēl atradusi 1000 aizbildinājumu, lai paliktu mājā pie datora, vai aizbrauktu uz Rīgu dažādās darīšanās, tad tagad – saule, jūra, pludmale, vasara 10 stundas dienā.

Skaisti.

Un pašu darbu pludmales teltī es uztveru kā īpašu rakstura rūdījumu. Es katru cilvēku tiešām sagaidu un pavadu kā īpašu. Gluži tā it kā viņš nāktu pie manis ciemos. Tur man tas patīk.

Un vēl man patīk vērot cilvēkus. Man patīk ar viņiem sarunāties. Pagājušogad mums pat bija izveidojusies sava klientūra, kas nāca tur katru dienu. Un tie cilvēki bija tik ļoti interesanti – piemēram, viena sieviete, kas ļoti daudz zināja par Saules enerģiju un par visu to, ko Saule mums labu dod. Viņā varēja klausīties stundām. Es brīžiem tā darīju.

Tad bija viens tētis ar dēliņu, kas regulāri nāca runāties. Tētim bija aptetovēts augums un viņš ilgu laiku ir bijis vietās, kurās mēs neviens negribētu nokļūt. Viņš ir mainījies.

Un to pieredzi klausīties arī bija brīnumaini.

Un tur bija daudz tādu cilvēku. Varbūt kādreiz uzrakstīšu.

Tā tie stāsti krājās un krājas viens otram pierindojoties.

Un tad es tiešām pilnīgi savādāk skatos uz šo īpašo laiku. Īpašo pieredzi.

Šodien skatos uz jūru. Ir pilnīgs mieriņš. Pilnīga harmonija.

Būs ļoti karsta diena.